ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Cilvēka dzīvības izbeigšanās krimināltiesiskā aizsardzība

Pacienti savu lēmumu parasti pieņem, balstoties uz ārstu noteiktajām diagnozēm, prognozēm, ārstēšanās iespējām, perspektīvām un paredzamajām ciešanām. Pastāv iespēja, ka diagnoze var būt kļūdaina. Līdz ar to labprātīga eitanāzija ārstu padara par vienu no bīstamākajām personām valstī.

Mg. iur. Petra Janule, Latvijas Policijas akadēmijas doktorante

Likumdevējs paredz, ka cilvēka dzīvība ir aizsargājama ne tikai aktīvajā cilvēka dzīves periodā, bet arī dzimšanas un miršanas brīdī. Raksta autore iepriekš “Jurista Vārdā” (Nr.45, 14.11.2006.) ir veltījusi rakstu cilvēka dzīvības sākuma krimināltiesiskajai aizsardzībai, bet tāpat lietderīgi būtu aplūkot jautājumu par cilvēka dzīvības izbeigšanās krimināltiesisko aizsardzību, kas arī ir aktuāla diskusijas tēma. Tādējādi tiks skarta arī mūsdienās sasāpējusī un aktuālā eitanāzijas problēma.

Cilvēks kā persona tiesību nozīmē beidzas ar dabisku nāvi. Taču Senajā Romā cilvēka personība beidzās ne vien viņam nomirstot, bet arī zaudējot brīvību (capitis deminutio maxima) vai pilsonību. Tāpēc likuma priekšā vergiem, no valsts izraidītajiem un izsūtītajiem nebija personības. Rietumu Eiropā viduslaikos par mirušiem uzskatīja tos, kas iestājās mūku kārtā: monachus mundo mortuus est, Deo autem vivit (“mūks ir miris pasaulei, jo viņš dzīvo Dievam”).¹ Nāve, mūsdienu izpratnē, ir dzīvas būtnes eksistences, pastāvēšanas izbeigšanās.²

Tātad cilvēka dzīvības izbeigšanās jeb nāve ir pilnīga dzīvības procesu izbeigšanās organismā.