Izpildītāju, fonogrammu un filmu producentu tiesības, kā arī raidorganizāciju tiesības uz saviem raidījumiem ir tiesības, kas cieši saistītas ar autortiesībām1 un tāpat kā autortiesības rada to īpašniekam juridiski garantētu monopolu blakustiesību objekta lietošanai un līdz ar to arī iekļaušanai komerciālajā apritē. Lai arī šis juridiski garantētais monopols nav absolūts, jo likums tam paredz vairākus ierobežojumus, tomēr tiesību garantētā ekskluzivitāte rada to īpašniekam iespēju faktiski vienīgajam piedāvāt tirgū attiecīgos blakustiesību objektus un gūt atbilstošus ienākumus un peļņu no šī monopola izmantošanas.
Tajā pašā laikā pašas blakustiesības (izņemot izpildītāju personiskās tiesības) saskaņā ar civiltiesībās pastāvošo lietu klasifikāciju ir atzīstamas par bezķermenisku lietu – lietu tiesību, kas ietilpst tās īpašnieka mantas sastāvā. Blakustiesību lietu tiesiskais raksturs padara tās par komercdarbības instrumentu, kuru arī pašu par sevi var iekļaut civilajā apritē – pirkt, pārdot, mainīt, iznomāt, iekļaut uzņēmuma kapitālā, ieķīlāt, kā arī veikt jebkuras citas darbības, kuras Civillikums un citi likumi pieļauj veikt ar bezķermenisku lietu.
Tieši šī tiesiskā īpašība – spēja tikt atsavinātām un mainīt īpašnieku – padara blakustiesības "interesantas" ne vien pašiem to sākotnējiem subjektiem – izpildītājiem, producentiem un raidorganizācijām, bet arī tiem komersantiem, kuru profesionālā darbība ir saistīta tieši ar šo tiesību radītā monopola izmantošanu blakustiesību objektu fiksāciju izplatīšanā. Jebkura mūzikas un filmu ierakstu ražotāja un pavairotāja interesēs ir ne vien iegūt savā īpašumā atļauju (licenci) attiecīgo blakustiesību objektu reproducēšanai un izplatīšanai, bet arī pārņemt savā īpašumā pašas blakustiesības, kas nodrošinātu faktisku un tiesisku monopolu uz konkrētās mūzikas vai filmu izplatīšanu tirgū.
Minētās intereses tiek realizētas, slēdzot dažāda veida darījumus ar tiesību īpašniekiem, blakustiesības tiek pirktas, pārdotas, mainītas un mantotas, tās tiek iekļautas civiltiesiskajā apritē ar visiem iespējamajiem tiesiskajiem līdzekļiem. Pērkot veikalā mūzikas vai filmas ierakstus, mēs redzam, ka simbolam (aplītī iekļautam P burtam), ar kuru tradicionāli pieņemts norādīt producentu tiesību īpašnieku, pievienoti apzīmējumi, kas liecina, ka attiecīgās blakustiesības jau sen nav to sākotnējo īpašnieku īpašums.
Šāda blakustiesību institūta pastāvēšana un funkcionēšana atbilst tirgus ekonomikas būtībai, kā arī Eiropas Savienības un Eiropas valstu tiesībām un izsenis pastāvošajiem tirgus principiem, tas nerada jautājumus juristiem par šī institūta tiesisko dabu un piemērošanas īpatnībām. Blakustiesību tiesiskais regulējums Eiropas Savienībā faktiski tiek unificēts ar starptautiskajiem līgumiem atbilstošu direktīvu palīdzību.
Tomēr, neraugoties uz pastāvošā tiesiskā regulējuma pilnību, jau kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem ir viens jautājums, uz kuru juristu atbildes ir bijušas dažādas un bieži vien pat pretējas, kā arī daudzos gadījumos juristi vispār ir izvairījušies no šī jautājuma publiskas apspriešanas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes