ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Viens no nekorektas diskusijas paņēmieniem ir pasludināt, ka otrs ir nekompetents/demagogs/pārāk sarežģīti izsakās utt.

Kāpēc argumentus par to, kāpēc normatīvā akta starpstadiju lēmumu un rīcības nebūtu pārbaudāmi administratīvajā tiesā, jāuzskata par demagoģiju, pretī liekot kā aksiomu (!) apgalvojumu, ka tas ir administratīvais process?

mazliet demagogija moka sos komentarus.

pirmkart, likuma pienemsana 2. vai 3.las. nav parvaldes darbiba, tatad nav paklauta adm.procesam.

otrkart, ja pasvaldiba, veicot planosanas procesu, ta gaita kaut kur kludas, aizskarot personas tiesibas, tad to var parsudzet tiesa. Piemeram, neriko apspriesanu vai riko to mazaku terminju neka attiecigajos MK noteikumos paredzets.

treskart, to, ka pasvaldiba, planojot kaut ko, lidz saisto not. pienemsnaai izdod a.aktus un fakt.ricibu planosanas procesa laika, saubu nav. Kapec tad vinus nelaut apstridet? kads pamatojums? tads, ka varesu strideties par gala aktu, kad to pienems? Neredzu, ka tas butu pamats tiesibu versties tiesa ierobezosanai. Labak atrak un savlaicigak, noverst mazu defektu, nevis pec tam viena sikuma delj panakt visa planojuma atcelsanu. Tatad ekomomiska. Process neievilksies, jo, ja bezdarbiba ir 1.stadija, tad kamer iziet visas parejas stdaijas, tad vel process ST gada garumaa... nu nav nekas labaks. Turklat ST pamatosanas pienakums personai ir loti liels. tikai 3 procenti sudzibu ierosina.

Tāpat arī "parastajā administratīvajā procesā" (kurš nobeidzas ar administratīvo aktu), netiek pārbaudīti atsevišķi procesuālie lēmumu un darbības/bezdarbības, izņemot gadījumus, kad procesuālais lēmums pats par sevi būtiski ietekmē personas tiesības (piemēram, būvniecības apturēšana) vai kad tas īpaši paredzēts likumā (parasti tas vienlaicīgi ir arī būtiskas ietekmes gadījums).

Uzskats, ka teritorijas plānojums būtībā ir administratīvais akts ar plašu ietekmi, nav nekāds jaunums, un tam pilnībā var pievienoties. Teritorijas plānojums būtībā ietver daudz mazus "administratīvos aktiņus" par katru atsevišķu zemes vienību un skar pavisam konkrētas personas, kā arī ieinteresētās personas Orhūsas konvencijas izpratnē. Taču - ja reiz tas pie mums ir normatīvais akts, tad par tādu to arī jāuzskata. Kaut vai tādēļ, lai vienu un to pašu procesuālo darbību tiesiskumu neskatītu administratīvā tiesa un Satversmes tiesa (pārbaudot galarezultātā pieņemtos saistošos noteikumus).

Ja pieņem, ka var sūdzēties par teju katru procesuālo darbību (bezdarbību) vai procesuālo lēmumu (starplēmumu) normatīvā akta izdošanas procesā, tad diezgan nopietni pārklājas abu tiesu kompetence, turklāt teritorijas plānojuma process var kļūt bezgalīgs laika ziņā.

No vienas puses, tas ļautu pašvaldībai jau sākumā apjēgt kļūdas, bet, no otras puses, Orhūsas konvencijas piesaukšana dod iespēju jebkuram (!) sūdzēties tiesā arī tad, ja tādas kļūdas patiesībā nav. Un tad paskaitīsim, uz cik gadiem var ievilkties plānojuma pieņemšanas process, ja var sūdzēties par tā pieņemšanas procesuālajām darbībām un lēmumiem (un to ir vesela rinda... par katru vesels administratīvās tiesas process visās trīs instancēs...); es tomēr ceru uz veselo saprātu.

Tāpat arī "parastajā administratīvajā procesā" (kurš nobeidzas ar

ta jau ir, ka ekologiskas tiesibas ir ipasas tiesibas

tacu man skiet nepamatoti teritorijas planojumu salidzinat ar kadu likumu, jo teritorijas planosana, lai ari nosledzas ar normativa akta pienemsanu, tomer papildus tiek reguleta ar ipasu proceduru, kas atskiras no normativo aktu pienemsanas visparejas proceduras pasvaldibas.

tapat ari 2.lasijums nekadi neietekme citas personas, savukart sabiedriska apspriesana, konkretas teritorijas izmantosanas merka noteiksana un citas darbibas, sagatavojot teritorijas planojumu, liela mera skar plasu iedzivotaju loku pat pirms teritorijas planojuma pienemsanas. kaut vai tadejadi, ka teritorija dzivojosajiem ir tiesibas tikt uzklausitiem.

teritorijas planojums nav normativs akts, kura pamata ir tikai pasvaldibas tiesibpolitiska griba, ta vairak ir valsts parvaldes darbiba, kura jaievero administrativa procesa principi, ja nonak saskare ar citam personam, kas nosledzas ar normativa akta pienemsanu.

s.citu, var diskutet par to vai teritorijas planojums nebutu uzskatams par administrativo aktu ar plasu ietekmi un ta atbilstibas kontrole nododama administrativajam tiesam.

Principā, ņemot vērā, ka ieinteresētā sabiedrība ir jebkurš un vides tiesībās var sūdzēties par jebko, jāsecina, ka varētu sūdzēties administratīvajā tiesā arī par pašu teritorijas plānojumu, ja vien (ak skāde!) saistošo noteikumu pārbaude expressis verbis nebūtu nodota Satversmes tiesai.

Kāda teorētiski atšķirība, no, piemēram, kāda vides jomas likuma pieņemšanas 2.lasījumā, neuzklausot sabiedrības viedokli? Tikai tas, ka likumā attiecībā uz teritorijas plānojuma pieņemšanu ir noteikta konkrēta procedūra, bet attiecībā uz likuma pieņemšanu - nav? Toties ir Orhūsas konvencija, kas vispārīgi paredz tiesības sabiedrībai iesaistīties vides lēmumu pieņemšanā, kas per se ir saistoša norma.

Kur ir atšķirība?

Kā var vienu procesuālu darbību normatīvā akta pieņemšanas procesā uzskatīt par administratīvo procesu, tā arī nesaprotu. APL 89.pants par faktisko rīcību - bezdarbību nav izstiepjams līdz bezgalībai ārpus paša APL robežām, attiecinot to uz jebkuru bezdarbību. APL ir valsts pārvaldes procesa attiecībā uz konkrētām tiesiskajām attiecībām un konkrētiem indivīdiem (administratīvā procesa) reglamentācija, nevis normatīvā akta izdošanas procesa reglamentācija.

Vācijas administratīvajā procesā ir savādāk, tur var notikt gan plānošanas lēmumu pārbaude administratīvajā tiesā, gan normatīvo aktu pārbaude administratīvajā tiesā, mums tā nav.

Principa tiesas secinajums, ko apsauba nav miera, ir pareizs.

Piem., pasvaldiba veicot teritorijas planosanu, nav rikojusi sabiedrisko apspriesanu. Ieinteresetajai sabiedribai nav jagaida lidz tiek pabeigts planojums, lai to parsudzetu, bet ta var iesniegt pieteikumu par pasvaldibas faktisko ricibu - bezdarbibu.

Tapat ari pasvaldiba apstiprina sabiedriskas apspriesanas rezultatus. Ja personas uzskata, ka pasvaldiba nepareizi ir interpretejusi ieinteresetas sabiedribas viedokli, vai ari sabiedriska apspriesana bijusi falsificeta, tai nav jagaida procesa pabeigsana, lai verstos tiesa.

Tapat ari tiesa norada, ka sada parsudziba ir pielaujama ne jau visos gadijumos. Tas nozime, ka katru lemumu parsudzet nevar.

Pilnīgi pareizi, ka nav pārsūdzams teritorijas plānojums, jo tas tiek izdots kā saistošie noteikumi - tātad normatīvs akts. Bet no kurienes rodas tiesas un arī autora secinājums, ka varētu būt pārsūdzams kāds lēmums, ko pašvaldība pieņem saistošo noteikumu tapšanas laikā? Analoģiski administratīvajā tiesā būtu pārsūdzama likuma pieņemšana pirmajā vai otrajā lasījumā vai nodošana komisijām. Arī tas ļautu taupīt valsts naudu, pirms likuma pieņemšanas novēršot kļūdas.

Kā var skart tiesības starplēmums (normatīvā akta pieņemšanas procesa starplēmums nevis administratīvā procesa starplēmums!!!) un būtu pārsūdzams? Ja pat paši saistošie noteikumi nav pārsūdzami, t.i., to tiesiskums ir pārbaudāms tikai Satversmes tiesā?

Un par ko gan pēc šādiem secinājumiem nesākt pārbaudīt arī citu pašvaldību saistošo noteikumu tiesiskumu to "starplēmumu" stadijā?