ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

6. Februāris 2007 /Nr.6 (459)

Labas ticības princips un tā piemērošana Latvijas civiltiesībās
3 komentāri

Saskaņā ar Civillikuma (turpmāk - CL) 1.pantu "tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības". Ņemot vērā abstrakto formulējumu, diskusijas par šī panta nozīmi un piemērošanu tika sāktas jau tūlīt pēc CL spēkā stāšanās.

Labas ticības princips un tā piemērošana Latvijas civiltiesībās

 

Mg.iur. Evija Slicāne, Law Office “CONVENTS” juriste

 

10.JPG (19465 bytes)
Foto: Māris Kaparkalējs

Saskaņā ar Civillikuma (turpmāk – CL) 1.pantu “tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības”. Ņemot vērā abstrakto formulējumu, diskusijas par šī panta nozīmi un piemērošanu tika sāktas jau tūlīt pēc CL spēkā stāšanās. 20.gadsimta sākuma juridiskajā literatūrā un tiesu praksē šajā ziņā tika pausta ļoti piesardzīga nostāja – lielākoties CL 1.pants tika uztverts kā ētiska norāde bez noteiktas tiesiskas sankcijas. Mūsdienās, galvenokārt vadoties no citu Rietumu tiesību loka valstu (īpaši Vācijas un Šveices) pieredzes, izpratne par CL 1.panta lomu ir krietni attīstījusies, piešķirot tam vispārēja tiesību principa nozīmi. Turklāt kā pozitīva tendence ir minams apstāklis, ka ne tikai tiesību zinātnieku darbos aizvien biežāk tiek analizēts labas ticības principa saturs un nozīme kādā konkrētā tiesību nozarē, bet aizvien biežāk atsauces uz šo principu ir atrodamas arī tiesu spriedumos. Tādējādi labas ticības principam mūsdienu Latvijas privāttiesiskajā apgrozībā ir būtiska un aizvien pieaugoša loma.

Neraugoties uz pozitīvajām tiesiskās domas attīstības tendencēm, Latvijas juridiskajā literatūrā pieejamajos pētījumos vēl aizvien nav atrodamas skaidras atbildes uz vairākiem diskutabliem jautājumiem par labas ticības principu un tā piemērošanu. Tā, piemēram, Latvijas tiesību pētnieki atšķirībā no citu Rietumu tiesību loka valstu tiesību pētniekiem līdz šim lielākoties kritiski ir vērtējuši iespēju izmantot labas ticības principu kā tiesību normu, atbilstoši kurai var tikt veikta esošā tiesiskā regulējuma papildināšana vai koriģēšana. Proti, neraugoties uz citu Rietumu tiesību loka valstu pieredzi, mūsdienu tiesisko domu un juridiskās metodes mācības atziņām, Latvijas juridiskajā literatūrā vēl aizvien tiek pausts viedoklis, ka CL 1.pants ir piemērojams tikai kā tā sauktā iztulkošanas norma. Raksta mērķis ir izvērtēt Latvijas tiesību pētnieku pausto atziņu pamatotību, kā arī izvērsti analizēt Latvijas juridiskajā literatūrā līdz šim maz aplūkotus un diskutablus jautājumus par labas ticības principu un tā piemērošanu.

 

I. Labas ticības principa izpratne

1. Laba ticība kā objektīvs rīcības kritērijs

Nedz CL 1.pantā, nedz arī citās Latvijas tiesību normās nav atrodams skaidrojums tam, kas īsti ir saprotams ar CL 1.pantā lietoto jēdzienu “laba ticība”. Jāsecina, ka likumdevējs ir apzināti atstājis šo jēdzienu atklātu, proti, nodevis šī jēdziena konkretizēšanu tiesu prakses un tiesību zinātnes rokās. Tādējādi, lai CL 1.pantā lietoto jēdzienu “laba ticība” piemērotu konkrētam dzīves gadījumam, ir jāveic vērtējums, jākonkretizē šis jēdziens (jāpiepilda ar noteiktu saturu), kā rezultātā abstraktais jēdziens iegūtu skaidras aprises.1

Tiesību zinātnē CL 1.pantā lietotais jēdziens “laba ticība” ir atzīts par ģenerālklauzulu – normatīva rakstura jēdzienu, kam raksturīga īpaši kvalificēta nenoteiktības pakāpe.2 Tomēr, neraugoties uz ģenerālklauzulām raksturīgo īpaši kvalificētu nenoteiktības pakāpi, neviena ģenerālklauzula, tai skaitā arī “labas ticības” ģenerālklauzula, nav uzskatāma par saturiski tukšu likuma formulējumu. Tas nozīmē, ka nav pieļaujama patvaļīga ģenerālklauzulu satura noteikšana.3 Tā, pirmkārt, jāņem vērā, ka jebkura ģenerālklauzula, arī “labas ticības” ģenerālklauzula, likumā ir ietverta ar mērķi nodrošināt likuma saskaņotību ar taisnīguma apsvērumiem.4 Turklāt “labas ticības” ģenerālklauzula ir izvietota pašā CL sākumā – 1.pantā. Tādējādi likumdevējs ar “labas ticības” ģenerālklauzulas izvietojumu ir uzsvēris šīs ģenerālklauzulas īpašo nozīmi taisnīguma nodrošināšanai privāttiesiskajā apgrozībā. Minētā iemesla dēļ ir pamats secinājumam, ka pamatkritērijs “labas ticības” ģenerālklauzulas konkretizēšanai ir vispārējās taisnīguma prasības. Līdz ar to, vērtējot personas rīcības atbilstību labai ticībai, ir jāizvērtē, vai personas rīcība atbilst vispārējām taisnīguma prasībām.

Jāpiebilst, ka atsevišķu valstu tiesībās “laba ticība” un “taisnīgums” tiek atzīti par identiskiem jēdzieniem.5 Tā, piemēram, jaunajā Nīderlandes Civillikumā6 jēdziens “laba ticība” ir aizstāts ar vārdu savienojumu “saprātīgums un taisnīgums”. Proti, saskaņā ar Nīderlandes Civillikuma 6:2 panta pirmo daļu kreditoram un parādniekam ir pienākums rīkoties atbilstoši saprātīguma un taisnīguma prasībām. Savukārt atbilstoši Nīderlandes Civillikuma 6:2 panta otrajā daļā noteiktajam pusēm saistošie likuma, paražas vai tiesību akta noteikumi nav piemērojami, ja, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, to piemērošana nebūtu savienojama ar saprātīguma un taisnīguma kritēriju. Arī Latvijas tiesu praksē labas ticības princips dažkārt tiek dēvēts par taisnīguma principu.7 Šāda prakse, no vienas puses, ir vērtējama kritiski, jo CL 1.pantā ir atsauce uz labu ticību, nevis taisnīgumu. Tomēr, no otras puses, “labas ticības” ģenerālklauzula likumā ir ietverta ar mērķi nodrošināt likuma saskaņotību ar taisnīguma apsvērumiem. Tādējādi ir pamats secinājumam, ka rīcība, kas neatbilst vispārējām taisnīguma prasībām, atzīstama par neatbilstošu labai ticībai.

Konkretizējot “labas ticības” ģenerālklauzulu, taisnīguma apsvērumiem jābūt objektīvi pamatotiem.8 Tas nozīmē, ka rīcības novērtēšanas kritērijs ir nevis subjektīvā taisnīguma izjūta, bet gan uz tiesisko sistēmu orientēta mēraukla, piemēram, citi tiesību principi, vispārējā tiesiskā apziņa, tiesību sistēmā atrodamie vērtējumi un attiecīgās tiesību nozares specifiskie noteikumi.9 Lieti var noderēt arī tiesu praksē un tiesību zinātnē atrodamās atziņas par “labas ticības” ģenerālklauzulas saturu. Piemēram, līdzšinējā tiesu praksē un tiesību zinātnē ir atzīts, ka taisnīguma nodrošināšanai ir nepieciešama taisnprātīga, savstarpēji korekta, uzticama un lojāla tiesību subjektu rīcība. Tādējādi, nosakot pienākumu rīkoties atbilstoši labai ticībai, CL 1.pants satur prasību pēc vispārēji taisnprātīgas, savstarpēji korektas, uzticamas un lojālas rīcības.10 Piemēram, izlietot tiesības un pildīt pienākumus labā ticībā nozīmē rīkoties, rēķinoties ar citu personu aizsargājamām interesēm un dibināto uzticēšanos. Attiecīgi, piemēram, pat ja pusēm līgumā ir pielīgtas tiesības pēc saviem ieskatiem vienpusēji atkāpties no līguma, vienpusēja atkāpšanās no līguma var tikt atzīta par neatbilstošu labai ticībai, ja pusei, kura atkāpjas, nav pietiekama attaisnojuma šādai rīcībai.

“Labas ticības” ģenerālklauzulas konkretizēšanu sarežģī apstāklis, ka tās vārdiskā jēga var radīt maldīgu priekšstatu par šīs ģenerālklauzulas saturu.

komentāri (3)
3 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
28_atsauce
26. Februāris 2007 / 14:30
0
ATBILDĒT
atvainojos - domāta bija 27.atsauce
28_atsauce
26. Februāris 2007 / 14:26
0
ATBILDĒT
"Pārdevēja rīcībā esošās informācijas noklusēšana par to, ka pašvaldība gatavojas veikt zemes izmantošanas mērķa maiņu pārdodamajam zemes gabalam" sk. - 28.atsauce - šādu informācijas "noklusēšanu" Latvijā nevarētu atzīt par neatbilstošu labas ticības principam. Teritorijas plānojums (detālplānojums) ir ārējais normatīvais akts, kas ir vispārpieejams. Tas tiek pieņemts divu sabiedrisko apspriešanu rezultātā un nav iespējams runāt par kādu informācijas slēpšanu ko kādas privātpersonas puses (ja vien vietējā pašvaldība ko neizdomā neizpaust un kādu svarīgu informāciju, piemēram, par ietekmes uz vidi novērtējumu paturēt kādā „pažobelē”). Visbiežāk tieši vietējās pašvaldības, nevis nekustamā īpašuma īpašnieka, rīcībā ir kāda vispārpieejama informācija, kas attiecas attiecīgā zemesgabala plānoto (atļauto) izmantošanu. Būtībā pats īpašnieks nemaz nevar tieši ietekmēt to, kāds būs viņa zemesgabala atļautā (plānotā) izmantošana. Pretējā gadījumā, visi zemesgabali kļūtu par tādiem, uz kuriem iespējams veikt komerc vai savrupmāju apbūvi.



Aizstāvis
6. Februāris 2007 / 15:33
0
ATBILDĒT
Loti labs pētījums! Tā turpināt!



Vienīgi nevaru piekrist secinājumam, ka: "kļūdaini piemērot tiesību netaisnprātīgas izlietošanas aizliegumu gadījumā, kad kreditors prasa izpildīt īpaši nesamērīgi apgrūtinošas līgumsaistības, ja parādnieks ir ekonomiski, sociāli vai citādā ziņā vājāks par kreditoru."

Pretēji uzskatam, ekonomiska vai intelektuāls vājums var būt par iemeslu tiesību netaisnprātīgas izlietošanas aizlieguma piemērošanai. Tāds pastāv patērētāju tiesībās. Šāds secinājums pamatojas uz to, ka ekonomiskā vai intelektuāla vājuma izmantošana var kalpot par pamatu tiesību netaisnprātīgai izmantošanai. Nelabticīgai rīcībai ir subjektīvs raksturs, proti, tā ir viena kontrahenta, kaut apzināta darbība vai bezdarbība ar zināmu nolūku. Iepriekš minētās darbības vai bezdarbības realizēšanai par pamatu var kalpot otra kontrahenta ekonomiski, sociālais vai intelektuālais vājums, kuru apzinoties var izmantot savtīgos nolūkos. Labas ticības princips pieprasa, lai tiesību subjekti rēķinātos viens ar otru un ņemtu vērā pretējās puses intereses. Taču, ja viena puse apzinās otras puses vājumu, tai nav šķēršļu tiesības izmantot nelabticīgi. Līguma slēdzēja puse, kurai nav vispārēju zināšanu līgumu slēgšanā arī nevarēs apzināties no līgumā izrietošās nelabvēlīgās sekas. Protams, nav runa, ka jebkādas no līguma izrietošās nelabvēlīgās sekas varētu tik uzskatītas par nelabticīgām. Taču, ja piemēram, līgumā ietvertā sankcija par saistību neizpildi paredz līgumsodu pieckāršā apmērā, tad šaubos, ka var runāt par tiesību labticīgu izmantošanu no otras līgumslēdzējas puses, kura izmantojot nezināšanu berzē rokas, gaidot, kad pirmais pieļaus saistību pārkāpumu.

Praksē ir ļoti daudz gadījumu, kad tieši intelektuālais un ekonomiskais vājums ir par pamatu tiesību netaisnprātīgai izlietošanai. (Ekonomiskais vājums tāpēc, ka ikdienā slēdzamajos darījumos nav iespējams, katrreiz algot kvalificētu speciālistu.)



visi numura raksti
Jānis Pleps
Notikums
Pārmaiņas Satversmes tiesā
2007.gada 31.janvārī tiesneša zvērestu deva jaunie Satversmes tiesas tiesneši - Viktors Skudra un Kaspars Balodis.Lai ievēlētu tiesas vadību un izlemtu citus organizatoriskus jautājumus, Satversmes tiesas tiesneši Romāns Apsītis, Kaspars ...
Sannija Matule
Notikums
Pirmais jāvārds robežlīguma parakstīšanai
Arī šoreiz, pēc iepriekšējā "JV" numura, kas pilnībā tika veltīts Latvijas-Krievijas robežlīguma un Abrenes jautājumam, turpinām sekot šai aktualitātei, sniedzot fotoieskatu aptuveni desmit stundas ilgušajās Saeimas 1.februāra ...
Jānis Pleps
Akadēmiskā dzīve
Tiesību zinātnieku jaunie uzdevumi
Janvāra beigās norisinājās Latvijas Universitātes un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes organizētā starptautiskā zinātniskā konference "Tiesību harmonizācija Baltijas jūras reģionā pēc ES paplašināšanās". Šāda ...
1 komentāri
Reinhards Dombrovskis
Skaidrojumi. Viedokļi
Mūsdienu kriminālistikas izpratne
Informācija
Zvērinātu advokātu padomē
AUTORU KATALOGS