ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Eiropas Padomes Ministru komitejas 2001. gada 5. septembra rekomendācija dalībvalstīm Nr. (2001)9 "Par alternatīvām strīdus risināšanas metodēm strīdos starp iestādi un privātpersonu"¹ (turpmāk – Rekomendācija) paredz šādas strīdu risināšanas metodes: iekšējo otrreizējo pārbaudi jeb apstrīdēšanu, samierināšanu, mediāciju, mierizlīgumu un arbitrāžu. Tomēr minētais uzskaitījums nav pilnīgs. Iespējamas arī vēl ir citas metodes, piemēram, ombudsmeņa jeb tiesībsarga institūts, pārrunas, uzklausīšana un konsultācijas.

Alternatīvās metodes ir dažādas, tomēr tām visām ir nevalstisks raksturs. Samierināšanai un mediācijai nav juridiska rakstura, bet arbitrāžai ir juridisks raksturs. Dalībnieki šajos procesos, no vienas puses, ir iestāde un, no otras puses, privātpersona.

Iekšējā otrreizējā pārbaude jeb apstrīdēšana

Iekšējā otrreizējā pārbaude ir apstrīdēšanas procedūra kompetentā iestādē. Šī kompetentā iestāde var būt iestāde, kas izdevusi apstrīdēto aktu, hierarhiski augstāka iestāde vai iestāde, kura speciāli pilnvarota izskatīt apstrīdēšanas iesniegumu.

Dažās lietās šīs metodes izmantošana varētu būt obligāta kā priekšnoteikums, lai ar pieteikumu varētu vērsties tiesā. Savukārt citās valstīs tā ir aizvietota ar tiesas kontroli, piemēram, Šveicē. Turklāt Somijā paralēli parastajai iekšējai pārbaudei ir ieviesta īpaša ratifikācijas jeb izlabošanas sistēma, piemēram, nodokļu un ar pašvaldībām saistītajās lietās. Tas ir administratīvs process, kurā iestāde, kura pieņēmusi nepareizu lēmumu, var labot to pati vai var labot, atbildot uz apstrīdēšanas iesniegumu.

Principā apstrīdēšana var tikt piemērota attiecībā uz jebkuru iestādes administratīvo aktu vai faktisko rīcību. Tās mērķis ir nodrošināt administratīvā akta vai faktiskās rīcības pārskatīšanu – dot iespēju iestādei pašai vēlreiz pārskatīt administratīvā akta vai faktiskās rīcības tiesiskumu un lietderību valsts pārvaldes iekšienē. Proti, dot iespēju atrisināt strīdu, pirms lieta nonāk tiesā. Apstrīdēšanas rezultātā, ja tā ir veiksmīga, ir labojumi vai, ja nav veiksmīga, iespējama administratīvā akta vai faktiskās rīcības pārsūdzēšana tiesā.

Apstrīdēšanas institūtam ir vairāki uzdevumi. Eiropā vēsturiski tas ir izveidojies kā galvenais līdzeklis administratīvā akta tiesiskuma pārbaudē.² Pirmkārt, tas ir viens no procesuālajiem instrumentiem, kas ļauj privātpersonai salīdzinoši ātri un lēti izmantot savu tiesību aizsardzības iespēju (subjektīvi tiesiskā funkcija). Otrkārt, tas pārvaldei vēlreiz dod iespēju pārbaudīt sava lēmuma tiesiskumu (objektīvi tiesiskā funkcija). Tādējādi apstrīdēšanas institūts kalpo gan indivīda, gan pārvaldes interesēm. Turklāt par apstrīdēšanas institūta pamatuzdevumu var tikt uzskatīta nevis valsts pārvaldes tiesiskuma nodrošināšana vai indivīdu tiesību ievērošanu, bet gan tiesu sistēmas atvieglošana.³

Mediācija

Burtiski pārtulkojot no latīņu valodas cēlušos vārdu mediare, tas nozīmē – starpniecība, kompromisa panākšana.

Atbilstoši Rekomendācijai mediācija ir ārpustiesas process, kurā iesai­stīta trešā persona, kuras mērķis ir risināt strīdu nesaistoša padoma vai rekomendācija formā. Mediācijas metodes ietvaros tiek noskaidroti problēmjautājumi, attīstās izvēles iespējas un tiek apsvērtas alternatīvas, lai panāktu vienošanos. Lai panāktu abu pušu interešu respektēšanu un kaut daļēju apmierināšanu, mediācijas procesā tiek apkopota informācija par radušos konfliktu un savstarpējām komunikācijas iespējām.

Attiecībā uz mediāciju tiek norādīts arī tas, ka tā ir konfliktu risināšanas process, kurā mediators nedrīkst ne pieņemt lēmumu (kā tas ir tiesas procesā vai šķīrējtiesā), ne dot padomu, ne arī piedāvāt kādu risinājumu. Ar šiem ierobežojumiem mediācija atšķiras no tiesas procesa, šķīrējtiesas procesa un mierizlīguma. Ideālā gadījumā mediatoram vispār nav nekādas ietekmes uz galarezultātu.⁴

Strīdu risināšanas izpratnē, mediācija ir process, kurā divu vai vairāku personu strīds tiek risināts ārpustiesas ceļā, izmantojot viena vai vairāku mediatoru palīdzību. Mediācija nav samierināšana, jo mediators puses nesamierina, bet ļauj tām pašām atrast abpusēji pieņemamāko risinājumu. Mediācija ir kā starpniecība, kur mediators – starpnieks jeb vidutājs – atrodas starp pusēm un palīdz tām rast ceļu uz atrisinājumu.