ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Nobeigums. Sākums "JV" Nr. 19, 20.05.2008.

ASV bija viena no pirmajām, kas 1952. gada Valsts departamenta vēstnesī publicētajā Valsts departamenta juridiskā padomnieka pienākumu izpildītāja Dž.B. Teita (J. B.Tate) vēstulē jeb t. s. Teita vēstulē (Tate Letter) noteica, ka, ņemot vērā valdību pieaugošo dalību komerciālos darījumos, kā arī valstu mainīgo viedokli par absolūtās valsts imunitātes piemērojamību, ir nepieciešamas izmaiņas valsts imunitātes piemērošanā. Tādēļ Valsts departaments no tā brīža sekos ierobežotās valsts suverēnās imunitātes doktrīnai.⁷⁹ Laikā no 1952. līdz 1976. gadam, kad ASV tika pieņemts Likums par ārvalstu suverēnu imunitāti, tiesa katru reizi, kad tika iesniegta prasība pret valsti, vērsās pie Valsts departamenta ar lūgumu skaidrot, vai konkrētajā gadījumā piemērojama valsts imunitāte. Ar 1976. gada likumu skaidri tika iezīmēta valsts imunitātes piemērošanas robeža, līdz ar to pilnvara izlemt valsts imunitātes piemērošanu tika nodota tiesas rokās.

Francijas Kasācijas tiesa 2000. gada procesā Dienvidslāvija pret Horvātiju atzina, ka valsts imunitāte nav absolūta un nav jāpieņem pati par sevi, bet apsūdzētajam tā īpaši jāpieprasa.⁸⁰

1981. gadā lords Vilberforss (Lord Wilberforce) Lielbritānijas tiesas procesā I° Congresso del Partido klāstīja, ka ierobežotās valsts imunitātes doktrīna radās no valstu vēlmes iesaistīties komerciālos vai citos privāttiesiskos darījumos ar privātpersonām. Šī doktrīna balstās uz diviem galvenajiem pamatojumiem: tas nepieciešams privātpersonu interesēs, kas veic darījumus ar valstīm, lai ļautu tām šādus darījumus apstrīdēt tiesā. Turklāt šādā tiesas procesā valsts ir spiesta piedalīties kā atbildētājs, tajā pašā laikā nekādā veidā netiek apstrīdēta un nenotiek iejaukšanās valsts suverenitātē vai valdības darbībās.⁸¹

Katrā gadījumā, ņemot vērā vispārīgu kritēriju trūkumu, katra lieta būtu jāizvērtē atsevišķi, ievērojot visus apstākļus, kas var ietekmēt valsts imunitātes esamību vai neesamību. Galvenais jautājums ir ne tik daudz par to, vai darījuma puse ir uzskatāma par valsti valsts imunitātes kontekstā, bet gan par to, kāds ir darbības raksturs rationae materiae, t. i., vai darbība ir valsts suverēnās varas īstenošana (jure imperii) vai nav (jure gestionis).⁸²

Lai atšķirtu, vai konkrētā darbība ir bijusi jure gestionis, var izmantot dažādus kritērijus. I. Braunlijs aplūko trīs iespējamos kritērijus. Viens ir skatīt, vai darījums noticis uz starptautisko privāttiesību, piemēram, līguma, bāzes. Otrs – skatīt, vai konkrēto darījumu būtu varējusi veikt arī privātpersona. Vēl viena pieeja ir skatīt darījuma mērķi. Tomēr šis kritērijs, lai arī sākumā šķiet vispiemērotākais, tāds tomēr nav, jo tas ietvertu arī sarežģītu jautājumu izpēti, piemēram, kādi darījumi publisko funkciju nodrošināšanai ir pieļaujami. Piemēram, vairāku valstu tiesas (Itālija, Dānija) ir atzinušas, ka šāds kritērijs nav piemērots, lai izšķirtu, vai lietas par darba līgumiem, kuros viena puse ir valsts, ir jure imperii vai jure gestionis.⁸³

Savukārt A. Kasēze⁸⁴ šos kritērijus apvieno, piedāvājot divus: skatīt, kāds ir darījuma veids un kāds ir darījuma mērķis, tāpat kā I. Braunlijs, atzīstot, ka šie kritēriji var novest pie pretrunīgiem secinājumiem.

ANO Konvencijas 1991. gada projekta (2004. gada 2. decembrī pieņemtās ANO Konvencijas 2. panta 2. daļas) komentārs⁸⁵ noteic, ka pirmajam kritērijam jābūt darījuma raksturam. Ja darījums nav komerciāls vai ir uzskatāms par suverēnas varas īstenošanas darbību, tālāka situācijas izpēte nav nepieciešama. Ja atklājas, ka darījums ir komerciāla rakstura, tad jāskata tā mērķis, lai noskaidrotu, vai komerciāls darījums veikts, lai nodrošinātu valsts suverēnās varas īstenošanu, vai ne.

Šo vispārīgo kritēriju trūkums valstīm ir licis vienoties starptautisku konvenciju un savu nacionālo tiesību aktu izstrādē.

Jau 1972. gada EP Konvencijas preambulas trešais paragrāfs deklarēja, ka valstis arvien vairāk sliecas piemērot ierobežotās valsts imunitātes doktrīnu.⁸⁶ Mūsdienās šī tendence gandrīz ir izskaudusi absolūtās valsts imunitātes doktrīnu, par ko liecina gan izmaiņas starptautiski tiesiskajā regulējumā, kura spilgtākais piemērs ir ANO Konvencija, gan valstu nacionālo tiesu prakse un starptautisko tiesu prakse. Ierobežotās valsts imunitātes doktrīnas piemēri nacionālajos tiesību aktos ir ASV 1976. gada Likums par ārvalstu suverēnu imunitāti, Apvienotās Karalistes 1978. gada Likums par valsts imunitāti, Singapūras 1979. gada Likums par valsts imunitāti, Pakistānas 1981. gada Likums par valsts imunitāti, Dienvidāfrikas 1981. gada Likums par ārvalstu imunitāti, Kanādas 1982. gada Likums par valsts imunitāti, Austrālijas 1985. gada Likums par ārvalstu imunitāti,⁸⁷ Argentīnas 1995. gada Likums par ārvalstu imunitāti no Argentīnas tiesu jurisdikcijas.⁸⁸

Kopš ierobežotās valsts imunitātes doktrīnas aktualizēšanas vispārējā tendence gan starptautiskajās konvencijās, gan jo īpaši nacionālajos tiesību aktos ir norādīt, ka ārvalsts bauda imunitāti no citas valsts nacionālo tiesu jurisdikcijas, un pēc tam nosaukt vairākus izņēmumus.

Galvenais ierobežotās valsts imunitātes doktrīnas princips ir ierobežot vai novērst darbības, kas pārsniedz tās privilēģijas, kas dotas vienai valstij, otrā valstī veicot savas oficiālās publiskās funkcijas, vai arī kādā citā veidā pārkāpj starptautiskās tiesības.⁸⁹

I. Braunlijs norāda uz vairākiem gadījumiem, kad uzņemošajai valstij nav jurisdikcijas pār lietu rationae materiae:

1) uzņemošās valsts nacionālās tiesas nevar skatīt jautājumu par citas valsts veiktu darījumu spēkā esamību, nozīmi un atbilstību noteikumiem;

2) uzņemošās valsts nacionālās tiesas nevar skatīt jautājumu par citas valsts iekšējo administratīvo un likumdošanas darbību spēkā esamību, nozīmi un atbilstību noteikumiem;

3) uzņemošās valsts tiesību sistēma nav kompetenta izšķirt lietas, kuru atrisināšana ir citas valsts kompetencē;

4) ārvalstu ārpolitikas un aizsardzības politikas saturs, īstenošana un ieviešana ir tikai un vienīgi konkrētas ārvalsts kompetencē;

5) arbitrāža starp valstīm ir ārpus tās valsts jurisdikcijas, kuras teritorijā tā norisinās;

6) uzņemošās valsts nacionālās tiesas kompetencē nav skatīt lietas par tādu starpvaldību līgumu spēkā esamību, nozīmi un īstenošanu, kas rada aģentūras, institūcijas vai fondus, kuru darbību regulē starptautiskās publiskās tiesības.

Savukārt šādi kritēriji, pēc I. Braunlija domām, norāda uz uzņemošās valsts tiesas kompetenci attiecībā uz lietu rationae materiae:

1) ārvalsts ir komerciāla darījuma puse, ja vien nav notikusi vienošanās par pretējo;

2) ārvalsts ir puse privāttiesiskās attiecībās, kas ietver (uzskaitījums nav pilnīgs) komerciālus līgumus, līgumus par pakalpojumiem, aizņēmumus un citus finansēšanas līgumus, finansiālu saistību garantijas vai atlīdzību, īpašumtiesības, valdījumu un lietojumu, rūpnieciskā un intelektuālā īpašuma aizsardzību, darbības in rem pret kuģiem un kravu, vekseļus u. c.;

3) attiecības, kas nerodas no privāttiesiskām attiecībām, bet kas uzņemošajā valstī tomēr balstās uz labu ticību saskaņā ar nacionālajiem likumiem. Tādējādi dažās valstīs darba līgumi var būt administratīvo tiesību sastāvdaļa;

4) darba līgumi un profesionālo pakalpojumu līgumi, kuros viena no pusēm ir ārvalsts vai tās oficiāls pārstāvis, ja nodibinātās tiesiskās attiecības neietver suverēnas varas īstenošanu, piemēram, jūras kara bāzes uzturēšanu;

5) lietas par personas nāvi vai miesas bojājumiem, vai arī pilnīga vai daļēja mantas zaudējuma gadījumā, ja to nodarījusi ārvalsts vai tās oficiāls pārstāvis;

6) lietas, kas skar ārvalsts ieinteresētību kustamā vai nekustamā mantā, neatkarīgi no tā, vai tiesības uz vai interese par mantu rodas no valsts pēctecības, dāvinājuma vai bona vacantia