ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Dipl.iur. Andrejs Voroncovs, advokātu biroja “Treilons & Petrovičs” jurists, LU Juridiskās fakultātes maģistrants

“Tiesiskā vienlīdzība ir viena no pašām fundamentālākajām pamattiesībām. Tā izriet tieši no vispārējā taisnīguma principa, kas Rietumu civilizācijā ir tiesību idejas galvenais avots.”¹

Taisnīguma princips, kas nostiprināts Latvijas Republikas Satversmē, jo izriet no tās 1.panta,² prasa, lai līdzīgi gadījumi tiktu izspriesti līdzīgi. Tāpat Satversmes 91.pantā ietvertais konstitucionālais vienlīdzīguma princips noteic, ka “visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā”. Tas savukārt uzliek tiesām par pienākumu veidot vienveidīgu praksi attiecībā uz līdzīgajām lietām, tai skaitā vienveidīgi piemērot tiesību normas.

Pirms 2002.gada 31.oktobra grozījumiem likuma “Par tiesu varu”³ 49.panta otrajā daļā, kuri stājās spēkā 2003.gada 1.janvārī, vadošā loma vienveidīgas prakses, tai skaitā likumu skaidrošanas jomā, bija Latvijas Republikas Augstākās tiesas plēnuma lēmumiem. To lielā mērā noteica šo plēnuma lēmumu saistošais raksturs, jo iepriekšminētā likuma “Par tiesu varu” 49.panta otrā daļa paredzēja Augstākās tiesas plēnuma kompetenci pieņemt tiesām saistošus skaidrojumus par likumu piemērošanu.

Tagad Augstākās tiesas plēnuma kompetencē saskaņā ar likuma “Par tiesu varu” 49.panta otro daļu paliek aktuālo tiesību normu interpretācijas jautājumu apspriešana. Jāpiebilst, ka Augstākās tiesas plēnums nav pieņēmis nevienu lēmumu attiecībā uz aktuālajiem tiesību normu interpretācijas jautājumiem pēc grozījumu izdarīšanas likumā “Par tiesu varu”.

Juristu vidū rodas dažādi viedokļi par Augstākās tiesas plēnuma lēmumos iepriekš ietverto likumu skaidrojumu nozīmi tiesību normu piemērošanas procesā. Tā, ievērojamais krimināltiesību zinātnieks profesors Uldis Krastiņš par tiesību normām, kas paredz Augstākās tiesas plēnumam kompetenci apspriest aktuālus tiesību normu interpretācijas jautājumus, paudis šādu viedokli: “Skaidrs, ka minētās normas likumā “Par tiesu varu” iestrādātas, lai Krimināllikuma normu piemērošanā pretrunīgas prakses gadījumos vai arī atsevišķu neskaidru nodarījumu kvalifikācijas jautājumu risināšanā būtu iespēja veidot vienveidīgu tiesu praksi. Loģiski, ka to var panākt tikai tad, ja Augstākās tiesas plēnuma skaidrojumus likuma normu interpretācijas jautājumos ievēro zemākas instances tiesas.”⁴

Praksē ir vērojama godbijīga attieksme pret Augstākās tiesas plēnuma lēmumos izteiktajiem likumu skaidrojumiem, kaut formāli tiem nav saistoša spēka. Tiesneši vairs neatsaucas uz Augstākās tiesas plēnuma lēmumiem kā uz saistošām tiesību normām, pat neminot likumu, kura skaidrošanai tika pieņemts attiecīgs plēnuma lēmums, kā tas bija atsevišķos gadījumos pirms liktenīgā Satversmes tiesas sprieduma⁵, kas atzina Augstākās tiesas plēnuma kompetenci izdod tiesām saistošus skaidrojumus par neatbilstošu Satversmei. Taču uzcītīgs tiesu prakses pētnieks pamanīs, ka pārsvarā de facto tiesneši joprojām seko Augstākās tiesas plēnuma lēmumos izteiktajām atziņām, it sevišķi krimināltiesību jomā, tomēr savos spriedumos expressis verbis neatsaucoties uz šiem lēmumiem. Tas ir pamatots ar to, ka tiesneši nevēlas nonākt līdzīgā situācijā, kas bija par pamatu iepriekš minētajam Satversmes tiesas spriedumam.

Nenoliedzot vienveidīgas prakses nepieciešamību un Augstākās tiesas plēnuma lēmumu sevišķo lomu šajā procesā, jo šiem lēmumiem joprojām ir sekundārā tiesību avota raksturs, šā raksta ietvaros pierādīsim, ka tiesību piemērotājs zināmos apstākļos var arī citādi interpretēt tiesību normas, nekā tas ir paredzēts attiecīgajos Augstākās tiesas plēnuma lēmumos. Šāda veida tiesu prakses vienveidīguma panākšana nav raksturīga kontinentālās Eiropas tiesību lokam un tā loma Latvijas tiesiskajā sistēmā pakāpeniski samazinās, priekšroku dodot judikatūrai un tiesību doktrīnai.

Pirms plēnuma lēmumos ietverto skaidrojumu piemērošanas jāpārbauda, vai tie neiziet ārpus likumā piešķirtās kompetences “apspriest aktuālus interpretācijas jautājumus”, nevis pieņemt tādus skaidrojumus, kas pēc būtības tendēti uz jaunas tiesību normas radīšanu, kā arī, vai tie neattiecas uz tiesību normām, kuras jau zaudējušas savu juridisko spēku.