ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Lūdzu atsaukties uz aicinājumu debatēt par šo tēmu Latvijas Juristu biedrībā un/vai Juristu dienu 2009 pasākumā. Info kontaktiem: www.ljb.lv. Paldies!

Ļoti labs, analītisks raksts un vērtīgi komentāri. Noteikti izmantosim policijas darbinieku profesionālajā apmācībā.

1. Izziņa par veselības stāvokli, jeb medkomisija ir formāla un formāli atbild uz jautājumu, kuru izvirza Ieroču aprites likuma 20.p. pirmās daļas 2., 3., 5.punkts. Medkomisijas slēdziens nedod atbildi uz jautājumu par veselas personas psiholoģisko noturību. šāda psiholoģiskā noturība būtu pārbaudāma ar vienkāršiem šaušanas vingrinājumiem.



2. Diemžēl nevar piekrist par plašo tiesu praksi. šajos jautājumos tiesu prakse ir visai nabadzīga, un tai arī ir jābūt nabadzīgai. Kriminālprocesa likuma 377.p.10.punkts paredz izbeigt kriminālprocesu jau izmeklēšanas vai kriminālvajāšanas stadijā, ja ir konstatēti kriminālatbildību izslēdzoši apstākļi. Tiesa, jāatzīst, ka šī norma ir nepilnīga, jo var būt iespējami gadījumi, kuros vienlaicīgi konstatējami minētie apstākļi un šo apstākļu robežu pārkāpums. Tāpēc būtu nepieciešams grozīt KPL 377.panta 1.d. 10.pkt. iekļaujot tajā šo izņēmumu.



3. ASV ir dziļas un senas tradīcijas šaujamieroču aprites jomā, kurā nozīmīgu lomu ir nospēlējis Kolta kungs un \"mežonīgo rietumu\" sindroms. Tā ir daļa no viņu kultūras, kuru, domājams, mums pārņemt nevajadzētu.

Jāpiekrīt argumentam par ATBILDĪBU, jo ne par velti angļi saka, ka jebkura bise kadreiz šauj ... Domāju, ka šajā diskusijā visvienkāršāk diskutēt no pozīcijām, ieroču apritei jā vai ieroču apritei nē, savukārt, ja tā tiek ierobežota, tiek noteikts prasību kopums, kas ir jāiztur pirms atļaujas saņemšanas. Viena no šādām prasībām ir izziņa par veselības stāvokli, kas, manuprāt, arī kalpo par vienīgo cik nu tas ir iespējams objektīvo radītāju personas rīcības stresa apstākļos prognozēšanai. Šobrīd pastāv pietiekoši plaša tiesu prakse, kas ļauj raudzīties uz spēkā esošo regulējumu no tā novērtēšanas minētajās instancēs un šeit par objektīvas vērtēšanas priekšmetu kļūst konktrētu apstākļu izvērtēšana attiecībā uz to atbilstību visbiežāk nepiec. aizst. vai galējās nepiec. apstākļiem. Ja mēs paskatamies KL komentārus, tad pie attiecīgo pantu par krim. atbildību izslēdzošiem apstākļiem komentāriem, ieraudzīsim atsauci uz tiesu prakses apkopojumu, kurā norādīts, ka, lai

persona varētu aizstāvēt sevi no uzbrukuma, tai nav jāsauc kāds palīgā, tā vietā pieņemot lēmumu par ieroča pielietošanu. Līdz ar to, pieņemot, ka spēkā esošais regulējums nosaka ieroču aprites nosacījumus ar ierobežojošo garu, ir grūti nospraust skaidru robežu pielietošanas kritērijiem, jo to novērtējums vienmēr būs atkarīgs no konkrētās personas fiziskajām un garīgajām iespējām ārkārtas situācijā mobilizēties lēmuma pieņemšanai.

Taču attiecībā uz valstīm, kur ieroču aprites regulējums ir ļoti liberāls (f.e. USA), prasme rīkoties ar ieroci atkāpjas personas maksātspējas priekšā...

Atbildot uz pirmo komentāru, vēlos atzīmēt: nav jāiegūst pieredze karstajos punktos, lai iegūtu tiesības nēsāt šaujamieroci. Es arī tur nekad neesmu bijis, taču man ir bijis tas gods vadīt kaujas šausanas nodarbības tiem, kas no turienes ir atgriezušies. Pieredze ir nostiprinājusi dzelžainu pārliecību, ka šaujamierocis pie sāniem - tā pirmkārt un galvenokārt ir ATBILDīBA. Tikai pēc tam drošība. Tā ir arī šī raksta centrālā doma.



Interesants ir jautājums (kas jau virzās uz tiesību filosofijas pusi) - cik vispār ir iespējams normatīvā līmenī regulēt indivīda uzvedību apstākļos, kuros uz kārts ir likta paša dzīvība. Subjektīvo tiesību skola (Kants, Fihte) apgalvo, ka šādos gadījumos (piemēram, galējās nepieciešamības situācijā) tiesības vispār klusē. Mūsu apstākļos gan šī doktrīna nedominē, taču nevar noliegt tās pastāvēšanu.

Paldies autoram!! Iespeejams, raksta ievads kādam šķitīs nedaudz garlaicīgs, bet, ticiet man, rakstu ir vērts izlasīt, jo aiz ievada tam seko diezgan interesantas atziņas.

Paldies par interesantu rakstu, kas raisīja uz pārdomām par ieroču aprites tiesiskā regulējuma pilnveidošanu.

Ņemot vērā to, ka raksta viena no svarīgākām tēzēm ir par to, ka neviens norm. akts neparedz privātpersonas pienākumu pierādīt savu prasmi lietot šaujamieroci peaaugstināta stresa situācijās, atļaušos vērst uzmanību uz dažiem pro & contra argumentiem:

1) MK 01.03.2005. Not.Nr.159 2.punkta pirmais teikums nosaka, ka \"2. Pirms šaujamieroča vai lielas enerģijas pneimatiskā ieroča (izņemot medību ieroci) iegādāšanās, glabāšanas un nēsāšanas atļaujas saņemšanas fiziskā persona kārto kvalifikācijas pārbaudījumu par ieroču un munīcijas aprites kārtību UN PRASMI RĪKOTIES AR IEROCI\".

Papildus tam, šo noteikumu 3.punkts nosaka, ka \"LAI NOKĀRTOTU kvalifikācijas pārbaudījumu, nepieciešams apgūt ieroču apriti regulējošajos normatīvajos aktos noteikto šaujamieroču, lielas enerģijas pneimatisko ieroču un munīcijas aprites kārtību, zināt Krimināllikumā un Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksā paredzēto atbildību par šīs kārtības pārkāpšanu, zināt noziedzīgu nodarījumu klasifikāciju un apstākļus, kas izslēdz kriminālatbildību un administratīvo atbildību, apgūt šaujamieroču un lielas enerģijas pneimatisko ieroču uzbūvi, to darbības principus, PRASMI RĪKOTIES AR IEROCI, to pielādējot, sagatavojot šaušanai, izlādējot, izjaucot un saliekot, kā arī drošības noteikumus darbībās ar ieroci.\"

Ja nekļūdos, tad ieroču aprites eksaminācijas komisija ir koleģiālā institūcijas, kas eksāmena pieņemšanas laikā noskaidro personas teorētiskās zināšanas par normatīvo aktu regulējumu un PRASMI RĪKOTIES AR IEROCI - to pielādējot, sagatavojot šaušanai, izlādējot, izjaucot un saliekot...

Vai minētais nenozīmē to, ka man kā privātpersonai atnākot uz eksāmenu, jāzin ne tikai teorija, bet komisijas priekšā jāveic noteiktas darbības ar ieroci, kuras pirms tam kādā vietā tās būtu jāapgūst. Jautājums visdrīzāk varētu būt par to, ka ne visi \"kandidāti\" iziet praktiskos šaušanas kursus.

Ņemot vērā to, ka man kā kandidātam jāzin gan

administratīvās, gan kriminālās atbildības nosacījumi, to vidū arī kriminālatbildību izslēdzoši apstākļi (nep.aizst.; galējā nepieciešamība u.c.) + jāmāk rīkoties ar ieroci (tātad ieroci pirms jau esmu turējis rokā un varu pārleicinoši izlādēt, sagatavot šaušanai utt.) + jāmāk atbildēt uz jautājumu par gan pielietošanas, gan izmantošanas nosacījumiem - rodas jautājums vai pierādījums tam, ka esmu

izšāvis šautuvē 100 patronas ir viennozīmīgs garansts tam, ka kritiskajā brīdī varēšu ne tikai pareizi notēmēt un nospiest gailīti, bet arī īsajā laika sprīdi uz iegūto zināšanu pamata (skatīt iepriekš) pieņemt tiesisku lēmumu par pielietošanu.

Piekrītu, ka praktiskā pielietošana ir svarīgi, taču svarīgāk ir viss augstāk minētais.

Galu galā, ja es komisijas priekšā izlādēju un sagatavoju šaušanai ieroci ar tricošām rokām, komisijai ir visas iespējas to objektīvi/subjektīvi vērtēt un lūgt man atnākt vēlreiz pēc tam, kad iemācīšos pārleicinoši rīkoties ar ieroci.

2) attiecībā uz prasmi izmantot vai tad arī pielietot ieroci stresa situācijās, domāju, ka tāda prakse ir iegūstama tikai un vienīgi karstajos punktos vai reāli apkarojot noziedzīgus nodarījumus uz ielām, kas, savukārt, arī seko pēc nnnn0tajām teorētiskajām taktiskajām mācībām + šaušanas nodarbībām.

Jebkurā gadījumā vēlreiz pateicos par rakstu, kas papildus nokomentētiem jautājumiem, raisa daudz citu pārdomu.

Cieņā,

JV lasītājs