ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

29. Augusts 2006 /Nr.34 (437)

Valsts un privātā partnerība publiskā iepirkuma kontekstā
1 komentāri
LL.M
Daimārs Škutāns
zvērināts advokāts 

Laikā, kad valsts un privātā part­nerība (VPP) kļūst par arvien plašāk izmantojamu paņēmienu publisko pakalpojumu nodrošināšanā pasaulē, arī Latvijā VPP sāk kļūt par populāru diskusiju tematu sabiedrībā. Tam par iemeslu kalpo sabiedrības augošais pieprasījums pēc kvalitatīviem publiskajiem pakalpojumiem un publiskā sektora nespēja pietiekami ātri reaģēt un apmierināt šo pieprasījumu sakarā ar vienmēr ierobežotajiem publiskā sektora budžeta finanšu resursiem. Publiskais sektors Latvijā laiku pa laikam apstiprina gatavību pievērsties VPP īstenošanai valstī. Valdība ir apstiprinājusi VPP veicināšanas pamatnostādnes2 un rīcības plānu VPP pamatnostādņu īstenošanai.3 Laiku pa laikam par savu darbību VPP sekmēšanai valstiskā līmenī informē Ekonomikas ministrijas Koncesiju nodaļa un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) partnerības nodaļa. Ik pa laikam plašsaziņas līdzekļos parādās kāda ziņa par kādas pašvaldības vēlmi uzbūvēt kādu infrastruktūras objektu ar VPP palīdzību.

Valsts un privātā partnerība publiskā iepirkuma kontekstā

 

LL.M. (Cambridge) Daimārs Škutāns, zv.advokāta palīgs, sadarbībā ar Spilbridge & Partners

 

02.JPG (8406 bytes)
Foto: no personiskā arhīva

I. Ievads

Laikā, kad valsts un privātā part­nerība (VPP) kļūst par arvien plašāk izmantojamu paņēmienu publisko pakalpojumu nodrošināšanā pasaulē, arī Latvijā VPP sāk kļūt par populāru diskusiju tematu sabiedrībā. Tam par iemeslu kalpo sabiedrības augošais pieprasījums pēc kvalitatīviem publiskajiem pakalpojumiem un publiskā sektora nespēja pietiekami ātri reaģēt un apmierināt šo pieprasījumu sakarā ar vienmēr ierobežotajiem publiskā sektora budžeta finanšu resursiem.

Publiskais sektors Latvijā laiku pa laikam apstiprina gatavību pievērsties VPP īstenošanai valstī. Valdība ir apstiprinājusi VPP veicināšanas pamatnostādnes2 un rīcības plānu VPP pamatnostādņu īstenošanai.3 Laiku pa laikam par savu darbību VPP sekmēšanai valstiskā līmenī informē Ekonomikas ministrijas Koncesiju nodaļa un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) partnerības nodaļa. Ik pa laikam plašsaziņas līdzekļos parādās kāda ziņa par kādas pašvaldības vēlmi uzbūvēt kādu infrastruktūras objektu ar VPP palīdzību. VPP ietvaros, piemēram, ir iecerēts īstenot Ventspils pilsētas un rajona policijas pārvaldes administratīvā kompleksa būvniecību.4 LIAA sadarbībā ar četrām pašvaldībām ir uzsākusi VPP pilotprojektu izstrādi.5

Šādas publiskā sektora aktivitātes privātais sektors tomēr nav uztvēris ar gaidīto sajūsmu. Pēdējo divu gadu laikā Latvijā ir bijušas vairākas starptautiskas un labi apmeklētas VPP veltītas konferences, kas liecina par privātā sektora interesi iesaistīties VPP projektos, taču izskatās, ka līdz privātā sektora gandarījumam par publiskā sektora piedāvāto VPP īstenošanas vidi vēl ir patālu. Par to liecina arī īstenoto VPP projektu samērā neizteiksmīgā bilance– ducis koncesijas līgumu un atsevišķi projekti, kā “Arēnas Rīga” celtniecība vai SIA “Rīgas pilsētbūvnieks” veiktā daudzstāvu dzīvojamo māju celtniecība Dreiliņos, kuros saskatāmi atsevišķi VPP projektu elementi.

Var piekrist Ekonomikas ministrijas secinājumam, ka VPP sekmīgu īstenošanu kavē arī pieredzes un vispārējs zināšanu trūkums par VPP.6 Autors jau agrāk arī ir atzīmējis, ka VPP īstenošanu, visticamāk, kavēs privatizācijas ietvaros pastrādātās blēdības, kas ļaudīs var radīt skepsi pret VPP un vērtēt to kā kārtējo valsts nozagšanas mehānismu.7 Vispārējās korupcijas gaisotnes dēļ arī publiskā sektora pārstāvji var būt atturīgi uzsākt VPP projektus, lai nepakļautu sevi liekām tādu institūciju kā KNAB vai Valsts kontrole pārbaudēm. Tomēr viens no būtiskākajiem klupšanas akmeņiem šobrīd ir tas, ka publiskais sektors nav gādājis par pienācīgu tiesisko vidi VPP īstenošanai. Ja līdz šim vairuma publikāciju par VPP mērķis ir bijis skaidrot VPP būtību, īpaši nepievēršoties VPP tiesiskā regulējuma analīzei,8 tad šā raksta galvenais mērķis ir pievērsties tieši VPP tiesiskajam regulējumam, izgaismot atsevišķus būtiskākos trūkumus, kā arī izvirzīt iespējamos risinājumus.

VPP ir dažādi īstenošanas modeļi, un katram no tiem atbilst konkrēts tiesisks režīms. Sagaidāms, ka Latvijā piemērotākie VPP modeļi varētu būt tie, kuru ietvaros īstenojams publiskais iepirkums vai koncesija. Šajā rakstā VPP īstenošanas tiesiskais režīms tiek galvenokārt vērtēts to tiesību normu kontekstā, kas regulē publisko iepirkumu, izņemot tās tiesību normas, kas regulē iepirkumu sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju vajadzībām. Vērtējumu koncesijas tiesiskajam regulējumam sniegt vēl ir pāragri, jo jaunais Koncesiju likums vēl ir visai agrīnā likumprojekta stadijā.

Raksta sākumā konkretizēts VPP jēdziena saturs, kā arī īsumā raksturoti pasaulē izmantoti VPP modeļi un tiesiskais regulējums. Lielbritānijai ir visplašākā pieredze VPP projektu īstenošanā, tāpēc tieši Lielbritānijas pieredze raksta gaitā vairākkārt izmantota, lai uzskatāmi raksturotu VPP attīstības stadiju Latvijā. Raksta gaitā tiek atklāts, kā publiskais sektors politiskajā līmenī pauž atbalstu VPP, taču tajā pašā laikā pieņem tādas tiesību normas, kas nav pietiekamas VPP sekmīgai īstenošanai valstī, un dažkārt pat to bremzē.

 

II. Valsts un privātās partnerības būtība

VPP jēdziena saturs

Vispārīgi ar VPP saprot publiskā un privātā sektora sadarbību, kas pamatojas uz publiskā un privātā sektora starpā noslēgtu līgumu, kurā ir atrunāti sadarbības noteikumi un termiņš. Šīs sadarbības ietvaros kāds publiskais pakalpojums vai objekts tiek nodots privātajam sektoram, un sadarbības mērķis ir izmantot kā privātā sektora, tā arī publiskā sektora pieredzi un iespējas, lai sadarbības ietvaros sabiedrībai varētu tikt sniegti labāki publiskie pakalpojumi.9

Šādas sadarbības ietvaros, piemēram, valsts vai pašvaldība kā publiskā sektora pārstāvji var uzticēt privātajam sektoram uzbūvēt tādus sabiedrībai nepieciešamus objektus kā dzīvojamās mājas, skolas, ceļus vai tiltus, paredzot privātajam sektoram pienākumu pēc tam šos objektus attiecīgi apsaimniekot vai uzturēt zināmu laika periodu, līdz tie tiek nodoti atpakaļ publiskā sektora rīcībā vai paliek privātajam sektoram.

komentāri (1)
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Ēriks Mežalis
29. Augusts 2006 / 12:25
0
ATBILDĒT
Interesants un noderīgs raksts, tomēr nevaru piekrist dažām autora izteiktajām tēzēm:

1) autora minētās sarunu procedūras neieviešana nav apskatāma Syntesi lietas kontekstā - šajā lietā EKT atzina Itālijas rīcību par prettiesisku, jo saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma izvēles iespējas trūkums liedza pretendnetiem tikt iepsēju taisnīgi novērtētiem.Grūti saprast, kā sarunu procedūras neesamība traucē pretendentu iespējas tikt taisnīgi novērtētiem, ņemot vērā tehniskā dialoga iespējas, pasūtītāja PIENĀKUMU sastādīt specifikācijas maksimāli atvērti konkurencei, kā arī lēmumu pārsūdzības iespējas;

2)autors neadekvāti novērtē Publisko iepirkumu likuma normas attiecībā uz specifikācijām. PIL 17. panta otrā daļa būtībā nosaka, kādai info specifikācijās ir jābūt, bet varianti, kā tās sastādīt, pasūtītājam būtībā ir tikai divi - kā TEHNISKO APRAKSTU UN ATSAUCI UZ STANDARTIEM (ŠĪ ATSAUCE TURKLĀT, IZŅEMOT DAŽUS GADĪJUMUS, IR OBLIGĀTA)un KĀ FUNKCIONĀLĀS PRASĪBAS UN PRASĪBAS ATTIECĪBĀ UZ DARBĪBU. Vairs bez īpaša pamatojuma nav pieļaujama specifikāciju sastādīšana tikai tehniskā apraksta formā;

3)nav pamatota autora norāde par to, ka likuma "Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām" spēkā esamības laikā IUB Sūdzību izskatīšanas komisijas lēmuma pārsūdzība tiesā apturēja tā darbību. Lai arī tas expressis verbis nebiija minētajā likumā paredzēts, tas izrietēja no APL 185. panta (...tas noteikts CITOS LIKUMOS).



Bet par konkursa dialogu Jums piekrītu - šermuļi pārskrien no domām vien, kā DBFO līgumu varētu piešķirt bez savstarpējām sarunām, ko konkursa dialogs arī nodrošina.. Turklāt darbojas vienkārša aksioma - ja privātajam sektoram liek uzņemties tam svešus riskus, aug piedāvājuma izmaksas. Valstij tas nu tiešām nav izdevīgi. Cita lieta vienīgi ir tā, ka, cik man zināms, neviens vēl nav spējis atbildēt, kā nodrošināt šīs procedūras norisi ar garantētu vienlīdzības ievērošanu un bez ideju zagšanas, jeb, kā to dēvē EK, "cherry picking". Starp citu, arī ne Sjū Arovsmita, uz kuru ir atsauce Jūsu rakstā:)
visi numura raksti
Dina Gailīte
Eiropas telpā
Kas ir pilotspriedums un kāds ir tā spēks
Pagājušajā nedēļā, 23.augustā, pēc Latvijas tiesneses Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) Inetas Zieme­les iniciatīvas Rīgas Juridiskajā augstskolā (RJA) notika seminārs "Jaunākie Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumi un Latvijas ...
Tiesību prakse
Pieteikuma nepieņemšana vai tiesvedības izbeigšana
Informācija
No amata atstādināta notāre
Informācija
Apspriež tiesu aktualitātes
Informācija
Tieslietu ministrija palīdzēs Ukrainai
AUTORU KATALOGS