30. Novembris 2007 / 15:41
Nepārliecinošs mēģinājums sasaistīt savā starpā sacīkstes principu, objektivitātes principu un tiesnešu/tiesas neatkarību.
1. Argumentācijā trūkst loģikas. Iepretim minētajai tiesas objektivitātei un neatkarīgumam Latvijas civilprocesā, analizētais ASV zvērināto tiesu modelis prasīt prasās pēc statistikas datiem, kuri parādītu, cik tad procentuāli no visiem civilprocesiem ASV lietas tiek izskatītas zvērināto tiesās. Izskaidrojums vienkāršs: ASV Konstitūcija zvērināto tiesas modeli kā obligātu paredz tikai kriminālprocesā, savukārt civilprocesā pusēm ir tiesības tādu pieprasīt, ja prasījuma summa pārsniedz 20$ (ASV Konstitūcijas 7.labojums).
2. objektivitāte un neatkarība, lai arī parasti runājot, tiek pieminēta kopā (arī ECT izpratnē tie ir cieši saistīti), tomēr ir pilnīgi atšķirīgi jēdzieni, katrs ar savu saturu un jēgu. Varētu teikt, ka tiesas/tiesneša neatkarība ir priekšnoteikums objektivitātei (vēsturiski tā ir noticis), tomēr tie ir atšķirīgi principi.
3. Runājot par standartiem, būtiska ir nevis sakarība starp sacīksti un "objektivitātes/neatkarības standartu", bet gan sakarība starp sacīksti un "pierādīšanas standartu". L.Fullers, gan sauc objektivitāti par morāles standartu, bet, ja ņem vērā to, ka viņš ir dabisko tiesību skolas pārstāvis, tad nevar noliegt tendenciozitāti viņa atziņās (lai arī cik tās būtu pareizas).
4. Objektivitātes filozofiskais skaidrojums (objektīvā realitāte, jeb objektīvā patiesība) nav piemērojams procesuālajās tiesībās, jo tajās nav iespējams izslēgt cilvēcisko faktoru, respektīvi, jebkurš lēmums tiek pieņemts, ņemot vērā iekšējo pārliecību (protams, pastāvot visiem neatkarīgas tiesas priekšnoteikumiem).
5. Sacīkstes un objektivitātes kopsakarība ir kritizējama arī no šāda aspekta: Izvirzot subjektīvo pārliecību par svarīgu kritēriju procesuālo mērķu sasniegšanā, nevar ignorēt arī latentu bīstamību, ko slēpj šis nosacījums. Kā zināms, pierādīšanas mērķis nosaka to, ka pierādīšanas subjekts vēlas iegūt pierādīšanas adresāta (tiesas) pārliecību par izvirzītā apgalvojuma patiesumu, bet tas ir tikai starpposms uz gala rezultātu ? vēlamā nolēmuma pieņemšanu . Pierādīšanas subjekts (ieinteresētā persona) jau 'prima facie' ir ieinteresēts sev vēlama rezultāta sasniegšanā, tāpēc nevar attiecībā uz šīm viņa darbībām piemērot subjektīvo objektivitātes kritēriju. Savukārt tas rada bīstamību pierādīšanas adresātam pakļauties pierādīšanas subjekta pārliecināšanas spēkam un neizbēgami arī viņa neobjektivitātei.
6. Piekrītot autorei, ka jurisprudencē jēdzieni "objektivitāte" un "neatkarība" ir ģenerālklauzulas, jāatzīmē, ka tiesībās pieņemts tos uzskatīt par tiesību principiem, kuru saturu nedrīkst noteikt patvaļīgi. Tiesību teorijā un judikatūrā ir diezgan skaidri definēta šābrīža izpratne par šo principu saturu. Piemēram, objektivitātes princips ietver sevī neieinteresētību, neaizspriedumainību un noteiktību ar likumu, savukārt neatkarība ietver sevī ārējas ietekmes neesamību.
7. Nevar piekrist autores tēzei, ka procesuālās sistēmas pastāvīgi meklē kompromisu starp divām vērtībām - objektīvu, neitrālu tiesu no vienas puses, un zinošu, kompetentu tiesu no otras puses. Šie aspekti nav viens otru izslēdzoši. Tiesībzinātnieks K.Kossio pat ir formulējis jēdzienu "zinātniskā neitralitāte", kas raksturo tiesneša izglītotību, izpratni par tiesībām un saikni starp viņa iekšējo pārliecību un izpratni par piemērojamo likumu.
8. Jāpiekrīt autorei, ka ētikas normu pārkāpums tiesnesim kā amatpersonai rada konkrētas juridiskas sekas. Taču argumentāciju vajadzētu konkretizēt. Piemēram, likuma Par interešu konflikta novēršanu amatpersonu darbībā 22.panta 2.daļa noteic, ka valsts amatpersona atsakās no tās amata pienākumu veikšanas vai valsts amatpersonas
