ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Cilvēka veselība ir viena no valsts aizsargātajām pamatvērtībām. Atbilstoši Satversmes 111. pantam¹ valsts aizsargā cilvēka veselību un ikvienam garantē medicīniskās palīdzības minimumu. Tieši tādēļ valsts ir izveidojusi medicīniskās aprūpes sistēmu, kura nepārtraukti attīstās – parādās arvien jaunas ārstēšanas metodes un paņēmieni.

Pēdējo gadu laikā acīmredzami ir augusi sabiedrības interese par netradicionālajā medicīnā lietotajām ārstēšanas metodēm. Visspilgtāk šī tendence atspoguļojas drukātajos plašsaziņas līdzekļos, publicējot gan dziedniecības pakalpojumu reklāmas, gan rakstus par Latvijā pieejamām netradicionālajām ārstēšanas metodēm.

Šajā rakstā autore vērtē, vai un kā likumdevējs Latvijā regulē netradicionālās medicīnas nozari, kā arī, pētot citu valstu praksi un regulējumu, sniedz priekšlikumus un ierosinājumus, kā pilnveidot un uzlabot spēkā esošos normatīvos aktus minētajā jomā Latvijā.

Jāpiebilst, ka šajā rakstā par netradicionālo medicīnu tiks uzskatītas visas ārstēšanas metodes un ar tām saistītie pieņēmumi, kas atšķiras no tradicionālās medicīnas aprūpes metodēm un uzskatiem, kas konkrētajā laika posmā ir sabiedrībā pieņemti un atzīti.

1. Netradicionālās medicīnas regulējuma pieņemšana – valsts varas pienākums vai tiesības

1.1. Konstitūcijā garantētās tiesības un vispārējie tiesību principi

Vai pastāv kādi principi, pēc kuriem vadās likumdevējs, nosakot normatīvā regulējuma nepieciešamības prioritātes, proti, kuram jautājumam regulējums nepieciešams steidzamāk nekā kādam citam? Kādu normatīvo aktu pieņemšana ir valsts pienākums, kādu – tikai tiesības? Valsts pārvaldes principi noteikti Valsts pārvaldes iekārtas likuma² 10. pantā, piemēram, minētā panta trešā daļa paredz, ka valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs, tātad likumdevējam ir pienākums pieņemt normatīvo regulējumu, ievērojot problēmas aktualitāti sabiedrībā.

Tāpat, izšķirot jautājumu, vai regulējuma pieņemšana netradicionālās medicīnas jomā ir valsts tiesības vai pienākums, svarīga nozīme ir tam, vai valsts nodrošina triju konstitucionālo principu realizāciju:

1) tiesiskās paļāvības principa realizāciju –, ievērojot, ka sabiedrība paļaujas uz valsti, ka tā atbilstoši Konstitūcijā noteiktajām vērtībām aizsargā cilvēka veselību. Kā atzinusi J. Briede,³ lai būtu iespējams konstatēt tiesisko paļāvību, ir jāievēro, vai ir bijis kaut kas, kam persona varēja noticēt, vai attiecīgā persona patiešām tam noticēja un vai attiecīgās personas uzticība ir aizsardzības vērta;

2) samērīguma principa realizāciju, jo, nosakot papildu prasības netradicionālās medicīnas sniedzējiem, tiktu ierobežotas personu tiesības un likumiskās intereses (brīva nodarbošanās, materiālo labumu gūšana). Ir jānoskaidro, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīma mērķa sasniegšanai, vai šāda rīcība ir nepieciešama un vai šādu mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, vai likumdevēja rīcība ir samērīga, respektīvi, vai labums, ko iegūst visa sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu;⁴

3) sociālā taisnīguma principa realizāciju – valsts pienākums ir veikt pasākumus, kas veicina cilvēka tiesību īstenošanu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka sociālās tiesības [..] ir specifiska cilvēktiesību joma, kura valstu konstitucionālajos likumos un starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos formulēta kā vispārīgi valsts pienākumi. Regulēšanas mehānisms ir atstāts katras valsts likumdevēja ziņā. Sociālo tiesību realizācija ir atkarīga no valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem.⁵ Pēc autores domām, visprecīzāk sociālas valsts pienākumus ir raksturojis R.