ŽURNĀLS

Kārlis Paleps, zvērināta advokāta palīgs

Īres maksa ir maksājums, ko īrnieks maksā izīrētājam par izīrētās lietas izmantošanu. Lai gan Civillikums paredz, ka īres maksu var maksāt ne tikai naudā, bet arī citās atvietojamās lietās, prakse rāda, ka visbiežāk īres maksu nosaka naudā. Par šādu maksājuma veidu noteikti jāvienojas īres līgumā, un maksājuma veidu nedrīkst mainīt bez otras puses piekrišanas.

Saskaņā ar Civillikuma 2120.panta noteikumiem īres maksai jābūt patiesai atlīdzībai par lietas lietošanu un to nedrīkst noteikt tikai izskata pēc. Šeit runa ir par faktiskajiem izīrētāja izdevumiem lietas uzturēšanai un citiem faktoriem, kas nosaka lietas izmantošanas cenu, piemēram, ja izīrētājam jāmaksā īpašuma nodoklis vai zemes noma, kas noteikta īpašā zemes nomas līgumā u.tml. Ja īres maksa noteikta tikai skata pēc un ar to nav mēģināts apiet likumu, tad darījums atzīstams par dāvinājumu (CL 2120.p.)

Īres maksai jābūt noteiktai, šajā ziņā jāievēro tādi paši noteikumi, kādi paredzēti pirkuma maksai (Civillikuma 2120.p.), un tā nedrīkst būt atkarīga no vienas puses iegribas. Šo normu var piemērot privātā sektora mājās, kur īres līgumi noslēgti pēc 1996.gada 6.augusta, jo tad tika atcelti īres maksas apmēra ierobežojumi privātīpašumā esošajās ēkās. Pašvaldībām, valsts dzīvojamām mājām, mājām, kas iekļautas valsts uzņēmējdarbību kapitālā, kā arī denacionalizētām mājām un mājām, kuras iegūtas atbilstoši likumam "Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem", attiecībā uz īrniekiem, kuri šajās mājās dzīvokļus īrējuši līdz to denacionalizācijai vai atdošanai likumīgajiem īpašniekiem, piemērojamas speciālās normas, kas ietvertas likumā "Par dzīvojamo telpu īri".