ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

20. Janvāris 2009 /Nr.3 (546)

Ārstniecības iestāžu un ārstniecības personu darbība publisko tiesību jomā
5 komentāri
Dipl. philol., stud. iur.
Gundega Slaņķe
 

Katru gadu Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija1 (turpmāk – MADEKKI; kopš 2007. gada 1. oktobra – Veselības inspekcija) saņem arvien vairāk sūdzību par veselības aprūpes kvalitāti. 2002. gadā saņemta 471 sūdzība, 2004. gadā – 956, bet 2007. gada pirmajā pusgadā – jau 870.2 No plašsaziņas līdzekļiem un citiem informācijas avotiem sabiedrībai zināmi daudzi gadījumi, kad pacienti3 guvuši nopietnus veselības traucējumus vai pat zaudējuši dzīvību apstākļos, kas rada pamatotas aizdomas par ārstniecības personu4 vainu. Dažos no tiem ārstniecības personu vainu konstatējusi MADEKKI vai tiesa. Tomēr, kā autorei zināms, prasība tiesā, lūdzot atlīdzību par zaudējumiem un morālo kaitējumu, iesniegta vienīgi nedaudzos gadījumos. Prasītājam labvēlīgs galīgais rezultāts pagaidām panākts tikai vienā lietā – ar Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2001. gada 7. februāra spriedumu lietā Nr. C04076200 PAC-27 no Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas par labu E.F. piedzīts gandrīz Ls 33 000.5

Līdz šim prasības, kurās lūgta atlīdzība par zaudējumiem un morālo kaitējumu saistībā ar nekvalitatīvu medicīnisko palīdzību, celtas pret ārstniecības personām vai ārstniecības iestādēm6 un tas vienmēr darīts civilprocesuālajā kārtībā. Pēc autores domām, līdzšinējā prakse ir jāmaina. Sniedzot medicīniskās palīdzības minimumu, ko valsts ikvienam garantē Latvijas Republikas Satversmes7 (turpmāk – Satversme) 111. pantā, ārstniecības iestādes un ārstniecības personas darbojas publisko tiesību jomā. Tādējādi atlīdzība par zaudējumiem, kā arī personisko un morālo kaitējumu, kas nodarīts, sniedzot nekvalitatīvu medicīnisko palīdzību valsts garantētajā apjomā, prasāma no Latvijas Republikas administratīvā procesa kārtībā.

 

1. Valsts garantētās medicīniskās palīdzības apjoms, saņēmēji un sniedzēji

Visas cilvēktiesības, tostarp Satversmē ietvertās cilvēka pamattiesības, ir pozitivizēti jeb pierakstīti vispārējie tiesību principi,8 un to konkretizācija9 normatīvajos aktos ir loģiska valsts varas darbība. Satversmes 111. panta saturs – "Valsts [..] garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu" – konkretizēts vairākos likumos un Ministru kabineta noteikumos.

1.1. Valsts garantētās medicīniskās palīdzības apjoms

Saskaņā ar Ministru kabineta 2006. gada 19. decembra noteikumu Nr. 1046 "Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība"10 (turpmāk – Veselības noteikumi) 1. punktu ārstniecības pakalpojumu veidi un apjoms, ko apmaksā no valsts budžeta un pakalpojuma saņēmēja līdzekļiem, noteikts šajā normatīvajā aktā. Savukārt no Veselības noteikumu 2. un 3.1. punkta izriet, ka valsts budžeta līdzekļus izlieto samaksai par šādiem veselības aprūpes pakalpojumiem:

1) neatliekamo medicīnisko palīdzību;

2) primāro veselības aprūpi;

3) sekundāro ambulatoro un stacionāro veselības aprūpi;

4) terciāro ambulatoro un stacionāro veselības aprūpi.

Neatliekamo medicīnisko palīdzību, ja cietušais (saslimušais) ir dzīvībai un veselībai kritiskā stāvoklī, bez maksas sniedz atbilstīgi Veselības noteikumu 112., 114. un 116. punktam. Šīs palīdzības sniedzēji ir neatliekamās medicīniskās palīdzības iestādes brigāde, ārstniecības iestāde un Katastrofu medicīnas centrs (Veselības noteikumu 111. punkts).

Primārā veselības aprūpe Veselības noteikumu 19. punktā definēta kā veselības aprūpes pakalpojumu kopums, ko primārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji sniedz personai ambulatorajās ārstniecības iestādēs, stacionārās ārstniecības iestādes ambulatorajā nodaļā vai dzīvesvietā. Primārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji ir ģimenes ārsts, ārsta palīgs, māsa, vecmāte, zobārsts, zobārsta asistents, zobārsta māsa un higiēnists (Veselības noteikumu 20. punkts).

Sekundārā veselības aprūpe ir veselības aprūpes pakalpojumu kopums, ko personai kādā slimību profilā specializējusies ārstniecības persona sniedz ambulatorajā ārstniecības iestādē, slimnīcas ambulatorajā nodaļā, neatliekamās medicīniskās palīdzības iestādē, ja tajā ir organizēta ambulatorās palīdzības sniegšana, dienas stacionārā vai slimnīcā (Veselības noteikumu 75. punkts).

Terciārā veselības aprūpe ir augsti specializēti veselības aprūpes pakalpojumi, ko specializētās ārstniecības iestādēs nodrošina vienas vai vairāku medicīnas nozaru speciālisti ar papildu kvalifikāciju. Tā saistīta ar tehniski daudzveidīgu un sarežģītu diagnostikas un medicīnisko iekārtu izmantošanu. Terciārajam veselības aprūpes līmenim raksturīga viena vai vairākas šādas pazīmes: augstas tehnoloģijas, bīstamas slimības, augsta riska terapija, reti sastopamu slimību diagnostika un ārstēšana. Šī definīcija – atšķirībā no iepriekšējām – nav ietverta nevienā normatīvajā aktā. Tā atrodama ar Ministru kabineta 2007. gada 17. decembra rīkojumu Nr. 811 apstiprinātajā Veselības ministrijas darbības stratēģijā 2007.–2009. gadam.11

Valsts garantētās medicīniskās palīdzības apjomā ietilpst arī vakcinācija normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos. Tas izriet no Epidemioloģiskās drošības likuma12 3. panta 3. punkta,13 4. panta pirmās daļas14 un 30. panta pirmās daļas,15 Vakcinācijas noteikumu16 3., 6. un 23.1 punkta,17 līguma par primārās veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu un apmaksu un līguma par stacionāro veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu un apmaksu 2.1.23. punkta, līguma par sekundārās ambulatorās veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu un apmaksu 2.1.24. punkta.

Veicot vakcināciju (ne tikai valsts finansēto obligāto, bet arī brīvprātīgo, par ko maksā pacients pats), kā arī citus Epidemioloģiskās drošības likuma 3. pantā minētos epidemioloģiskās drošības pasākumus, jebkura ārstniecības persona darbojas publisko tiesību jomā. "Ievērojot likuma mērķi un to, ka epidemioloģiskā drošība ir cieši saistāma ar valsts pienākumiem sabiedrības veselības aizsardzības jomā, apgabaltiesa uzskata, ka darbības, kas tiek veiktas saistībā ar epidemioloģisko drošību, ir darbības publisko tiesību jomā"18 – teikts Administratīvās apgabaltiesas 2007. gada 31. oktobra spriedumā lietā Nr. AA748-07/9. Administratīvās apgabaltiesas minētie valsts pienākumi sabiedrības veselības aizsardzības jomā izriet no Satversmes 111.

komentāri (5)
5 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Juriste
30. Novembris 2009 / 16:45
0
ATBILDĒT
Šeit autore ir ļoti labi izanalizējusi, kāpēc līgums starp Veselības norēķinu centru un ārstniecības iestādi ir publisko tiesību līgums, tomēr acīmredzami kļūdījusies, izdarot secinājumu par to, ka šī līguma priekšmetā iekļauta arī medicīniskās aprūpes kvalitāte, līdz ar ko nepareizs ir arī secinājums par to, ka karta ārstniecības persona darbība vai bezdarbība savas profesionālās darbības ietvaros ir administratīvais akts vai faktiskā rīcība. Jābūt precizējumam - ārstniecības personas darbība valsts garantētās veselības aprūpes finansēšanas jautājumos, ir darbība publisko tiesību jomā, ko privātpersona var uzskatīt par faktisko rīcību vai administratīvo aktu (atkarībā no gadījuma).



Uģis
23. Janvāris 2009 / 15:17
0
ATBILDĒT
Man patīk seriāls 'Neprāta cena', un es apsveru iespēju ņemt kredītu, lai dotos ceļojumā uz Ēģipti.



Tāpēc uzskatu, ka Latvijas Republika tai piekritīgo funkciju "pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības nodrošināšana" attiecībā uz mani ir izpildījusi klaji neadekvāti.



Ar nepacietību gaidu autores skaidrojumu par to, kā un kurā tiesā iesūdzēt valsti par nodarītajiem zaudējumiem un morālo kaitējumu.



Uzskatu, ka arī valstij ir pienākums iesūdzēt valsti, jo dumji pilsoņi nodara kaitējumu visai sabiedrībai.
Raudvars
23. Janvāris 2009 / 10:44
0
ATBILDĒT
Ja rakstā tiek pateikts, ka sniedzot neatliekamo medicīnisko palīdzību, primāro veselības aprūpi, sekundāro veselības aprūpi un terciārā veselības aprūpi valsts darbojas publiskot tiesību jomā, kas tad paliek pāri? Proti, kad medicīniskās palīdzības un veselības aprūpes jomā ārstniecības iestādes darbosies privāto tiesību jomā?

4.2. sadaļa ir tāda, maigi sakot, dīvaina. Autore secina, ka „lūdzot atlīdzību par ārstniecības iestādes (ārsta) nodarītu zaudējumu vai personisko vai morālo kaitējumu, iesniegs pieteikumu administratīvajā tiesā [..] Administratīvā tiesa, izskatot lietu, ievēro objektīvās izmeklēšanas principu”. Šādu tēzi ir grūti atzīt par pamatotu. Lai autore pati pamēģina VID vai LAPK lietās tiesai palūgt piemērot objektīvās izmeklēšanas principu – tad redzēs, kas sanāks. Vai vēl labāk, lai uzraksta kasācijas sūdzību par šā principa pārkāpumu – labi, ja tiks pāri rīcība sēdei. Objektīvās izmeklēšanas princips administratīvajās tiesās ir ILŪZIJA. Ar šo principu ir kā ar sniega cilvēku, daži saka, ka pastāv, bet tā īsti redzējis neviens nav. 95% gadījumu tiesa nekādus pierādījumus paši nevāks – gadās pat, ka tiesa nesavāc pierādījumus arī tad, ja pieteicējs to lūdz. Līdz ar to šāds autores secinājums ir vērtējams vismaz kā naivs un reālajai situācijai neatbilstošs.

Otrais secinājums vairs neatbilst APL - no 2009. gada 1. janvāra valsts nodeva par pieteikumu – 20 LVL, par apelācijas sūdzību – 10 LVL.

Arī ceturtais secinājums ir nepamatots – autore saka, ka gadījumā, ja ārstniecības iestāde norada morālo kaitējumu, kas ir lielāks nekā Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.pantā noteikti „griesti”, tad atlikumu var prasīt CPL noteiktajā kārībā. MUĻĶIBAS. Lai autore izlasa CPL 1.pantu – prasību var iesniegt tikai tad, ja ir aizskartas personas civilās tiesības. Ja tiek aizskaras publiskās tiesības, jāvēršas APL noteiktajā kārtībā. Ja ārstniecības, iestāde darbojas publiskajās tiesības un nodara piemēram, morālo kaitējumu 50 000 LVL apmērā, tad par atlikušajiem 30 000 LVL prasību, pamatojoties uz CPL, iesniegt NEVAR – netiek aizskartas personas civilās tiesības. Cits jautājums ir vai šie Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā ietvertie „griezti” atbilst Satversmei, proti, vai valsts vienpusēji var aprobežot savu atbildību.

JN
20. Janvāris 2009 / 12:51
0
ATBILDĒT
Darbnespējas lapa ir a.akts, bet par pārējo rakstā minēto tiešām varētu būt šaubas. Ārstniecības process, nepildot valsts deleģēto uzdevumu, būs privāttiesisks. Pieņēmums, ka valstij ir vairāk naudas un ka pacients zaudējumus vieglāk piedzītu no valsts, nevar būt par pamatu atzīt ārstniecības procesa publiski tiesisko raksturu.
Jānis
20. Janvāris 2009 / 09:04
0
ATBILDĒT
Nu traki. Ja autore konstruē rakstu, izejot no pozīcijas, ka valsts nevar kļūt maksātnespējīga, tad papīrs pacieš visu, arī to, ka darbnespējas lapa kļūst par administratīvu aktu.
visi numura raksti
Ilma Čepāne
Skaidrojumi. Viedokļi
Sabiedrības tiesību aizsardzības efektivitāte teritorijas plānošanas lietās
2 komentāri
Satversmes tiesa
Tiesību prakse
Atsevišķās domas teritorijas plānošanas jautājumos
Pēdējā gada laikā Satversmes tiesas praksē skaidri iezīmējušās gana apjomīgas tiesnešu diskusijas par Satversmes 115. panta tvērumu, kā arī par vietējo pašvaldību teritorijas plānojumu tiesiskuma izvērtēšanu. 2008. gada 24. ...
Mārtiņš Dambergs
Juridiskā literatūra
Dzīvojamo telpu īres tiesību likuma komentāri
2008. gada beigās Tiesu namu aģentūra ir laidusi klajā likuma “Par dzīvojamo telpu īri” komentāru ceturto papildināto izdevumu, kura autors ir Augstākās tiesas priekšsēdētāja palīgs likumu piemērošanas jautājumos dr.iur. ...
Liene Pierhuroviča, Zane Sedlova
Informācija
Vai visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās
Pērn decembrī apritēja sešdesmitā gadskārta, kopš Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) Ģenerālā asambleja pieņēma Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (turpmāk – Deklarācija) – starptautisku dokumentu, ...
Latvijas Zvērinātu advokātu padome
Informācija
Latvijas Zvērinātu advokātu padomē
AUTORU KATALOGS