ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Pirms 1990.–1991.gada Latvijā visas dzīvojamās mājas, izņemot nelielas vienģimenes mājas, piederēja valstij vai pašvaldībai. Dzīvokļus izīrēja valsts (pašvaldība) visiem īrniekiem likumā noteiktā kārtībā, ar katru noslēdza pamatā beztermiņa īres līgumu, kas pēc būtības nozīmēja, ka šis dzīvoklis īrniekam tika piešķirts uz mūžu, ar īres tiesību pārejas iespējām citiem ģimenes locekļiem. Šādu secinājumu apstiprina arī spēkā esošā Civillikuma 1229.panta norma, ka “dzīvokļa tiesības, kas piešķirtas vairākām personām kopīgi, paliek spēkā pilnā apmērā tik ilgi, kamēr ir dzīvs kaut viens šīs ģimenes loceklis.”

Valsts un pašvaldību mājās dzīvojošiem īrniekiem atbilstoši likumam “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” valsts piešķīra tiesības īrētos dzīvokļu privatizēt par sertifikātiem, tas ir, iegūt īpašumā. Vienlaikus pēc neatkarības atjaunošanas valsts denacionalizēja bijušo īpašnieku mājas, bet šo māju īrnieku jautājumu paredzēja atrisināt tuvā nākotnē.

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, Latvijas valsts denacionalizēja un atgrieza īpašumā 10 321 māju (Rīgā 8219 mājas) jeb 78046 dzīvokļus (Rīgā 50 691 dzīvokļus), bet ja rēķina, ka ģimenē vidēji ir 3 cilvēki, denacionalizācijai Latvijā tika pakļauti 234138 īrnieki (78046 x 3 = 234138 cilvēki).

Denacionalizēto māju īrniekus, kaut viņi dzīvokļus izīrēja no valsts, atstāja ārpus likuma, jo atsavinātā dzīvokļa kompensāciju atlika uz turpmāko laiku, proti, 1991.gada 30.oktobrī Latvijas Republikas Augstākā padome, risinot jautājumu par okupācijas laikā nacionalizēto māju atdošanu bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, izdeva attiecīgos likumus un šo likumu īstenošanai pieņēma lēmumu “Par Latvijas Republikas likumu “Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” un “Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā” spēkā stāšanās kārtību”, ar kuru Latvijas Republikas Ministru padomei uzdeva līdz 1991.