Teritorijas izmantošanas plānošanas galvenais mērķis ir veicināt ilgtspējīgu un līdzsvarotu valsts attīstību. Atšķirībā no padomju laika centralizētās plānošanas tirgus ekonomikas valstīs teritorijas plānojumos jāsaskaņo valsts, reģionu, pašvaldību un privātās intereses. Apstāklis, ka zeme atrodas privātā īpašumā, nenozīmē, ka īpašnieks to var izmantot pēc savas vēlēšanās.
Šajā rakstā tiks analizētas atsevišķas tiesiskās problēmas, kas saistībā ar nepilnībām normatīvajos aktos un kļūdainu tiesību normu piemērošanu traucē efektīvu un racionālu dabas resursu izmantošanu, aizskarot gan sabiedrības, gan privātpersonu intereses.
Teritorijas plānošanas aktuālās tiesiskās problēmas
Pastāvot šādam neskaidram tiesiskam regulējumam, kā arī sašaurinot detālplānojumu izstrādes nepieciešamību, Latvija, salīdzinot ar kaimiņu valstīm, ir spērusi soli atpakaļ, kas neveicina pašvaldību atklātību lēmumu pieņemšanā un ierobežo sabiedrības tiesības piedalīties savas teritorijas veidošanā.
Dr.iur. Ilma Čepāne, LU Juridiskās fakultātes profesore
 |
|
Foto: Boriss Koļesņíkovs, “LV” |
Raksta pamatā – referāts “Jurista Vārda” 500.numura iznākšanai veltītajā konferencē “Latvijas tiesību sistēma šodien” 2007.gada 16.novembrī.
Teritorijas izmantošanas plānošanas galvenais mērķis ir veicināt ilgtspējīgu un līdzsvarotu valsts attīstību. Atšķirībā no padomju laika centralizētās plānošanas tirgus ekonomikas valstīs teritorijas plānojumos jāsaskaņo valsts, reģionu, pašvaldību un privātās intereses. Apstāklis, ka zeme atrodas privātā īpašumā, nenozīmē, ka īpašnieks to var izmantot pēc savas vēlēšanās.
Viens no pirmajiem teritorijas plānošanu regulējošajiem normatīvajiem aktiem – Ministru kabineta 1994. gada 6. septembra noteikumi Nr. 194 – paredzēja, ka rajonu, pilsētu un pagastu pašvaldībām teritorijas plānojumu izstrādāšana uzsākama ne vēlāk kā 1995. gada 1. janvārī un pabeidzama parasti ne vēlāk kā 1997. gada 31. decembrī vai ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas reģionālo institūciju saskaņotā termiņā.1 Pašlaik spēkā esošais Teritorijas plānošanas likums šo termiņu “pagarinājis” līdz 2007. gada 31. decembrim.2
Kaut arī teritorijas plānojuma izstrādāšana ir sarežģīts process, kas prasa daudz laika un līdzekļu, tomēr šķiet, ka ievērojams skaits pašvaldību pietiekami nenovērtē teritorijas plānojumu lomu. Proti, vairāk nekā 100 pašvaldībām vēl joprojām nav likumā noteiktā kārtībā apstiprinātu teritorijas plānojumu, kas paredzētu skaidrus “spēles noteikumus” to attīstībai. Vienlaikus arī valsts institūcijas nav bijušas pietiekami prasīgas, lai pašvaldības pildītu likuma prasības. Nenoliedzami, ka situāciju vēl vairāk sarežģī arī administratīvi teritoriālā reforma.
Šajā rakstā tiks analizētas atsevišķas tiesiskās problēmas, kas saistībā ar nepilnībām normatīvajos aktos un kļūdainu tiesību normu piemērošanu traucē efektīvu un racionālu dabas resursu izmantošanu, aizskarot gan sabiedrības, gan privātpersonu intereses.
Teritorijas plānošana un būvniecība
Teritorijas plānošanas likuma 4. pants, no vienas puses, garantē nekustamo īpašumu īpašniekiem (lietotājiem) tiesības attīstīt un izmantot īpašumu saskaņā ar teritorijas plānojumu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes