ŽURNĀLS Akadēmiskā dzīve

Priekšvārds

[A] Kāzusā minētie fakti, personas un notikumi ir izdomāti. Jebkāda apstākļu vai notikumu sakritība uzskatāma par nejaušu. Lai arī kāzusa darbība noris reālā laikā, šis apstāklis nepierāda, ka kāzusa pamatā ir reāli notikumi.

[B] Kāzuss ir balstīts uz Latvijā spēkā esošajām tiesību normām, izņemot, kur noteikts citādi. Ja līdz sacensību finālam kādā tiesību nozarē, kas aplūkota kāzusā, mainās normatīvais regulējums, tai skaitā notiek normatīvā akta vai aktu spēka zaudēšana, grozīšana vai jauna normatīvā akta vai aktu pieņemšana vai spēkā stāšanās, šie grozījumi sacensību dalībniekiem nav jāņem vērā.

Ja pēc sacensību sākuma nacionāla vai starptautiska tiesa vai tām pielīdzināma institūcija, to skaitā Satversmes tiesa, Eiropas Kopienu tiesa, Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ANO Cilvēktiesību komiteja vai citu valstu konstitucionālās, augstākās vai citas tiesas, pieņem autoritatīvu skaidrojumu kādai tiesību problēmai, kas tieši neietekmē apstrīdētās normas, tad šāds skaidrojums ir jāizmanto. Ja skaidrojums attiecas uz apstrīdētajām normām, sacensību dalībniekiem ir jāizmanto tajā ietvertie argumenti, bet viņi nevar atsaukties uz skaidrojuma tiesiski saistošo spēku, ja tam tāds piemīt.

[C] Kāzusā aprakstītie viedokļi skaidro un raksturo pieteikuma iesniedzēju un institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto tiesību normu, pozīciju. Sacensību dalībnieku juridiskajai analīzei pilnībā nav jāsakrīt ar kāzusā aprakstītajiem pušu viedokļiem. Sacensību dalībniekiem ir jāievēro prasījuma robežas, savukārt argumentācijas izvēlē viņi var darboties salīdzinoši brīvi (piemēram, ja tiek atrasti kādi citi normatīvie akti, kuriem pretrunā varētu būt apstrīdētās normas, sacensību dalībnieki pieteikumam var pievienot arī šo normatīvo aktu analīzi).

Kāzusa teksts

[1] 2008. gada 20. marta rīts Visvaldim Laimiņam kā ierasts sākās plkst. 7.00. Īsa vingrošana, rīta smēķis, duša, sievas gatavotās brokastis un gājiens uz darbu. V. Laimiņš ir Stabulnieku novada domes Juridiskās daļas vadītājs; viņam ir 29 gadi. Ceļš no mājas līdz darbam – četri kilometri, ko parasti Laimiņš veica vingrā solī. Taču todien viņa gaita bija lēna, kājas smagi vilkās pa viegli apsarmojušo ietvi, elpot kļuva grūti un sirds smagi sita kādas drūmas dziesmas takti. V. Laimiņš nokļuva darbā, un drīz pēc tam slimnīcā, kurā V. Laimiņam – kaislīgam smēķētājam – paziņoja negaidītu vēsti. Viņam piemetusies sirds mazspēja, kuru pieveikt varēja vienīgi sirds pārstādīšana. V. Laimiņš bija optimists, un viņa cerības attaisnojās pēc diviem mēnešiem, kad viņš tika pie kāda aša motociklista sirds.

[2] Sirds pārstādīšanas gadījumos lietojamas īpašas zāles "A[..]", kas organismam palīdz pieņemt jauno orgānu. "A[..]" iekļautas Zāļu valsts aģentūras apstiprinātajā kompensējamo zāļu sarakstā,¹ bet slimniekiem ar sirds mazspējas diagnozi zāles apmaksājamas 100% apmērā [2006. gada 31. oktobra Ministru Kabineta noteikumu Nr. 899 "Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība" (turpmāk – MK noteikumi) 1. pielikums]. Diemžēl jau pirmajās dienās atklājās, ka zāles "A[..]" V. Laimiņam neder. Viņu var glābt tikai zāles "K[..]", kas nav iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā un ir dārgākas. V. Laimiņam bija naudas uzkrājumi, ar kuriem zāles "K[..]"varētu sagādāt vēl sešus mēnešus uz priekšu, taču zāles pēc ārstu norādījumiem jālieto vismaz gadu.

[3] 2008. gada 5. maijā V. Laimiņš Valsts obligātās veselības apdrošināšanas valsts aģentūrā (turpmāk – valsts aģentūra) iesniedza iesniegumu, kurā lūdza apmaksāt zāļu "K[..]" izdevumus vienam gadam Ls 34 450 apmērā. V. Laimiņš iesniegumā norādīja, ka slimniekiem ar viņa diagnozi saskaņā ar MK noteikumu 1. pielikumu zāles apmaksājamas 100% apmērā. Tā kā MK noteikumos zāles "K[..]" nav iekļautas, bet V. Laimiņam var palīdzēt tikai tās, valsts aģentūrai jāpieņem labvēlīgs lēmums, ievērojot MK noteikumu 4. punktā noteiktos zāļu iegādes izdevumu kompensēšanas principus un zāļu iegādes izdevumu kompensēšanas mērķi, proti, īstenot Satversmes 111. pantā formulētās tiesības uz veselības aprūpes minimumu.

[4] Valsts aģentūra pieņēma nelabvēlīgu lēmumu un V. Laimiņam kompensēja tikai Ls 10 000. Šo lēmumu V. Laimiņš apstrīdēja Veselības minis­trijā, kura Valsts aģentūras lēmumu atstāja negrozītu. Veselības ministrija lēmumā norādīja, ka MK noteikumi V. Laimiņam piešķir tiesības saņemt kompensāciju par zāļu iegādi arī tad, ja viņam nepieciešamie medikamenti nav iekļauti kompensējamo zāļu sarakstā. Taču šādos gadījumos kompensējamo izdevumu apmērs noteikts MK noteikumu 100. punktā, proti, kompensējamo izdevumu apmērs nepārsniedz Ls 10 000. Tā kā MK noteikumu punkts ir saistošs tiesību piemērotājam un Veselības ministrija nevar pārkāpt MK noteikumos noteikto kārtību, Veselības ministrija pieņēma vislabvēlīgāko lēmumu, kādu pieļauj tiesību normas. Tas atbilstot tiesiskuma principam.

[5] V. Laimiņš saprata, ka lēmumu pārsūdzēt nav lietderīgi. Vienīgā iespēja saņemt kompensāciju ir panākt MK noteikumu normas atcelšanu, taču to var izdarīt tikai ar konstitucionālo sūdzību. Savukārt konstitucionālo sūdzību var iesniegt tikai tad, ja izmantoti visi tiesību aizsardzības līdzekļi, kas var prasīt vairākus gadus. V. Laimiņš meklēja palīdzību pašvaldībā un atrada, proti, novada domes priekšsēdētājs atbalstīja V. Laimiņa ierosinājumu pašvaldībai iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā.

[6] 2008. gada 6. augustā Stabulnieku novada dome iesniedza Satversmes tiesā pieteikumu, kurā apstrīdēja MK noteikumu 100. un 100.¹ punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 93. un 111. pantam. Pieteikumam bija pievienots pašvaldības domes vienbalsīgs lēmums par pieteikuma iesniegšanu Satversmes tiesā.

Pieteikumā bija norādīts, ka pašvaldības teritorijā dzīvo V. Laimiņš, kura Satversmē garantētās tiesības uz vienlīdzību, dzīvību un veselības aizsardzību pārkāpj MK noteikumu 100. un 100.¹ punkts. Satversmē noteikto pamattiesību pārkāpums izpaužas šādi:

1) Satversmes 91. pants noteic, ka visi cilvēki likuma un tiesas priekšā ir vienlīdzīgi, taču MK noteikumu 100. punkts šo vispārējo principu pārkāpj. MK noteikumos paredzēts, ka pacientiem ar sirds mazspēju zāļu iegādes izdevumi atlīdzināmi 100% apmērā, taču V. Laimiņam atlīdzināta mazāk nekā viena trešdaļa no nepieciešamās summas. V. Laimiņš ir vienādos un salīdzināmos apstākļos ar citiem sirds mazspējas slimniekiem, taču MK noteikumu 100. pants liedz viņam saņemt pilnu kompensāciju tikai tādēļ, ka viņam nepieciešamās zāles nav iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā. Šāds formāls šķērslis nevar būt pamats, lai V. Laimiņam neatlīdzinātu zāļu iegādes izdevumus, ja zāļu "K[..]" lietošanas nepieciešamību apliecina vairāki ārstu atzinumi;

2) V. Laimiņa kļūmīgais stāvoklis radies valsts rīcības dēļ, jo pirms operācijas neviens viņu nebrīdināja par iespēju, ka par nepieciešamajām zālēm būs jāmaksā, jo tika apgalvots, ka V. Laimiņam derēs zāles "A[..]", kuras pilnībā apmaksā valsts. Valsts rīcības rezultātā ir apdraudēta V. Laimiņa dzīvība, jo viņam nepietiek līdzekļu, lai samaksātu par visām nepieciešamajām zālēm. Ja V. Laimiņam nebūtu ietaupījumu, par kuriem pirkt līdz šim nepieciešamās zāles, tad viņš jau būtu miris. Tādēļ MK noteikumu 100. punkts pārkāpj ne tikai V. Laimiņa tiesības uz dzīvību, bet arī tiesiskās paļāvības principu;

3) Satversmes 111. pants noteic, ka valsts garantē veselības aizsardzības minimumu. Pašvaldība ir noskaidrojusi, ka zāles "K[..]" tiek pilnībā kompensētas Vācijā, Lielbritānijā, Francijā, Igaunijā u. c. Eiropas valstīs. Satversmes 111. panta tulkošanā jāņem vērā šīs pamattiesības izpratne citās attīstītās demokrātiskās valstīs un, ja šīs zāles tiek apmaksātas vēl vairākās citās Eiropas valstīs, tad arī Latvijai saskaņā ar Satversmes 111. pantu ir pienākums tās apmaksāt. To nosaka arī sociāli atbildīgas valsts princips;

4) V. Laimiņa piemērs ir tikai ilustratīvs. Pašvaldība pieteikumu Satversmes tiesā iesniegusi, lai aizsargātu savu iedzīvotāju intereses. Pašvaldība ir noskaidrojusi, ka tās teritorijā ir vēl četri iedzīvotāji (L. Lazanovičs, A. Amikojans, K. Skorošilovs un J. Zemakova), kuriem ir tāda pati situācija kā V. Laimiņam, tikai atšķirīgas diagnozes;

5) V. Laimiņa nedienas tieši ietekmē pašvaldības darba organizāciju: bez V. Laimiņa pašvaldības darbs sabruks, jo piesaistīt labu juristu darbam nomales novadā ir gandrīz neiespējami. Tādēļ MK noteikumu norma šajā gadījumā tieši aizskar arī pašvaldības publiskās intereses.

[7] Satversmes tiesa 2008. gada 8. septembrī ierosināja lietu Nr. 2008–58–03 "Par 2006. gada 31. oktobra Ministru kabineta noteikumu Nr. 899 "Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 93. un 111. pantam".

[8] Ministru kabinets Satversmes tiesā iesniedza paskaidrojumus, kuros norādīja:

1) Satversmes 91. pants nav pārkāpts, jo personas neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Vienā gadījumā personai ir nepieciešamas zāles, kas ir iekļautas leģitīmo zāļu sarakstā, bet otrā gadījumā personai vajadzīgas neleģitīmas zāles. Tādēļ nav pamata vērtēt vienlīdzības principa pārkāpumu;

2) ja visām personām, kurām nepieciešami kompensējamo zāļu sarakstā neiekļautie medikamenti, tiktu paredzētas iespējas saņemt pilnīgu kompensāciju par zāļu iegādes izdevumiem, tad valsts budžetu "ķertu trieka". Šāda nenormāla situācija apdraudētu citu personu Satversmē garantētās tiesības ne tikai uz veselības aprūpes minimumu, bet arī citām tiesībām, jo valsts budžetā nepietiktu līdzekļu to aizsardzībai;

3) valsts aģentūra, skatot lietas par kompensāciju piešķiršanu, netipiskos gadījumos var atkāpties no MK noteikumu 100. punkta. To atļaujot Satversmes tiesas 2007. gada 28. februāra lēmums lietā Nr. 2006–41–01, tādēļ nav pamata atcelt MK noteikumu normas;

4) vispārējs tiesību princips noteic, ka persona nevar prasīt atlīdzību par darbību, kurās pati bijusi vainojama. Lietas materiālos pievienotajos ārstu atzinumos par V. Laimiņa veselības stāvokli redzams, ka viņš daudz smēķējis. Smēķēšanas kaitīgums un tā ietekme uz sirdsdarbību ir vispārzināms fakts, tādēļ valstij nav pienākuma kompensēt zāles personām, kuras pašas izraisījušas slimību.

¹ Šis fakts uzskatāms par īstu.