ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Katru gadu Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija¹ (turpmāk – MADEKKI; kopš 2007. gada 1. oktobra – Veselības inspekcija) saņem arvien vairāk sūdzību par veselības aprūpes kvalitāti. 2002. gadā saņemta 471 sūdzība, 2004. gadā – 956, bet 2007. gada pirmajā pusgadā – jau 870.² No plašsaziņas līdzekļiem un citiem informācijas avotiem sabiedrībai zināmi daudzi gadījumi, kad pacienti³ guvuši nopietnus veselības traucējumus vai pat zaudējuši dzīvību apstākļos, kas rada pamatotas aizdomas par ārstniecības personu⁴ vainu. Dažos no tiem ārstniecības personu vainu konstatējusi MADEKKI vai tiesa. Tomēr, kā autorei zināms, prasība tiesā, lūdzot atlīdzību par zaudējumiem un morālo kaitējumu, iesniegta vienīgi nedaudzos gadījumos. Prasītājam labvēlīgs galīgais rezultāts pagaidām panākts tikai vienā lietā – ar Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2001. gada 7. februāra spriedumu lietā Nr. C04076200 PAC-27 no Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas par labu E.F. piedzīts gandrīz Ls 33 000.⁵

Līdz šim prasības, kurās lūgta atlīdzība par zaudējumiem un morālo kaitējumu saistībā ar nekvalitatīvu medicīnisko palīdzību, celtas pret ārstniecības personām vai ārstniecības iestādēm⁶ un tas vienmēr darīts civilprocesuālajā kārtībā. Pēc autores domām, līdzšinējā prakse ir jāmaina. Sniedzot medicīniskās palīdzības minimumu, ko valsts ikvienam garantē Latvijas Republikas Satversmes⁷ (turpmāk – Satversme) 111. pantā, ārstniecības iestādes un ārstniecības personas darbojas publisko tiesību jomā. Tādējādi atlīdzība par zaudējumiem, kā arī personisko un morālo kaitējumu, kas nodarīts, sniedzot nekvalitatīvu medicīnisko palīdzību valsts garantētajā apjomā, prasāma no Latvijas Republikas administratīvā procesa kārtībā.

1. Valsts garantētās medicīniskās palīdzības apjoms, saņēmēji un sniedzēji

Visas cilvēktiesības, tostarp Satversmē ietvertās cilvēka pamattiesības, ir pozitivizēti jeb pierakstīti vispārējie tiesību principi,⁸ un to konkretizācija⁹ normatīvajos aktos ir loģiska valsts varas darbība. Satversmes 111. panta saturs – "Valsts [..] garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu" – konkretizēts vairākos likumos un Ministru kabineta noteikumos.

1.1. Valsts garantētās medicīniskās palīdzības apjoms

Saskaņā ar Ministru kabineta 2006. gada 19. decembra noteikumu Nr. 1046 "Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība"¹⁰ (turpmāk – Veselības noteikumi) 1. punktu ārstniecības pakalpojumu veidi un apjoms, ko apmaksā no valsts budžeta un pakalpojuma saņēmēja līdzekļiem, noteikts šajā normatīvajā aktā. Savukārt no Veselības noteikumu 2. un 3.1. punkta izriet, ka valsts budžeta līdzekļus izlieto samaksai par šādiem veselības aprūpes pakalpojumiem:

1) neatliekamo medicīnisko palīdzību;

2) primāro veselības aprūpi;

3) sekundāro ambulatoro un stacionāro veselības aprūpi;

4) terciāro ambulatoro un stacionāro veselības aprūpi.

Neatliekamo medicīnisko palīdzību, ja cietušais (saslimušais) ir dzīvībai un veselībai kritiskā stāvoklī, bez maksas sniedz atbilstīgi Veselības noteikumu 112., 114. un 116. punktam. Šīs palīdzības sniedzēji ir neatliekamās medicīniskās palīdzības iestādes brigāde, ārstniecības iestāde un Katastrofu medicīnas centrs (Veselības noteikumu 111. punkts).

Primārā veselības aprūpe Veselības noteikumu 19. punktā definēta kā veselības aprūpes pakalpojumu kopums, ko primārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji sniedz personai ambulatorajās ārstniecības iestādēs, stacionārās ārstniecības iestādes ambulatorajā nodaļā vai dzīvesvietā. Primārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji ir ģimenes ārsts, ārsta palīgs, māsa, vecmāte, zobārsts, zobārsta asistents, zobārsta māsa un higiēnists (Veselības noteikumu 20. punkts).

Sekundārā veselības aprūpe ir veselības aprūpes pakalpojumu kopums, ko personai kādā slimību profilā specializējusies ārstniecības persona sniedz ambulatorajā ārstniecības iestādē, slimnīcas ambulatorajā nodaļā, neatliekamās medicīniskās palīdzības iestādē, ja tajā ir organizēta ambulatorās palīdzības sniegšana, dienas stacionārā vai slimnīcā (Veselības noteikumu 75. punkts).

Terciārā veselības aprūpe ir augsti specializēti veselības aprūpes pakalpojumi, ko specializētās ārstniecības iestādēs nodrošina vienas vai vairāku medicīnas nozaru speciālisti ar papildu kvalifikāciju. Tā saistīta ar tehniski daudzveidīgu un sarežģītu diagnostikas un medicīnisko iekārtu izmantošanu. Terciārajam veselības aprūpes līmenim raksturīga viena vai vairākas šādas pazīmes: augstas tehnoloģijas, bīstamas slimības, augsta riska terapija, reti sastopamu slimību diagnostika un ārstēšana. Šī definīcija – atšķirībā no iepriekšējām – nav ietverta nevienā normatīvajā aktā. Tā atrodama ar Ministru kabineta 2007. gada 17. decembra rīkojumu Nr. 811 apstiprinātajā Veselības ministrijas darbības stratēģijā 2007.–2009. gadam.¹¹

Valsts garantētās medicīniskās palīdzības apjomā ietilpst arī vakcinācija normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos. Tas izriet no Epidemioloģiskās drošības likuma¹² 3. panta 3. punkta,¹³ 4. panta pirmās daļas¹⁴ un 30. panta pirmās daļas,¹⁵ Vakcinācijas noteikumu¹⁶ 3., 6. un 23.¹ punkta,¹⁷ līguma par primārās veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu un apmaksu un līguma par stacionāro veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu un apmaksu 2.1.23. punkta, līguma par sekundārās ambulatorās veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu un apmaksu 2.1.24. punkta.

Veicot vakcināciju (ne tikai valsts finansēto obligāto, bet arī brīvprātīgo, par ko maksā pacients pats), kā arī citus Epidemioloģiskās drošības likuma 3. pantā minētos epidemioloģiskās drošības pasākumus, jebkura ārstniecības persona darbojas publisko tiesību jomā. "Ievērojot likuma mērķi un to, ka epidemioloģiskā drošība ir cieši saistāma ar valsts pienākumiem sabiedrības veselības aizsardzības jomā, apgabaltiesa uzskata, ka darbības, kas tiek veiktas saistībā ar epidemioloģisko drošību, ir darbības publisko tiesību jomā"¹⁸ – teikts Administratīvās apgabaltiesas 2007. gada 31. oktobra spriedumā lietā Nr. AA748-07/9. Administratīvās apgabaltiesas minētie valsts pienākumi sabiedrības veselības aizsardzības jomā izriet no Satversmes 111.