ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Vienkāršotas vai drošas kapitāla daļu apgrozības principa prioritāte

Publisko reģistru, tostarp komercreģistra, funkcijas tiek pildītas, ievērojot zināmus kopīgus tiesiskās reģistrācijas pamatprincipus:

1) obligātā ieraksta princips – publiskā reģistrā nostiprināmās tiesības ir atkarīgas no šī ieraksta, proti, tikai ar reģistrācijas brīdi juridiskās personas iegūst savu tiesībspēju un rīcībspēju, tikai ar reģistrācijas brīdi juridiskie fakti kļūst saistoši trešajām personām un tās nevar aizbildināties ar šo ierakstu nezināšanu;

2) publiskās pieejamības princips – ieraksti publiskā reģistrā ir publiski pieejami, proti, jebkurai personai ir tiesības iegūt informāciju no šī reģistra;

3) publiskās ticamības princips – ieraksts šajos reģistros ir uzskatāms par publiski ticamu, proti, trešās personas var paļauties uz šo ierakstu pareizību un attiecīgi rīkoties.¹

Šo reģistrācijas principu konsekventa ievērošana visos publiskajos reģistros ir obligāts priekšnosacījums reģistru efektīvai darbībai. Reģistrācijas efektivitāte ir tik augsta, cik efektīvi tā nodrošina tiesību realizāciju un aizsardzību.

Latvijas komercreģistra darbība starptautiski kopumā tiek vērtēta kā uzņēmējdarbībai draudzīga un progresīva,² tomēr to nevar attiecināt uz visu komercreģistrā ietverto ziņu ticamību. Ar komercreģistra palīdzību nodrošināmo tiesību aizsardzību iespējams padarīt ievērojami efektīvāku, ievērojot mācības, ko sniedz prettiesiski esošās tiesiskās reģistrācijas kārtības izmantošanas gadījumi mūsu valstī, ieviestā darījumu ar kapitāla daļām apliecinājumu kārtība citās mūsu tiesību lokam piederīgās valstīs.

Spēkā esošā Komerclikuma normas pieļauj brīvu līguma formas izvēli, īstenojot kapitāla daļu īpašnieku maiņu. Nenoliedzami, šī kapitāla daļu īpašnieku maiņas reģistrācijas kārtība ir ļoti vienkāršota, tā neapgrūtina darījuma slēdzējus ne ar kādiem pienākumiem par darījuma formas izvēli vai parakstu apliecinājumiem, kas dod iespēju īstenot īpašnieku maiņu gan operatīvi un ērti, gan arī vienlaikus izmantot to negodprātīgi, jo neviena iestāde vai amatpersona neveic šādas procedūras likumības pārbaudi. Ierakstot komerc­reģistrā ziņas par kapitāla daļu īpašnieku maiņu, netiek noskaidrots, vai vispār ir ievērotas, piemēram, Civillikuma vispārējās normas par darījuma dalībnieku patieso gribu, maldu, spaidu un viltus neesamību, vai iesniegtos dokumentus vispār ir parakstījušas tajā norādītās personas. Dalībnieks savu tiesību aizsardzībai, protams, ir tiesīgs vērsties tiesā, tomēr arī ieraksts komercreģistrā paliks spēkā līdz brīdim, kad lietā likumīgā spēkā stāsies galīgais tiesas spriedums. Tādējādi spēkā esošā kapitāla daļu īpašnieku maiņas procedūra ievērojami atvieglo kapitāla daļu apriti uz darījumu drošības rēķina. Savukārt, veicot jebkura pieteikuma reģistrāciju komercreģistrā bez darījuma faktiskās pastāvēšanas un tā tiesiskuma pārbaudes, tiek mazināta publiskā reģistrā ietverto ziņu ticamība un ir jāapšauba spēkā esošās procedūras efektivitāte. Vienkāršība un operativitāte nebūt nav vienīgie kapitāla daļu pārejas procedūras efektivitātes rādītāji. Izvērtējot esošās procedūras efektivitāti, jāņem vērā arī izdarīto ierakstu ticamība un reģistrētās informācijas atbilstība faktiskajam stāvoklim.

Abi šie principi – no vienas puses, vienkārša un ērta dalībnieku maiņas reģistrācijas procedūra, un, no otras puses, tiesīguma un ticamības pārbaudei pakļauta procedūra, – ir savstarpējā kolīzijā, starp tiem meklējams maksimāli lietderīgais līdzsvars. Tā meklējumiem arī veltīts šis kopdarbs.

Jebkura iedibināta sistēma vai procedūra jau pēc definīcijas nespēj būt pilnīga, tādēļ šī pētījuma lielais uzdevums ir analizēt sistēmas efektivitāti, atklāt tās vājos posmus, piedāvāt iespējamos uzlabojuma modeļus turpmākajai attīstībai.