ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

1. Aprīlis 2008 /Nr.13 (518)

Vai neatraidāmais mantinieks
ir mantinieks
1 komentāri
Dipl.iur.
Inese Krūmiņa
LU Juridiskās fakultātes maģistrante 

Mantojuma tiesību normas ir piešķīrušas cilvēkam iespēju izvēlēties, kam atstāt savu mantu pēc aiziešanas mūžībā. Dažiem nav iebildumu, ka to saņem tuvākie ģimenes locekļi tādā kārtībā, kā to paredz likums. Savukārt citi vēlas paust savu personīgo gribu un paši noteikt, kam un kādā apmērā būs tiesības saņemt mantojumu. Tāpēc tie izvēlas taisīt testamentu. Likumiskā mantošana vispirms sargā tuvāko radinieku intereses, bet pilnīga testamenta taisīšanas brīvība tās skar. Tādēļ likumdevēji visos laikos ir centušies aizkavēt testamentāro rīkojumu pilnīgu brīvību, ierobežojot to un paredzot noteiktus pienākumus pret noteiktām tuvinieku kategorijām.

Testatora gribas izteikšana Latvijas Republikas Civillikumā1 (turpmāk – CL) paredzētajā formā, ko mēdz apzīmēt kā "testamenta taisīšana", nav ierobežota mantinieku iecelšanā. Ar testamentu mantu (tiesības) var novēlēt jebkurai fiziskai vai juridiskai personai. Vienīgais testamentārās mantošanas ierobežojums, kas CL paredzēts ģimenes locekļu aizsardzībai pret mantojuma atstājēja pilnīgu patvaļu,2 ir testatora pienākums neatraidāmiem mantiniekiem atstāt neatņemamās daļas.

Gandrīz vienmēr testatora tuviniekiem jau iepriekš ir zināma mantas atstājēja pēdējā griba un, atklājoties mantojumam, viņu ziņā ir izlemt – respektēt to vai tomēr prasīt savu neatņemamo daļu. Taču, tā kā neatņemamā daļa bieži ir nepieciešama mantojuma atstājēja tuvāko radinieku, piemēram, bērnu, audzināšanai un uzturēšanai, un arī mantojuma atstājēja tuvinieki jūtas aizvainoti par to, ka palikuši bez mantojuma, viņi tomēr izvēlas prasīt viņiem pienākošos neatņemamo daļu ar testamentu novēlētajā mantojumā.

Jebkurai personai ir tiesības zināt, kā tiks īstenotas viņas tiesības. Cilvēki ir radījuši un turpina radīt dažādas tiesības, lai nodrošinātu taisnīgu līdzāspastāvēšanu. Ne vienmēr pietiek ar kādas tiesības deklarēšanu, lai visa sabiedrība to ievērotu, ir nepieciešamas tiesību normas, ar kuru palīdzību tiek īstenota personas tiesību aizsardzība.3 Diemžēl jāsecina, ka pašlaik Latvijā neatraidāmā mantinieka tiesību īstenošanas kārtība notiek dažādi. Mantojuma lietās, kuras tika kārtotas (vai pašlaik vēl tiek pabeigtas) tiesās, neatraidāmais mantinieks tika apstiprināts mantojuma tiesībās un kļuva par mantinieku uz attiecīgo domājamo daļu no visa mantojuma. Savukārt 2005. gada 27. decembrī Ministru kabinetā pieņemtie noteikumi nr. 1009 "Noteikumi par mantojuma reģistra un mantojuma lietu vešanu"4 (turpmāk – MK noteikumi), kuri regulē mantojuma lietu vešanas kārtību pie zvērinātiem notāriem, neatraidāmā mantinieka tiesību īstenošanas kārtību nosaka atkarībā no tā, kā iesaistītās personas (persona, kurai manta novēlēta testamentā vai mantojuma līgumā un neatraidāmais mantinieks) pašas spēs par to vienoties. Pieļaujama gan neatraidāmā mantinieka apstiprināšana mantojuma tiesībās (MK noteikumu 87. punkts), gan vienošanās par neatņemamās daļas izdalīšanu, aprēķinot to naudas izteiksmē, vai konkrētas mantas, arī konkrēta nekustamā īpašuma vai tā domājamās daļas, piešķiršana neatraidāmajam mantiniekam (MK noteikumu 86. punkts).

Taču šāda dažādība tiesību īstenošanā nav pieļaujama, jo atkarībā no tā, vai neatraidāmais mantinieks tiek apstiprināts mantojuma tiesībās vai viņam tiek izdalīta viņa neatņemamā daļa un par mantinieku viņš ar to nekļūst, tiek noteikts viņa statuss un līdz ar to arī turpmāko pienākumu un tiesību apjoms.

Raksta mērķis ir pamatot viedokli, ka neatraidāmais mantinieks nevar būt mantinieks un viņa apstiprināšana mantojuma tiesībās nav pieļaujama un nav atbilstoša CL normām, kas regulē neatraidāmā mantinieka un neatņemamās daļas institūtu. Lai sasniegtu šo mērķi, nedaudz tiks sniegts ieskats arī vēsturē, lai izprastu neatraidāmā mantinieka institūta būtību un izveidošanās nosacījumus.

 

Neatraidāmā mantinieka institūta izveidošanās

Ne tikai visa civiltiesību sistēma, bet arī katra tās daļa ietver galveno ideju, kas piedod tiesībām būtiskās līnijas. Lai pareizi tās izprastu un interpretētu, tieši šī ideja ir jāņem vērā kā sava veida galvenais princips jeb pamats. Par tādu mantojuma tiesībās jāatzīst mirušās personas griba un tieši – viņas pēdējā griba.5 Savu pēdējo gribu persona var izteikt ar pēdējās gribas rīkojuma aktu – testamentu – vai noslēdzot mantojuma līgumu. Tiesiskā apziņa testēšanas tiesības uzskata par neatņemamām cilvēka tiesībām.

komentāri (1)
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
zane beļavska
14. Februāris 2011 / 14:53
0
ATBILDĒT
2008 gads 1 aprilis
visi numura raksti
Eduards Virko
Skaidrojumi. Viedokļi
Zemesgrāmatu pieejamība un ticamība
1 komentāri
Tiesību prakse
Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas secinājumi
Konstitucionālo tiesību komisija nākusi pie šādiem secinājumiem jautājumā par Saeimas priekšlaicīgas atlaišanas un jaunas Saeimas vēlēšanu mehānismu.
Informācija
Dzimtsarakstu departamentam jaunas telpas
Aizvadītajā nedēļā, 27.martā, tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš svinīgi atklāja Dzimtsarakstu departamenta jaunās telpas Rīgā, A.Čaka ielā 38a. Jaunās telpas veidotas tā, lai padarītu klientu pieņemšanu ērtāku un ...
Informācija
Skaņu ieraksta un videokonferenču ieviešana tiesās
Tiesu administrācija kopš 2007. gada nogales tiesās īsteno divus nozīmīgus projektus – skaņu ieraksta un videokonferences aparatūras ieviešanu tiesvedības procesā. Šo projektu mērķis ir tiesvedības procesa efektivitātes ...
Rasma Zvejniece
Informācija
Augstākā tiesa: skaitļi, problēmas, risinājumi, pārmaiņas
Taisnīga tiesas spriešana un tiesas darbība sabiedrības interesēs, ievērojot labas pārvaldības principus, - šāda Augstākās tiesas (AT) misija paredzēta 2007. gada apstiprinātajā AT darbības stratēģijā 2007.-2010. gadam. ...
AUTORU KATALOGS