ŽURNĀLS Tiesību prakse

Par nelikumīgām darbībām ar finanšu instrumentiem un maksāšanas līdzekļiem

Apstiprināta ar Senāta Krimināllietu departamenta tiesnešu un Krimināllietu tiesu palātas tiesnešu kopsēdes 2006.gada 5.decembra lēmumu

Pētījuma objekts ir Latvijas tiesās 2005.gadā iztiesātās 117 krimināllietas, kurās pie atbildības par Krimināllikuma (turpmāk – arī KL) 193.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma (turpmāk - nozieguma, jo atbilstoši KL 7.pantā dotajai klasifikācijai tas ir smags vai sevišķi smags noziegums) izdarīšanu sauktas 159 personas. No tām notiesātas 158 personas, vienu personu atbrīvojot no soda saskaņā ar Krimināllikuma 58.panta 1.daļā un 59.panta 3.daļā ietvertajiem noteikumiem, un viena persona attaisnota.

Vienošanās process tika piemērots piecpadsmit krimināllietās, kurās tiesa taisījusi notiesājošu spriedumu, 43 krimināllietas iztiesātas, neizdarot pierādījumu pārbaudi.

Pētījuma gaitā analizēta nodarījuma kvalifikācija pirmstiesas kriminālprocesā un iztiesājot krimināllietas, kā arī soda noteikšanas prakse un tās atbilstība Krimināllikuma 46.panta 2.daļā noteiktajam.

KL 193.pantā paredzētais nozieguma priekšmets 

KL 193.pantā likumdevējs ir norādījis uz diviem nozieguma priekšmetiem – finanšu instrumentiem un maksāšanas līdzekļiem, kuru jēdziens dots citos normatīvajos aktos.

Termins “finanšu instruments” ir skaidrots 2003.gada 20.novembra likumā “Finanšu instrumentu tirgus likums”, kurš stājies spēkā 2004.gada 1.janvārī (“Latvijas Vēstnesis”, 2003.gada 2.decembris) un kura 1.pantā ir ierakstīts: “finanšu instruments – vienošanās, kas vienlaikus vienai personai rada finanšu aktīvus, bet citai personai – finanšu saistības vai kapitāla vērtspapīrus”.

Savukārt šā likuma 3.panta 2.daļā uzskaitīti finanšu instrumenti, piemēram:

• pārvedami vērtspapīri – kuru atsavināšanas tiesības nav ierobežotas; tas ir:

– akcijas un tām pielīdzināmi pārvedami vērtspapīri, kas nodrošina līdzdalību komercsabiedrības kapitālā;

– obligācijas un citi parāda vērtspapīri;

– akciju sertifikāti – pārvedami vērtspapīri, kas emitēti, lai aizstātu citā valstī reģistrēta emitenta akcijas, un dod tā ieguvējiem tiesības izmantot aizstātajās akcijās nostiprinātās tiesības.

• ieguldījumu fondu ieguldījumu apliecības un citi pārvedami vērtspapīri, kas apliecina līdzdalību ieguldījumu fondos un tiem pielīdzināmos kopējo ieguldījumu uzņēmumos;

• naudas tirgus instrumenti – īstermiņa parādu instrumenti (parādzīmes, noguldījumu sertifikāti un citi instrumenti, kas tiek tirgoti naudas tirgos);

• atvasināti finanšu instrumenti – finanšu instrumenti (līgumi), kuru vērtība mainās atkarībā no noteiktās procentu likmes, pārveduma vērtspapīru cenas, preču cenas, ārvalstu valūtas kursa un citiem faktoriem;

• atvasināti preču instrumenti – atvasināti finanšu instrumenti, kuru pamatā esošais primārais aktīvs ir preces.

Savukārt saskaņā ar 1995.gada 5.oktobra Kredītiestāžu likumā noteikto, par maksāšanas līdzekļiem KL 193.panta izpratnē uzskatāmi čeki, maksājumu kartes (kredītkarte, debetkarte un citas tamlīdzīgas kartes), bankomātu kartes, maksājuma dokumenti, elektroniskā nauda, attālinātu elektronisko banku operāciju (globālajā datortīklā vai izmantojot datoru vai tālruni) programmatūras un citi līdzīgi līdzekļi.

No uzskaitītajiem maksāšanas līdzekļiem KL 193.panta kontekstā ir izslēdzama skaidra nauda, kas nav atzīstama nedz par šajā pantā minētās nolaupīšanas (2.daļa), nedz arī viltošanas (3.daļa) priekšmetu, jo atbildība par šādām darbībām paredzēta citās Krimināllikuma normās ( KL 175., 176., 177., 179., 180., 192.pants). Šādu skaidrojumu saistībā ar skaidras mantas un citu maksāšanas līdzekļu nolaupīšanu devis arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas plēnums 2001.gada 14.decembra lēmuma Nr.3 “Likuma piemērošana krimināllietās par svešas mantas nolaupīšanu” 1.3.punktā.

Jāatzīmē, ka nozieguma priekšmeta izpratne šādā plāksnē nekādas problēmas nav radījusi, jo visos gadījumos nelikumīgas darbības izdarītas ar dažādu banku maksājumu kartēm, kuras, no tehniskā viedokļa raugoties, klasificētas kā magnētiskās jeb magnētisko svītru kartes.

Tā kā maksājumu kartes atkarībā no to izsniegšanas nosacījumiem iedalās kredītkartēs un debetkartēs, apsūdzībā un spriedumā tas parasti arī tiek norādīts. Taču atsevišķās krimināllietās atrodama norāde tikai uz to, ka nozieguma priekšmets ir bijusi maksājumu karte, piemēram, Hansabankas “Visa Electron” maksājumu karte, Hansabankas “Maestro” maksājumu karte, “Baltic Trust Bank” “Visa Electron” maksājumu karte, “Unikarte” utt.

Lai arī tas nozieguma kvalifikāciju neietekmē, nelikumīgo darbību priekšmets būtu norādāms precīzi. Tāpēc par pamatotu atzīstama Zemgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2005.gada 23.maija nolēmumā (lieta Nr.KA06-115/05-4) ietvertā norāde, ka pirmās instances tiesa nav noskaidrojusi un savā spriedumā nav precizējusi, kāda maksājumu karte – kredītkarte vai debetkarte - cietušajai nolaupīta un izmantota. Par šo Tukuma rajona tiesas 2005.gada 16.marta spriedumu saistībā ar A.G. izdarītā nozieguma kvalifikāciju nedaudz vēlāk.

Taču šajā un vēl vairākos citos gadījumos ir tikai neprecizitāte maksāšanas līdzekļa aprakstā, bet piecās krimināllietās nozieguma priekšmets ir norādīts nepareizi, neievērojot to, ka finanšu instruments un maksāšanas līdzeklis KL 193.pantā minēti kā patstāvīgi, alternatīvi iespējamie nelikumīgu darbību priekšmeti.

Analizētajās krimināllietās KL 193.pantā norādītās neatļautās darbības visos gadījumos tika izdarītas ar dažādu banku maksājumu kartēm, tas ir, maksāšanas līdzekļiem, tāpēc par kļūdainu atzīstama vairākās krimināllietās apsūdzībā un spriedumā ietvertā norāde, ka izdarītas tās vai citas nelikumīgas darbības ar finanšu instrumentiem.

Tā, Siguldas tiesā 2005.gada 7.decembrī iztiesātajā krimināllietā Nr.K35-167/05 E.B. apsūdzībā L.K. piederošās debetkartes nelikumīgā izmantošanā gan apsūdzībā, gan arī spriedumā norādīts, ka E.B. nelikumīgi izmantojusi svešu finanšu instrumentu. Arī J.D. (Jēkabpils rajona tiesā 2005.gada 18.augustā iztiesātā krimināllieta Nr.16-187/05) apsūdzēts un atzīts par vainīgu I.D. piederošās debetkartes, kas apzīmēta kā finanšu instruments, nolaupīšanā un izmantošanā.

Jēkabpils tiesas 2005.gada 5.oktobrī iztiesātajā krimināllietā Nr.K16-208 un 2005.gada 20.oktobrī iztiesātajā krimināllietā Nr.K16-212/05 – abās lietās prokurors J.U. gan apsūdzībā, gan spriedumā norādījis, ka attiecīgi J.Z. un A.Ļ. ir nelikumīgi izmantojuši svešu finanšu instrumentu un maksāšanas līdzekli.

Arī D.I. Valmieras rajona tiesā 2005.gada 29.augustā iztiesātajā krimināllietā Nr.K39-0217/05 apsūdzēts sveša finanšu instrumenta – maksāšanas līdzekļa – nolaupīšanā un nelikumīgā izmantošanā. Jānorāda gan, ka spriedumā šī kļūda labota un norāde, ka bankas norēķinu karte ir finanšu instruments, ir izslēgta, atsaucoties uz Finanšu instrumentu tirgus likuma 1.panta 1.punktu.

KL 193.pantā paredzētā nozieguma objektīvo pusi veidojošās darbības 

Patlaban spēkā esošajā KL 193.panta redakcijā pirmajās trijās daļās ir paredzēta atbildība par tajās minēto darbību izdarīšanu, tādējādi konstruējot patstāvīgus noziegumu sastāvus, proti:

– panta 1.daļā ietvertā nozieguma objektīvo pusi veido 1) finanšu instrumenta iegūšana vai atsavināšana savā vai citas personas vārdā, pamatojoties uz finanšu instrumentu tirgus iekšējo informāciju un 2) tirgus manipulācijas ar finanšu instrumentiem;

– panta 2.daļā ir norādīts uz sveša finanšu instrumenta vai maksāšanas līdzekļa nolaupīšanu, iznīcināšanu, bojāšanu, nelikumīgu izmantošanu;

– savukārt saskaņā ar panta 3.daļā noteikto tajā paredzētais noziegums izpaužas kā 1) finanšu instrumenta vai maksāšanas līdzekļa viltošana un 2) šāda viltojuma izplatīšana vai izmantošana.

Panta 4.daļā veidots kvalificēts sastāvs, bet par to vēlāk.

Tā kā vairākās krimināllietās izdarītais noziegums tika kvalificēts saskaņā ar Krimināllikuma 193.pantu tā redakcijā līdz 2004.gada 1.janvārim (grozījumi izdarīti ar 2003.gada 18.decembra likumu), tad jānorāda, ka iepriekšējā redakcijā atbildība par sveša vērtspapīra (tagad - finanšu instrumenta) vai maksāšanas līdzekļa nolaupīšanu, iznīcināšanu, bojāšanu vai nelikumīgu izmantošanu bija paredzēta panta 1.daļā, bet par šo priekšmetu viltošanu un šādu viltojumu izplatīšanu vai izmantošanu – panta 2.daļā. Panta 3.daļā bija norādītas kvalificējošās pazīmes, bet tāda nodarījuma, kāds tagad paredzēts KL 193.panta 1.daļā, iepriekšējā redakcijā vispār nebija.

Vispirms jāatzīmē, ka KL 193.panta 1.daļā ietvertās darbības (domāta spēkā esošā redakcija) nevienā krimināllietā nav konstatējamas. Taču trīs Bauskas rajona tiesā iztiesātajās krimināllietās personas sauktas pie kriminālatbildības un notiesātas par sveša maksāšanas līdzekļa nelikumīgu izmantošanu un tirgus manipulācijām ar finanšu instrumentiem.

Krimināllietā Nr.K10-81/05 (2005.gada 1.jūnija spriedums) konstatēts, ka A.A. bankomātā atrada Unibankas debetkarti uz G.B. vārda, kuru vairākkārt izmantoja, iegādājoties preces kopsummā par Ls 174,56. Arī R.G. Unibankas debetkarti uz L.S. vārda atrada atstātu bankomātā un pēc tam kopā ar A.S. un citu personu nelikumīgi izmantoja, deviņas reizes norēķinoties par pirkumiem par Ls 139,88 (lieta Nr.K10-36/05, 2005.gada 2.augusta spriedums). Savukārt no krimināllietas Nr.K10-278/05 (2005.gada 11.novembra spriedums) redzams, ka M.N. nelikumīgi izmantoja Ē.P. iedoto norēķinu karti uz V.B. vārda, norēķinoties par pirkumu par Ls 20,47.

M.N. darbības kvalificētas saskaņā ar KL 193.panta 2.daļu, A.A., A.S. un R.G. – saskaņā ar šā panta 4.daļu kā izdarītas atkārtoti, kas tiks analizēts vēlāk. Tā kā arī šīm trim personām inkriminēta sveša maksāšanas līdzekļa izmantošana, domājams, ka runa ir par KL 193.