ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

[1] Tiesību mērķis ir taisnīgums. Tiesas process ir viens no mehānismiem, ar kuru taisnīgums sasniedzams. Tomēr praksē pastāv tā sauktā taisnīguma gausuma problēma. Proti, no lietas nonākšanas tiesvedībā līdz galīgā nolēmuma spēkā stāšanās brīdim parasti paiet samērā ilgs laiks.²

Taču taisnīgumu nevar atlikt uz vairākiem gadiem,³ jo tad jau var būt par vēlu labot nodarīto netaisnību. Laika gaitā kādas problēmas risinājums var zaudēt aktualitāti vai pat kļūt neīstenojams apstākļu maiņas dēļ.

Tāpēc ir jābūt iespējai tiesas procesa laikā panākt pagaidu risinājumu, kas taisnīgi noregulētu situāciju līdz galīgajam tiesas spriedumam. Pretējā gadījumā tiesas process kopumā nebūtu taisnīgs.

Iespēju tiesas procesa gaitā panākt pagaidu risinājumu nodrošina pagaidu tiesas aizsardzības institūts. Pagaidu tiesas aizsardzības institūta mērķis ir mīkstināt taisnīguma gausuma problēmu, sniedzot pagaidu risinājumu, kas noregulē strīdus tiesiskās attiecības līdz lietas galīgai izlemšanai, kura var notikt krietni vēlāk. Tādējādi pagaidu tiesas aizsardzība ir viens no taisnīgas tiesas jēdziena elementiem.

Pagaidu aizsardzība ir nesaraujami saistīta ar tiesību aizsardzības efektivitāti. Tiesas process, kura gaitā nav pieejama pagaidu tiesas aizsardzība, ja vien tas pats par sevi nav pietiekami ātrs, nevar tikt uzskatīts par efektīvu tiesību aizsardzības mehānismu.

[2] Pagaidu tiesas aizsardzība ir nepieciešama un pastāv ne tikai administratīvajā tiesas procesā, bet arī citos tiesas procesos. Tā, piemēram, Civilprocesa likuma⁴ (turpmāk – CPL) 19. nodaļa paredz prasības nodrošināšanas institūtu. Atbilstoši CPL 137. panta pirmajai daļai tiesa vai tiesnesis pēc prasītāja motivēta pieteikuma var pieņemt lēmumu par prasības nodrošināšanu, ja ir pamats uzskatīt, ka tiesas sprieduma izpilde lietā varētu kļūt apgrūtināta vai neiespējama. CPL 205. pants savukārt paredz tiesas sprieduma tūlītējas izpildes institūtu civilprocesā. Norma noteic, ka pēc lietas dalībnieka lūguma tiesa spriedumā⁵ var noteikt, ka tas pilnīgi vai noteiktā daļā izpildāms nekavējoties, neraugoties uz to, ka spriedums ir pārsūdzams un atbilstoši vispārējam noteikumam uzreiz spēkā nestājas. Minētie līdzekļi dod prasītājam iespēju saņemt pagaidu tiesas aizsardzību civilprocesā.

Savukārt Satversmes tiesas likuma⁶ 19.² panta trešā daļa noteic, ka lietas ierosināšana Satversmes tiesā uz privātpersonas konstitucionālās sūdzības pamata liedz attiecīgās civillietas, krimināllietas vai administratīvās lietas izskatīšanu vispārējās jurisdikcijas tiesā līdz Satversmes tiesas sprieduma pasludināšanas brīdim. Minētā panta piektā daļa savukārt paredz, ka Satversmes tiesa var apturēt vispārējās tiesas nolēmuma izpildi, ja konstitucionālā sūdzība iesniegta pēc tam, kad nolēmums jau pieņemts un stājies spēkā. Tādējādi arī Satversmes tiesas procesā ir pieejama pagaidu tiesas aizsardzība.

Arī Eiropas Kopienu tiesas procesā ir paredzēta pagaidu tiesas aizsardzība. Eiropas Kopienu dibināšanas līguma⁷ 242. pants noteic, ka sūdzībai Eiropas Kopienu tiesā nav apturoša efekta. Tomēr tiesa var nolemt, ka pārsūdzētā akta piemērošana tiek apturēta. Līguma 243. pants noteic, ka Eiropas Kopienu tiesa jebkurā lietā var noteikt jebkādus nepieciešamus pagaidu pasākumus. Savukārt līguma 256. pants noteic, ka Padomes un Komisijas lēmumiem, kas uzliek finansiālus pienākumus personām, kuras nav valstis, jābūt izpildāmiem. Piemērošanu tomēr var apturēt ar Eiropas Kopienu tiesas lēmumu.

[3] Tā kā tiesas izspriešanai nodotās sabiedriskās attiecības ir daudzveidīgas, nav viena universāla pagaidu aizsardzības līdzekļa, kas būtu piemērojams visos procesos un visos gadījumos. Kā redzams arī no iepriekšējā apskata, pastāv dažādi pagaidu aizsardzības līdzekļi, kuriem katram ir savs regulējums.

Tomēr visiem pagaidu tiesas aizsardzības līdzekļiem ir kopējs mērķis: noregulēt kādas ar lietā izskatāmo priekšmetu saistītas attiecības līdz galīgā tiesas nolēmuma spēkā stāšanās brīdim, lai nodrošinātu šā sagaidāmā galīgā nolēmuma efektivitāti un nozīmīgumu. Tā ir pagaidu aizsardzības līdzekļu kopēja pazīme, kas ļauj noteikt, vai kāds tiesību institūts pieskaitāms pagaidu aizsardzības līdzekļu kategorijai.

Balstoties uz minēto pazīmi, konstatējams, ka Administratīvā procesa likums⁸ (turpmāk – APL) paredz trīs pagaidu tiesas aizsardzības līdzekļus, kas piemērojami administratīvajā procesā. Tie ir:

1) administratīvā akta un faktiskās rīcības darbības apturēšana un atjaunošana (APL 185. un 185.¹ pants);

2) pagaidu noregulējums (APL 195.–202. pants);

3) tiesas sprieduma tūlītēja izpilde (APL 265. pants).

Rakstā tālāk aplūkota administratīvā akta un faktiskās rīcības darbības apturēšana un atjaunošana, kā arī pagaidu noregulējums. Rakstā citastarp tiks runāts arī par tūlītējas sprieduma izpildes piemērošanas nosacījumiem.

Administratīvā akta un faktiskās rīcības darbības apturēšanas un atjaunošanas regulējuma vispārīgs apskats

[4] APL 185. pants nosaka administratīvā akta darbības apturēšanu ar pieteikuma iesniegšanu tiesā (pirmā daļa), tādējādi aizsargājot pieteicēja privātās intereses, kā arī šā noteikuma izņēmumus (ceturtā daļa), kas vērsti uz sabiedrības kopējo interešu nodrošināšanu. Tāpat pants nosaka pieteicēja un trešās personas tiesības lūgt tiesu apturēt un atjaunot administratīvā akta un faktiskās rīcības darbību (otrā, trešā, piektā un sestā daļa), tādējādi regulējot konfliktsituācijas, kas rodas, ja saduras pretējas pieteicēja un sabiedrības vai pieteicēja un citu lietā iesaistītu privātpersonu intereses. Panta astotā daļa risina situāciju, kurā administratīvais akts jau ir izpildīts, ļaujot tiesai šādā gadījumā noteikt pasākumus izpildes seku novēršanai. Kā skaidri izriet no panta septītās daļas, pants attiecas tikai uz tiesvedības laiku. Panta mērķis kopumā atbilstoši pagaidu tiesas aizsardzības mērķim vispār ir nodrošināt privātpersonai iespēju saņemt pagaidu tiesisko aizsardzību tiesas procesa laikā.

APL 185. pants ir līdzīgs Vācijas Administratīvās tiesas procesa likuma⁹ 80. pantam, kura pirmā daļa, līdzīgi APL 185. panta pirmajai daļai, kā vispārēju noteikumu paredz pārsūdzētā akta darbības apturēšanu jeb atliekošo iedarbību. Otrā daļa, līdzīgi APL 185. panta ceturtajai daļai, paredz gadījumus, uz kuriem atliekošā iedarbība neattiecas. Minētā Vācijas likuma panta piektā daļa, līdzīgi kā APL 185. panta otrā un piektā daļa, paredz tiesas tiesības lemt par atliekošās iedarbības piemērošanu (gadījumos, kuros tā neiestājas automātiski) un atcelšanu. Ja administratīvais akts tiesas lēmuma pieņemšanas brīdī jau ir izpildīts, Vācijas tiesa var norīkot izpildes atcelšanu. Līdzīgs regulējums ietverts APL 185. panta astotajā daļā. Tādējādi var teikt, ka APL 185. pants veidots, balstoties uz Vācijas Administratīvās tiesas procesa likuma 80. pantā ietvertajiem principiem. Tomēr ir arī atšķirības. Saskaņā ar minēto Vācijas likuma normu iesniegums par atliekošās iedarbības piemērošanu pieļaujams jau pirms pieteikuma iesniegšanas tiesā, kas Latvijā nav paredzēts. Vācijā tiesa var arī padarīt atliekošo iedarbību atkarīgu no nodrošinājuma vai citiem nosacījumiem, kā arī noteikt atliekošo iedarbību uz noteiktu termiņu, ko APL 185. pants vismaz tiešā tekstā neparedz.

APL 185. pants skatāms kopsakarā ar APL 185.¹ pantu, kas nosaka lūguma par administratīvā akta vai faktiskās rīcības darbības apturēšanu vai administratīvā akta darbības atjaunošanu izlemšanas kārtību (pirmā daļa), nosaka gadījumus, kuros lūgums nav pieļaujams (trešā un ceturtā daļa), kā arī nosauc kritērijus, kas ņemami vērā, lemjot par lūgumu (otrā daļa).

[5] Attiecībā uz administratīvā akta apturēšanu gan tiesību zinātnē,¹⁰ gan tiesību normās,¹¹ gan tiesu praksē¹² tiek izšķirti divi tās veidi – darbības apturēšana un izpildes apturēšana.

Administratīvā akta darbības apturēšana ir plašāks jēdziens, kas ietver visu veidu no administratīvā akta izrietošo tiesisko un faktisko seku apturēšanu, tostarp akta izpildes apturēšanu. Savukārt administratīvā akta izpildes apturēšana ir šaurāks jēdziens, kas paredz apturēt tikai administratīvā akta faktisko izpildi, kamēr citas ar administratīvo aktu radītās tiesiskās sekas paliek spēkā.¹³

Piemēram, ja persona ar administratīvo aktu ir atzīta par nodokļu parādnieku un viņai tādēļ noteikts iemaksāt valsts budžetā noteiktu naudas summu, tad administratīvā akta darbības apturēšanas gadījumā viņai nav ne jāmaksā šī summa, ne arī viņa ir uzskatāma par nodokļu parādnieku, kamēr administratīvā akta darbība būs apturēta.