ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Par goda un cieņas tiesisko aizsardzību

Nobeigums. Sākums “JV” Nr.35, 20.09.2005.

Foto: no personiskā arhīva

Šādam secinājumam pirmās instances spriedumā nav atrodama konkrēta argumentācija.
Tā kā publikācijas virsraksts “Vai Jēkabpilī parādījies uzņēmējiem naidīgs policists?” atspoguļots jautājuma formā, tas nesatur ne apgalvojumu, ne A.Gotovceva personības novērtējumu, līdz ar to nevar tikt vērtēts kā cietušā godu aizskarošs, pie tam tas ir izraudzīts tiešā saskaņā ar publikācijas saturu.”
Treškārt, neesot gūti tādi pierādījumi, kas papildus apstiprinātu A.Gotovceva sūdzībā minēto, ka pēc publikācijas viņa paziņas un kolēģi viņu saukuši par “razboiņiku”(laupītāju), kas viņam kā amatpersonai ir aizskaroši un apvainojoši.
Ceturtkārt, neviens no lietā nopratinātajiem lieciniekiem nav norādījis, ka folkloras tēls Robins Huds asociējas ar negatīvu tēlu, ko apliecinot arī Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra atzinums, ka Robins Huds ir iecienīta un izplatīta metafora, kas tradicionāli nostiprinājusies arī pasaules medijos un netiek uzskatīta par personu (tai skaitā, arī plaši atpazīstamu amatpersonu) godu un cieņu aizskarošu.
Tādējādi mēs faktiski esam nonākuši atpakaļ pie jautājuma – kas tad īsti bija Robins Huds? Nabadzīgo aizstāvis vai bandīts un lielceļa laupītājs, vai arī abi kopā? Šis jautājums tika plaši diskutēts analizējamās lietas sakarā arī medijos, lai gan tam nebūt nav izšķirošā nozīme konkrētajā gadījumā, jo tiesas uzdevums jau bija izvērtēt, ko un kāpēc tieši to I.Kalniņa gribējusi pateikt, personificējot Robinu Hudu ar A.Gotovcevu, un vai A.Gotovcevam bija pamats šādu salīdzinājumu uzskatīt par viņa godu aizskarošu?
Bet, runājot par Robinu Hudu, jāpiebilst, ka vismaz nedēļu Latvijas Televīzija, reklamējot seriālu “Iemīlot laupītāju”, solīja skatītājiem “Robina Huda cienīgas dēkas”.

Kas palicis ārpus mediju un tiesas vērtējuma

Cenšoties būt maksimāli objektīva, manuprāt, esmu sniegusi lasītājam pilnīgu informāciju par nodarījuma atšķirīgā vērtējuma argumentāciju abu instanču tiesu nolēmumos. Tagad vēlos izteikt savu redzējumu, izmantojot arī tādus krimināllietā fiksētus materiālus, kuri vai nu vērtēti dažādi, vai arī vispār palikuši bez vērtējuma, kā arī analizēt atsevišķus tiesas argumentus.
Atgriezīsimies pie konflikta sākuma. Jēkabpils rajona Policijas pārvaldes vecākais iecirkņa inspektors A.Gotovcevs pēc iedzīvotāju sūdzības cenšas risināt konfliktu, kas radies starp skaistumkopšanas studijas īpašnieci D.Rozenburgu un studijas tuvumā dzīvojošajiem cilvēkiem saistībā ar klientu automašīnu novietošanu pie studijas. Lai arī A.Gotovceva rīcība ir likumīga un pilnvaru ietvaros, tā studijas darbiniekiem liekas (un pamatoti – jo A.Gotovcevam par to vēlāk ir izteikts aizrādījums) nekorekta, tāpēc par to tiek ziņots viņa priekšniecībai un, negaidot tās reakciju, arī laikrakstam “Brīvā Daugava”. Nu, kas tur slikts, arī tautā saka – “dubults neplīst”, it īpaši ja laikrakstam ir laba slava un tas palīdz cīnīties pret visādām nebūšanām. Bet, redz, A.Gotovcevs apgalvo, ka tas bijis arī skaistuma kopēju pasūtījuma raksts, lai vērstos pret viņu kā pret policistu, kurš apkaro likumpārkāpumus, ar mērķi pazemot un apkaunot viņu, panākt viņa atbrīvošanu no darba policijā.
Ej nu sazini, tā bija vai ne, taču tas, ka A.Gotovcevs patiešām ir fiksējis skaistumkopšanas studijas īpašnieces pārkāpumus, lietā ir apstiprināts, tāpat kā ir arī studijai tuvumā esošo māju iedzīvotāju sūdzība par studijas klientu automašīnu novietošanu, viņuprāt, tam neparedzētā vietā. Un I.Kalniņa savā rakstā neslēpj, ka ar Kārtības policijas priekšnieku ticis apspriests jautājums par A.Gotovceva piemērotību darbam policijā.
I.Kalniņa pirmās instances tiesā paskaidroja, ka nav zinājusi, ka D.Rozenburga ir saukta pie administratīvās atbildības pilsētas domes administratīvajā komisijā par pārkāpumiem, kurus konstatējis arī A.Gotovcevs, un ka ar iedzīvotājiem, pēc kuru iesnieguma viņš vērsies pret SIA “Mola stils” īpašnieci, žurnāliste nav runājusi. A.Gotovcevs savukārt saka, ka I.Kalniņa kategoriski nav vēlējusies ne iepazīties ar minētā salona tuvumā dzīvojošo iedzīvotāju, tajā skaitā laikraksta lasītāju, sūdzībām, ne citēt kaut teikumu no tām šajā rakstā.
Šie atšķirīgie skaidrojumi tā īsti nav izvērtēti ne vienā, ne otrā tiesā, lai arī nav tik mazsvarīgi. Ja jau I.Kalniņa bija par to informēta un pati nevēlējās ar šiem materiāliem iepazīties, kāds tad ir pamats neticēt A.Gotovceva apgalvojumam, ka raksts bija pasūtīts un ir tendenciozs, par ko var liecināt arī nodaļā “Vai izrēķināšanās?” teiktais: “D.Rozenburga nesaprot, kāpēc policists, kas dzīvo studijai blakus, tā rīkojas, varbūt esot kāda personīga motivācija? [.