ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

3. Marts 2009 /Nr.9 (552)

Par blakustiesību spēku laikā
5 komentāri
Mg.iur.
Māris Grudulis
LPA Civiltiesību katedras lektors 

Izpildītāju, fonogrammu un filmu producentu tiesības, kā arī raidorganizāciju tiesības uz saviem raidījumiem ir tiesības, kas cieši saistītas ar autortiesībām1 un tāpat kā autortiesības rada to īpašniekam juridiski garantētu monopolu blakustiesību objekta lietošanai un līdz ar to arī iekļaušanai komerciālajā apritē. Lai arī šis juridiski garantētais monopols nav absolūts, jo likums tam paredz vairākus ierobežojumus, tomēr tiesību garantētā ekskluzivitāte rada to īpašniekam iespēju faktiski vienīgajam piedāvāt tirgū attiecīgos blakustiesību objektus un gūt atbilstošus ienākumus un peļņu no šī monopola izmantošanas.

Tajā pašā laikā pašas blakustiesības (izņemot izpildītāju personiskās tiesības) saskaņā ar civiltiesībās pastāvošo lietu klasifikāciju ir atzīstamas par bezķermenisku lietu – lietu tiesību, kas ietilpst tās īpašnieka mantas sastāvā. Blakustiesību lietu tiesiskais raksturs padara tās par komercdarbības instrumentu, kuru arī pašu par sevi var iekļaut civilajā apritē – pirkt, pārdot, mainīt, iznomāt, iekļaut uzņēmuma kapitālā, ieķīlāt, kā arī veikt jebkuras citas darbības, kuras Civillikums un citi likumi pieļauj veikt ar bezķermenisku lietu.

Tieši šī tiesiskā īpašība – spēja tikt atsavinātām un mainīt īpašnieku – padara blakustiesības "interesantas" ne vien pašiem to sākotnējiem subjektiem – izpildītājiem, producentiem un raidorganizācijām, bet arī tiem komersantiem, kuru profesionālā darbība ir saistīta tieši ar šo tiesību radītā monopola izmantošanu blakustiesību objektu fiksāciju izplatīšanā. Jebkura mūzikas un filmu ierakstu ražotāja un pavairotāja interesēs ir ne vien iegūt savā īpašumā atļauju (licenci) attiecīgo blakustiesību objektu reproducēšanai un izplatīšanai, bet arī pārņemt savā īpašumā pašas blakustiesības, kas nodrošinātu faktisku un tiesisku monopolu uz konkrētās mūzikas vai filmu izplatīšanu tirgū.

Minētās intereses tiek realizētas, slēdzot dažāda veida darījumus ar tiesību īpašniekiem, blakustiesības tiek pirktas, pārdotas, mainītas un mantotas, tās tiek iekļautas civiltiesiskajā apritē ar visiem iespējamajiem tiesiskajiem līdzekļiem. Pērkot veikalā mūzikas vai filmas ierakstus, mēs redzam, ka simbolam (aplītī iekļautam P burtam), ar kuru tradicionāli pieņemts norādīt producentu tiesību īpašnieku, pievienoti apzīmējumi, kas liecina, ka attiecīgās blakustiesības jau sen nav to sākotnējo īpašnieku īpašums.

Šāda blakustiesību institūta pastāvēšana un funkcionēšana atbilst tirgus ekonomikas būtībai, kā arī Eiropas Savienības un Eiropas valstu tiesībām un izsenis pastāvošajiem tirgus principiem, tas nerada jautājumus juristiem par šī institūta tiesisko dabu un piemērošanas īpatnībām. Blakustiesību tiesiskais regulējums Eiropas Savienībā faktiski tiek unificēts ar starptautiskajiem līgumiem atbilstošu direktīvu palīdzību.

Tomēr, neraugoties uz pastāvošā tiesiskā regulējuma pilnību, jau kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem ir viens jautājums, uz kuru juristu atbildes ir bijušas dažādas un bieži vien pat pretējas, kā arī daudzos gadījumos juristi vispār ir izvairījušies no šī jautājuma publiskas apspriešanas.

komentāri (5)
5 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
BR
7. Marts 2009 / 20:51
0
ATBILDĒT
Protams, viens no variantiem ir uzskatīt, ka likumdevējs vārdu "blakustiesības" lietojis kļūdaini, to nemaz negribēdams, jo CK nebija normu par bl.ties. Šādas interpretācijas gadījumā pirmais autorties.likums aizsargātu tikai tās bl.ties., kas fiksētas pēc 15.05.1993. Otra pieeja ir censties noskaidrot likumdevēja gribu, pieņemot, ka viņš šajā 6.pkt.izteicies nepietiekami skaidri. No normas redzams, ka likumdevējs autorties.gadīj. ir gribējis nevis vienkārši pagarināt autorties. termiņu, bet pat to atjaunot. Iespējams, ka tāda bijusi arī griba attiecībā uz bl.ties. Taču būtiski ir norādīt, ka no 6.pkt. neizriet likuma retroaktivitāte. Šeit drīzāk runa ir par retrospektīvu normu, kas respektē pagātnē notikušu ģenerētājfaktu (piem., skaņdarba pirmā izpildīšana) un piešķir tam ilgstošas tiesiskas sekas (blakustiesību esamību) attiecībā uz nākotni (t.i., sākot ar 15.05.1993. un turpmāk). Taču tajā pašā laikā neskarot agrāk iegūtās tiesības vai pienāk. (pretējā gadījumā būtu retroaktivitāte). Piem., ja skaņdarbs bijis pirmo reizi izpildīts 1989.g., tad 15.05.1993.sp. stājušais likums pasaka, ka bl.ties.uz to atzīst, taču tikai sākot no 1993.g. un uz atlikušo termiņu. Savukārt laikā no 1989.g.līdz 1993.g. iegūtās tiesības vai pienākumi paliek spēkā esoši un netiek apšaubīti. Tādējādi, manuprāt, likumdevējs centies nākotnē aizsargāt bl.ties. uz agrāk fiksētiem bl.ties.objektiem, tajā pašā laikā neapšaubot līdz 1993.g.veiktās darbības. Vismaz 6.pkt. liek tā domāt. Savukārt Autorties.likums jau tālāk ievēro šo pašu kontinuitātes principu (pār.not. 2.un 6.pkt.). Citu izskaidrojumu atrast ir grūti.
BR
7. Marts 2009 / 20:49
0
ATBILDĒT
Papildus savam iepriekšējam komentāram vēlos tomēr sīkāk precizēt savu domu. Lieta tā, ka autora rakstā aprakstītajā situācijā ir divi laika ziņā secīgi autortiesības regulējoši likumi, kuros abos ir pārejas noteikumi. Pirmā likuma (sp.no 15.05.1993.) piemērošanas laikā speciālā akta – AP 1993.gada 11.maija lēmuma "Par LR likuma "Par autortiesībām un blakustiesībām" spēkā stāšanās kārtību" - 6.pkt. noteica: "Ja likuma sp.stāšanās dienā Latvijas CK noteiktais noilguma termiņš ir izbeidzies, bet likumā noteiktais noilguma termiņš nav izbeidzies, autortiesības un blakustiesības tiek atjaunotas uz atlikušo laika periodu, skaitot no tiesību rašanās dienas". Savukārt otrā secīgā likuma – Autortiesību likuma (sp.no 11.05.2000.) – pārejas not. 2.pkt. (redakcijā, kas stājās spēkā 01.03.2007. un ir sp. joprojām) nosaka: "Šajā likumā noteiktie autortiesību un blakustiesību aizsardzības termiņi attiecas uz visiem darbiem un tiesību objektiem, kas 1995.gada 1.jūlijā bija aizsargājami vismaz vienā Eiropas Savienības dalībvalstī saskaņā ar attiecīgās valsts noteikumiem par autortiesībām vai blakustiesībām". Redakcijā pirms 01.03.2007.grozījumiem tas skanēja šādi: " Šajā likumā noteiktie autortiesību un blakustiesību aizsardzības termiņi attiecas uz visiem darbiem un tiesību objektiem, kas bija aizsargājami likuma spēkā stāšanās dienā". Abu likumu pārejas noteikumi jāskata kopsakarībā viens ar otru, lai rastos iespēja noskaidrot likumdevēja gribu un likumu "ratio legis". Kā pirmajam un galvenajam uzmanība jāpievērš AP lēmuma 6.pkt., kurā likumdevējs ir minējis blakustiesības. Kā interpretējams šis 6.punkts? Ir vairākas vadlīnijas pārejas noteikumu interpretācijai. Pirmkārt, pārejas noteikumu normas laika jautājumos ir speciālās normas attiecībā pret pārējām likumā esošajām normām. Otrkārt, tiesību kontinuitātes princips, kuru ņem vērā pārejas not. iztulkošanā. Treškārt, ja pārejas noteikumi regulē atsevišķus faktus vai attiecas uz ierobežotu tiesību subjektu loku, tiek prezumēts, ka šīs faktu vai subjektu kategorijas ir tās, kas definētas likumos (piem., pārejas noteikumos lietots jēdziens "vecāki" būs nosakāms sask. ar CL u.tml.). Ceturtkārt, pārejas not. interpretējami strikti, jo īpaši attiecībā uz atpakaļejošo spēku (tiesnesis izvēlas visstriktāko no iespējamiem variantiem). Piektkārt, ja pārejas noteikums ir ar defektiem, tiesnesim tas jālabo ar interpretācijas palīdzību, t.i., vai nu izskaidrojot to, vai piešķirot tam iekšējo saskanīgumu ar korekcijas palīdzību (kā palīglīdzekļi talkā tiek ņemti: pats likums, lik.sagatavošanas materiāli).
Galēja iedomība
5. Marts 2009 / 15:37
0
ATBILDĒT
Pateicos, Baiba, par teicamo komentāru. Kārtējo reizi pierādīji, ka esi prominenta tiesību normu intertemporālās piemērošanas pārzinātāja. Un labi, ka biji pietiekami atklāta un parādīji, ka aizstāvēsi kolēģes arī tad, ja viņas rīkojušās prettiesiski.

Es tomēr nebūtu biji taisnīgs kristietis, kurš sagaida, ka par viņa pārkāpumiem atbildēs cita vara. Būtu rakstījis šādi:

- likums ir nepilnīgs tiesību izteikšanas veids. Tiesību piemērotājam ir jāizmanto dažādi tiesību avoti, lai saprastu tiesību normas un prastu tās atbilstoši piemērot;

- nedarbojas atrunāšanās, ka nav laika lasīt apjomīgu lietu, likumdevējs ir šāds vai tāds, ir citas vienkāršākas lietas, trūkst kvalificētu darbinieku, termiņš rada diskomfortu, man draugs ieteica lietu risināt šādi utt.;

- nedarbojas atrunāšanās, ka pieteikumu taču sagatavojis dullais “(Jānis)”, kurš atklās vienīgi mūsu nezināšanu, nevis ļaus apgūt jaunas zināšanas;

- tiesneša pienākums ir izlasīt likumu, saprast piemērojamās tiesību normas, iepazīties ar pierādījumiem, saprast nozīmīgos lietas apstākļus un atbilstoši piemērot tiesību normas.

Bet ar skumjām jāatzīst, ka diemžēl nekas tāds nenotiks, jo vai nu trūks laika to paveikt, pieteikumu būs iesniedzis kāds pilnīgi dullais “jānis” vai mans, ar lietu nesaistītais, augsti godātais kolēģis vai draugs, labāk zinās, kā lietas ir jārisina.
BR
3. Marts 2009 / 18:11
0
ATBILDĒT
Autora rakstā ir atspoguļots interesants kāzuss, kas saistīts ar tiesību normu intertemporālo piemērošanu. Autora uzdotais centrālais jautājums ir šāds: "vai blakustiesības attiecas uz objektiem, kas fiksēti Latvijas teritorijā pirms 1993.g. 15.maija, t.i., datuma, kad stājās spēkā iepriekšējais likums par autortiesībām un blakustiesībām, vai arī blakustiesības ir attiecināmas tikai uz tādiem blakustiesību objektiem, kas fiksēti pēc likuma spēkā stāšanās".

Lai rastu pareizu intertemporālo atbildi uz izvirzīto jautājumu, vispirms ir jānoskaidro, kas ir blakustiesības, proti, vai šajā gadījumā runa ir par kaut kādu vienreizēju faktu, vai ilgstošu situāciju. Daļēji autors pats uz to ir atbildējis savā jautājumā: "objektiem, kas fiksēti pirms…". Tātad, tikai blakustiesību rašanās priekšnosacījuma fakts (fiksēšana) ir vienreizējs (pirmā izpildīšana, pirmā fiksācija, pirmā publiskošana), bet ne pašas blakustiesības kā tādas (sask.ar Autortiesību lik.55.p. blakustiesību subjekta blakustiesības uz bl.t.objektu ilgst 50 gadus, sākot no pirmās izpildīšanas brīža, pirmās fiksācijas brīža utt. ; savukārt sask. ar 48.-54.p. blakustiesības nozīmē konkrētu tiesību un pienākumu apjomu visā šajā 50 gadu periodā. Līdzīgas normas bija arī iepriekšējā likumā par autorties.un blakustiesībām). Blakustiesības ir ilgstošas tiesības (50 gadi).

Par tiesību normas retroaktivitāti var runāt tikai tad, ja vienreizējais fakts vai arī visa ilgstošā situācija ir notikuši pagātnē, t.i., pirms jaunās normas publicēšanas, taču likumdevējs nosaka, ka jaunais likums būs piemērojams šiem pagātnes faktiem. Savukārt, ja tiesību normas strukturālās analīzes rezultātā noskaidrojas, ka faktiskais sastāvs ir ilgstošs un sācis norisināties pirms jaunās normas stāšanās spēkā bet ilgst vēl arī jaunās normas stāšanās spēkā dienā, tad runājam par tiesību normas tūlītējās piemērošanas principu. Uz to pilnīgi pareizi savā komentārā ir norādījis "Jānis". Kā redzams, blakustiesību gadījumā runa ir par ilgstošu tiesisko situāciju, kas aizsākusies pirms jaunā lik. stāšanās spēkā un turpina ilgt, tādēļ jautājums par retroaktivitāti ir nevietā.

Rezultātā iznāk, ka Autortiesību likumā un arī tās priekštecī (likumā par autortiesībām un blakustiesībām) noteiktās blakustiesības attiecināmas ne tikai uz tiem objektiem, kas fiksēti pēc 1993.g. 15.maija (uz priekšu vērsts spēks laikā), bet arī uz tiem, kas fiksēti pirms 1993.g. 15.maija, ja to 50 gadu termiņš vēl turpina ilgt šajā datumā (sk. arī Autortiesību lik. Pārejas noteikumu 6.pkt.) Šeit gan vienlaicīgi jāatzīmē, ka likumdevējs ar diezgan briesmīgo pārejas noteikumu izstrādes tehniku un kvantitāti ir sajaucis galvu gan likumu piemērotājiem (t.sk. AT Senātam), gan varbūt arī pats sev.

Janis
3. Marts 2009 / 10:29
0
ATBILDĒT
Rakstā ir vērtēts jautājums par blakustiesību normu atpakaļejošo spēku laikā Latvijas Republikas teritorijā pirms 1993. gada 15. maija fiksētām fonogrammām.

Šāds jautājums var rasties, ja autors vēlas aizstāvēt pārpratumu pilno Augstākās tiesas Senāta 2008. gada 10. decembra lēmumu Nr SKA-820/2008.

Pēc Autortiesību likuma izlasīšanas var rasties vienīgi jautājums par blakustiesību normu tūlītēju spēku laikā, t.i., vai likums regulē ne tikai tos faktiskos apstākļus, kas radušies pēc likuma pieņemšanas, bet arī tos, kas radušies pirms, bet turpinās pēc likuma spēkā stāšanās (latviešu valodā sk. Rudevska B. Procesuālā likuma intertemporālā piemērošana administratīvajā un civilprocesā. Jurista Vārds 17.07.2007. Nr. 29. un Kalniņš E. Tiesību normu spēkā esamība un intertemporālā piemērojamība. Likums un Tiesības. 2000. Nr. 11. 219.lpp.). Dažu iemelsu dēļ, Senāta lēmumā atzīts vienīgi atpakaļejošs spēks laikā un uz priekšu vērsts spēks laikā. Bet tūlītējs tiesību normu spēks laikā pastāv vienīgi citās romāņu-ģermāņu tiesību loka valstīs.

Diemžēl autors ir sekojis Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008. gada 10. decembra lēmuma SKA-820/2008 vērtējuma stilam. Ir vērtēti ar lietu nesaistīti jautājumi un nav vērtēts tiesību normu tūlītējais spēks laikā.

Autoram varēja rasties vienīgi jautājums – vai ir aizsargājamas pirms 1993. gada 15. maija Latvijas Republikā radītās fonogrammas. Un gan likuma “Par autortiesībām un blakustiesībām”, gan Autortiesību likums sniedz apstiprinošu atbildi:

a)likuma “Par autortiesībām un blakustiesībām” 49. panta otrās daļas 2. punkts paredz, ka šādas fonogrammas ir aizsargātas;

b)Autortiesību likuma 56. panta otrās daļas otrais punkts paredz un pārejas noteikumu 6. punkts, ka šādas fonogrammas ir aizsargātas, jo

c)Latvijas Republikas teritorija pastāv no 1922. gada 7. novembra, bet starptautiskos līgumus arī pirms tam.



Autors varēja būt mazliet atklātāks un uzrakstīt, ka Senāts ir atzinis šādu kārtību fonogrammu producenta tiesību aizsardzībai Latvijas Republikā:

1)Latvijas Republikai, kā pilntiesīgai publisko tiesību juridiskai personai, nav saistošs Autortiesību likuma 47. panta septītais punkts, kas paredz blakustiesību aizsardzību bez īpašām formalitātēm. Pārējiem tiesību subjektiem ir saistošs Autortiesību likums, jo visu fizisko un juridisko personu (individuālo producentu, radio studiju, utt.) pirms 1993. gada 15. maija fiksētās fonogrammas šobrīd ir aizsargātas;

2)Pilntiesīgai publisko tiesību juridiskai personai - Latvijas Republikai, piederošās fonogrammu producenta tiesības regulē pēc PSRS tiesību normām, t.i., šīs tiesības ir kolektīvais īpašums.



Raksta analīze, tāpat kā Senāta Administratīvo lietu departamenta senatoru izteikumi, ir balstīti uz merkantīlistu autortiesību izpratni par intelektuālā īpašuma rašanos ar monarha (publiskās autoritātes) gribu – piešķirot aizsardzību intelektuālā īpašuma objektam. Teicami merkantīlistu analīzes aplamību parāda divi ASV ekonomisti: http://www.dklevine.com/general/intellectual/againstfinal.htm
< R>

visi numura raksti
Jānis Pleps
Skaidrojumi. Viedokļi
Bīskaps Rancāns un Satversme
10 komentāri
Anita Zikmane
Skaidrojumi. Viedokļi
Jauninājumi tiesas spriedumu izpildē
2009. gada sākums iezīmējas ar apjomīgiem un būtiskiem grozījumiem civilprocesuālo tiesību nozarē. Proti, 2009. gada 5. februārī Saeimā trešajā lasījumā tika pieņemts likumprojekts "Grozījumi Civilprocesa likumā" (Nr. 826/Lp9), un ...
Dagnija Palčevska
Skaidrojumi. Viedokļi
Eiropas procedūru piemērošanas jautājumi
Ar grozījumiem tiek ieviestas divas Eiropa Savienības regulas: Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Regula (EK) Nr. 1896/2006, ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru,1 (turpmāk – Maksājuma rīkojuma regula) un ...
Irēna Kucina
Skaidrojumi. Viedokļi
Starptautiskā civilprocesuālā sadarbība
Starptautiskā civilprocesuālā sadarbība dokumentu izsniegšanā un pierādījumu iegūšanā mūsdienās nav iedomājama bez starptautisko līgumu,1 Eiropas Savienības normu2 un nacionālo normu paralēlās piemērošanas. Tāpēc sakārtots un ...
Evita Jurēvica
Skaidrojumi. Viedokļi
Saistību piespiedu izpildīšana brīdinājuma kārtībā
Līdz ar citiem jauninājumiem būtiski uzlabota arī līdzšinējā Civilprocesa likuma 50.1 nodaļas "Saistību piespiedu izpildīšana brīdinājuma kārtībā" piemērošanas kārtība. Proti, nosakot, ka pieteikums tiesai, brīdinājums un ...
6 komentāri
AUTORU KATALOGS