Sabiedriskās politikas centra "Providus" jurists
Personai, nonākot saskarsmē ar valsts pārvaldes iestādēm, nav izbēgamas strīdu situācijas. Valsts pārvalde izdod administratīvos aktus, veic faktisko rīcību un ar privātpersonām slēdz publisko tiesību līgumus, kas ietekmē indivīda ikdienas dzīvi. Ne vienmēr šāda ietekmēšana ir tiesiska un pamatota, kā arī ne vienmēr persona samierinās ar valsts pārvaldes izvirzītajiem noteikumiem. Turklāt konfliktsituācijas rodas arvien biežāk, līdzko sabiedrība arvien vairāk apzinās savas tiesības un iespējas tās aizsargāt. Tāpēc ir nepieciešams efektīvs mehānisms aizskarto tiesību un tiesisko interešu aizsardzībai un atjaunošanai. Diemžēl jāsecina, ka salīdzinājumā ar Lietuvu arī šajā jautājumā Latvija ir iepakaļ.
Latvijā lietas iztiesā četrreiz lēnāk nekā Lietuvā
Nenoliedzami, administratīvās tiesas līdzās konstitucionālajai tiesai ir nozīmīgākās institūcijas, kuras nodrošina tiesību virsvaldību valstī. Tiek arī norādīts, ka valstī bez administratīvajām tiesām valda valsts policejiskā vara, bet ne tiesības.1 Ar mērķi nodrošināt demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatprincipus, kā arī lai aizsargātu privātpersonu pret prettiesiskiem un nepamatotiem aizskārumiem publiski tiesiskajās attiecībās ar valsti, 2004. gadā Latvijā sāka strādāt administratīvās tiesas. Diemžēl dažādu iemeslu dēļ, tai skaitā pārslodzes dēļ, tās nav spējušas pilnībā nodrošināt šī mērķa realizāciju praksē. Par to liecina jaunākā statistika.2
Visās administratīvo tiesu instancēs ir vērojama saņemto, līdz ar to arī izskatīto un diemžēl arī neizskatīto, lietu pieaugums. Šī tendence ir novērojama jau kopš pašiem pirmsākumiem. Piemēram, Administratīvajā rajona tiesā ir šāda saņemto, izskatīto un neizskatīto lietu tendence 2004.–2008. gadā:
Izvērtējot lietu izskatīšanas ilgumu Administratīvajā rajona tiesā un Administratīvajā apgabaltiesā, konstatējams, ka ar katru gadu tas pieaug. Administratīvajā rajona tiesā 2005. gadā 63% lietu izskatīja 6–12 mēnešus, bet jau 2008. gadā 39% lietu izskatīja 18–24 mēnešus un 25% lietu izskatīja 12–18 mēnešus. Līdzīga tendence vērojama arī Administratīvajā apgabaltiesā: 2005. gadā 73% lietu izskatīja 6–12 mēnešus, bet 2008. gadā 51% lietu izskatīja 12–18 mēnešus un 25% lietu izskatīja 6–12 mēnešus.
Salīdzinot 2005. gada lietu izskatīšanas vidējo ilgumu ar 2008. gada rādītājiem, secināms, ka Administratīvajā rajona tiesā tas ir dubultojies: 2005. gadā vidēji 8,3 mēneši un 2008. gadā vidēji 17,2 mēneši. Arī Administratīvajā apgabaltiesā izskatīšanas vidējais ilgums ir pieaudzis: 2005. gadā vidēji 7,2 mēneši un 2008. gadā vidēji 8,6 mēneši. Savukārt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentā lietu izskatīšanas ilgums nav mainījies: 2005. gadā un 2008. gadā vidēji 3 mēneši.
Tādējādi gan saņemto un neizskatīto lietu skaits, gan lietu izskatīšanas vidējais ilgums Latvijā ir pieaugošā progresijā, un pašlaik nekādi apstākļi neliecina par šo radītāju būtisku samazināšanos. Turklāt, nemainoties valsts attieksmei, iepriekš minētie rādītāji var tikai turpināt pieaugt.
Lietuvā administratīvās tiesas darbojas kopš 1999. gada. Administratīvās lietas tiek iztiesātas divās instancēs, jo nav kasācijas kārtības. Viļņas, Kauņas, Klaipēdas, Šauļu un Paņevežas reģiona administratīvās tiesas izskata lietas kā pirmā instances tiesa, un Lietuvas Augstākā Administratīvā tiesa ir apelācijas instance.
Salīdzinot administratīvo lietu izskatīšanas vidējos termiņus Latvijas un Lietuvas administratīvajās tiesās, konstatējams, ka Lietuvā tie ir ievērojami īsāki. 2008. gadā pirmās tiesu instances lietu izskatīšanas vidējie termiņi Lietuvā ir četrreiz mazāki nekā Latvijā – 4,1 mēnesis, lai arī Lietuvā kopā pa piecām tiesām ir tikai divreiz vairāk tiesneši (Lietuvā – 56 un Latvijā – 24 tiesneši). Savukārt apelācijas instancē Lietuvā lietas izskata apmēram tikpat ātri kā Latvijā – 8,7 mēnešos, lai gan Lietuvā strādā mazāk tiesneši nekā Latvijā (Lietuvā – 15 un Latvijā – 18 tiesneši).3 Turklāt šādi rādītāji ir situācijā, kad Lietuvā iedzīvotāju jeb potenciālo pieteicēju skaits ir vairāk kā par miljonu; iespējas, par ko vērsties tiesā (pieteikuma priekšmets4), ir līdzīgas kā Latvijā, un pirmās instances tiesa gada laikā saņem un izskata divreiz vairāk lietu nekā Latvijā. 2008. gadā Lietuvā pirmās instances tiesas saņēma 9115, bet Latvijā 4195 lietas. Savukārt 2008. gadā Lietuvā izskatīja 11 569, kamēr Latvijā tikai 3050 lietas. Redzams, ka pagājušajā gadā Lietuvā tiesas pat deldēja uzkrātās, neizskatītās lietas.5
| Latvijā jau tagad normatīvajos aktos ir sastopami daži alternatīvo strīdu risināšanas institūta elementi (administratīvais līgums un tiesībsarga pilnvaras), tomēr nav noregulēts to īstenošanas mehānisms – kā rezultāti tie tiek izmantoti reti. |
Līdz ar to rodas jautājums, kāpēc Lietuvā ar salīdzinoši proporcionāli mazākiem resursiem lietas iztiesā ātrāk nekā Latvijā? Lai varētu precīzi atbildēt uz jautājumu par tiesu darba efektivitāti, Latvijā beidzot būtu jāievieš Eiropas standartiem atbilstoša kvalitātes vadības sistēma un jāveic regulāra tiesu darba un tiesnešu individuālā novērtēšana.
Lietu iztiesāšanas ilgumu ietekmē ne tikai tiesnešu kompetence, bet arī visas tiesu sistēmas un atsevišķu tiesu darba efektivitāte un kapacitāte – darba apstākļi un vide, darba resursu pietiekamība un kvalitāte, tiesu darbinieku kompetence utt. Tiesu darba novērtēšana palīdz konstatēt tiesu sniegto pakalpojumu kvalitāti, formulēt kvantitatīvos un kvalitatīvos mērķus, noteikt rezultatīvos rādītājus un pieņemt uz analīzi balstītus lēmumus.6
Tiesnešu individuālā novērtēšana ir vērtīgs līdzeklis tiesnešu vispārējās kapacitātes uzlabošanai, īpaši, ja tā tiek apvienota ar mācību programmām. Atstājot bez ievērības tiesnešu darbības uzraudzību, tiek samazināts profesionālisma un darbības līmenis. Turklāt novērtēšanas sistēma, kuras pamatā ir tikai apelācijas un kasācijas sistēma un tradicionālā tiesnešu darbības administratīvā uzraudzība, nav pietiekama, lai nodrošinātu tiesu darba uzlabošanos. Lai veicinātu strīdu tiesisku un kvalitatīvu izskatīšanu, kā arī sabiedrības uzticamību, ir jābūt tiesnešu individuālajai novērtēšanai, tādējādi nodrošinot, ka strīdus izšķir tiesneši, kuri ir ar atbilstošu kvalifikāciju un par kuru kvalifikāciju nepastāv šaubu.7
Iepriekš minētās sistēmas pastāvēšana sniedz reālus datus par tiesu sistēmas efektivitāti, līdz ar to ļauj precīzi formulēt attiecīgos uzdevumus konkrētu problēmu risināšanai. Pašlaik risinājumi galvenokārt tiek pieņemti, balstoties uz pieņēmumiem, kas tad arī noved pie lēmumu "tuvredzības".
Arī attiecībā uz šādu sistēmu esamību nākas konstatēt, ka Lietuva ir platus soļus priekšā Latvijai. Jau divus gadus Lietuvā veiksmīgi darbojas tiesnešu individuālā novērtēšana.8 Par tiesnešu individuālo novērtēšanas sistēmu tiek norādīts, ka tā palīdz novērtēt tiesnešu prasmes piemērot teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas, konstatēt tiesneša stiprās un vājās puses, tiesnešu un tiesas darbības negatīvos rezultātus, pilnveidot apmācību programmas un, visbeidzot, veicināt tiesnešu profesionālismu – jaunu zināšanu un prasmju apgūšanu. Tā ļauj novērtēt un pilnveidot arī tiesu priekšsēdētāju, priekšsēdētāju vietnieku vai departamentu priekšsēdētāju darbību, analizējot to vadības, organizatoriskās un administratīvās prasmes.9
Vēl viens būtisks iemesls, kāpēc Lietuvā administratīvās tiesas lietas iztiesā ātrāk nekā Latvijā, ir tāds, ka Lietuvā paralēli tiesām darbojas administratīvo strīdu risināšanas komisijas. Pēc darbības rakstura komisijas ir kvazitiesas. To mērķis ir privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizsardzība bez tiesas palīdzības. Tādējādi Lietuvā likumdevējs lietu plūsmu ir novirzījis ne tikai uz tiesām, bet sadalījis to divos virzienos un nozīmīgu daļu lietu novirzījis šādām komisijām. Tas atvieglo tiesu darbu.
Šī sistēma sastāv no divām apakšsistēmām: speciālās un vispārējās. Speciālā sistēma sastāv no komisijām, kuras izskata tikai konkrētas lietas, piemēram, nodokļu strīdus. Savukārt vispārējā sistēma sastāv no trīs līmeņa administratīvo strīdu komisijām: pašvaldības, apgabala un valsts. Starp komisijām nav hierarhiskas attiecības. Vēršanās komisijās nav obligāta, bet tikai fakultatīva iespēja. Privātpersonām ir izvēles iespēja – vērsties attiecīgajā komisijā vai tiesā. Vispārīgās komisijas 14 dienu un Nodokļu strīdu izskatīšanas komisija 60 dienu laikā izskata privātpersonu iesniegumus par administratīvajiem aktiem, iestādes atteikumiem pieņemt lēmumus vai kavēšanos to darīt. Normatīvie akti precīzi nosaka lietu kategorijas, kuras atrodas komisiju pakļautībā. Komisiju kompetencē ir pieņemt lēmumu noraidīt privātpersonas iesniegumu kā nepamatotu, uzdot iestādei novērst privātpersonas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu vai uzdot iestādei savas kompetences robežās pieņemt lēmumu komisijas norādītajā termiņā. Ja kādu no dalībniekiem komisijas lēmums neapmierina vai rodas strīds par lēmuma izpildi, tas var vērsties administratīvajā tiesā. Nodokļu komisijas lēmumu iestāde var pārsūdzēt tiesā tikai gadījumā, ja iestāde citādi nekā komisija interpretē tiesību normas.10
Vērtējot komisiju darba rezultātus, konstatējams, ka katru gadu komisijās pieaug pieteikumu skaits. Piemēram, Valsts mēroga administratīvo strīdu risināšanas komisijā, kura izskata pieteikumus pret centrālajām valsts pārvaldes iestādēm, iesniegto pieteikumu skaits pa gadiem ir augošā progresijā: 2004. gadā – 530, 2005. gadā – 589 un 2006. gadā – 602 pieteikumi. Komisija 2006. gadā apmierināja 27%, savukārt noraidīja 73% no visiem pieteikumiem. Turklāt tiesā tika pārsūdzēti tikai 8% no komisijas pieņemtajiem lēmumiem. Tiesa apmierināja 36% un noraidīja 64% no visiem pieteikumiem.11
Arī Nodokļu strīdu izskatīšanas komisijā saņemto pieteikumu skaits pa gadiem ir augošā progresijā: 2007. gadā – 285 un 2008. gadā – 394 pieteikumi. Turklāt 2008. gadā komisijā iesniegto pieteikumu skaits ir apmēram 40% no visām sūdzībām par Lietuvas nodokļu iestāžu darbu. 2008. gadā komisija apmierināja 22% no visiem pieteikumiem, savukārt noraidīja 78% pieteikumu. No visiem komisijas lēmumiem 45% tika pārsūdzēti tiesā. Tiesa no visiem saņemtajiem pieteikumiem apmierināja 23% un atstāja spēkā 77 procentus lietu. Līdz ar to apmēram 20-30% no visiem gadījumiem tiek atrisināti pirms tiesas.12
Lietuvā izveidotā sistēma veiksmīgi darbojas, un privātpersonas arvien biežāk vispirmām kārtām izmanto iespēju atrisināt administratīvos strīdus šajās komisijās. Šāda administratīvo strīdu risināšanas metode privātpersonām visā valsts teritorijā ir pieejamāka nekā tiesa. Tiesiskos strīdus ir iespējams atrisināt ātrāk, kā arī šādu komisiju sekmīga darbība disciplinē iestādes strādāt precīzāk. Tomēr arī šī sistēma Lietuvā nav nevainojama, jo tā nav pietiekami skaidra, nav vienveidīgas prakses komisiju izveidē, un komisijas locekļi nav pietiekami neatkarīgi.
Iespējams, Lietuvas sistēma ar zināmām modifikācijām būtu noderīga arī Latvijā, lai padarītu efektīvāku administratīvo strīdu risināšu un mazinātu administratīvo tiesu noslogotību. Īpaši, ja ņem vērā, ka Latvijas sabiedrības uzticamība reģionālajām un vietējām institūcijām ir salīdzinoši lielāka nekā tiesām,13 bet, kā zināms, autoritāte un darboties spēja izriet no uzticības.
Pārslodzes izraisītās sekas – bīstamas demokrātiskai sabiedrībai
Administratīvo tiesu pārslodze nav juridisks attaisnojums tam, ka netiek ievērotas privātpersonas tiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu. Ilgstoša lietas izskatīšana mazina tiesas efektivitāti, padara dārgāku procesu gan privātpersonai, gan valstij, tiek uzturēta ilgstoša neatrisināta situācija, kas var apgrūtināt faktisko apstākļu konstatēšanu. Privātpersonām var rasties nepatika pret lietu ierosināšanu un izskatīšanu, nevēlēšanās vērsties administratīvajā tiesā, un privātpersonas var sākt dot priekšroku prettiesiskām strīdu risināšanas metodēm jeb koruptīvām metodēm.14
Tiesu pārslodzes mazināšanas pasākumi
Esošajai problēmai ar ilgajiem lietu iztiesāšanas termiņiem ir jārod risinājums. Latvijā ik pa laikam palielina administratīvo tiesu tiesnešu skaitu. Pietiekams tiesnešu daudzums ir svarīgs apstāklis ātram tiesu darbam, jo ietekmē lietu skaitu, kas atrodas katra tiesneša lietvedībā. Tomēr tiesnešu skaits nav izšķirošs apstāklis, lai mazinātu tiesu pārslodzi. Kā parāda iepriekš minētā statistika, lai arī Lietuvā pirmās instances tiesā ir tikai divreiz vairāk tiesnešu, lietu izskatīšanas termiņi ir četrreiz īsāki nekā Latvijā. Arī četru tiesu namu atvēršana reģionos pastāvošo problēmu pilnībā neatrisinās, jo, kā rāda Francijas pieredze, jaunu tiesu namu atvēršana nav brīnumlīdzeklis tiesu pārslodzes novēršanai.15 Arī Lietuvas pieredze parāda, ka dažādu iemeslu dēļ lielāko daļu lietu pirmajā instancē tāpat izskatīs galvaspilsētā atrodošā tiesa: Viļņas apgabala administratīvā tiesa 2008. gadā izskatīja 6139 lietas (53%), savukārt pārējās četras kopā – 5430 lietu (47%).16 Turklāt tikai 16 tiesnešu izsijāšana pa reģioniem raisa bažas par jauno tiesu namu kapacitāti. Tiesai kļūstot pieejamākai, pieaug arī privātpersonas vēlme vērsties tajā.
Sabiedrība kļūst zinošāka, un izglītota sabiedrība spēj efektīvi īstenot savas tiesības un nepamatota aizskāruma gadījumā aizstāvēt tās tiesā. To arī apliecina statistika, ka privātpersonas arvien vairāk vēršas tiesā. Šis process ir novērojams, neskatoties uz to, ka iestāžu administratīvo aktu un rīcības kvalitāte ir kļuvusi labāka,17 salīdzinot pašreizējo situāciju ar to, kāda tā bija 2004. gadā.
Ņemot vērā, ka administratīvās tiesas nevar nodrošināt lietu izskatīšanu saprātīgā termiņā, un vadoties no ārvalstu prakses, tiesu namu atvēršana un tiesnešu skaita palielināšana nedod ilglaicīgu efektu, tāpēc ir jārod alternatīva. Viena no tām ir alternatīvās strīdu risināšanas, tai skaitā strīdu novēršanas metodes. Līdzīga hipotēze izteikta arī Francijā, kur viena no alternatīvo strīdu risināšanas metodēm – mediācija – tiek minēta kā mehānisms cīņā ar administratīvo tiesu pārslodzi.18
Alternatīvās strīdu risināšanas metodes var būt efektīvs līdzeklis administratīvo strīdu novēršanā un risināšanā, kā arī lai atvieglotu tiesu sistēmu. Atšķirībā no alternatīvajām metodēm tiesa nemeklē kompromisu, bet vienmēr lemj kādam par labu, lai gan konkrētajā lietā kompromiss ir iespējams. Ar metožu palīdzību strīds tiek atrisināts gan no juridiskā viedokļa, gan no psiholoģiskā viedokļa. Turklāt no Satversmes 89. panta izriet, ka pie personas pamattiesībām pieskaitāmas arī personas tiesības risināt administratīvos strīdus pēc iespējas ar dažādākām tiesiskām metodēm. Ar jēdzienu "taisnīga tiesa" būtu jāsaprot "taisnīga procedūra gan tiesā, gan ārpus tās", nevis tikai "tiesa" tās klasiskajā izpratnē ar tās smagnējo procesu. Lietuvā likumdevējs ir nodrošinājis alternatīvu smagajam tiesas procesam un devis iespēju privātpersonām izvēles iespēju, kas sevi attaisnojusi īsajos iztiesāšanas termiņos.
Diemžēl Latvijā tā vietā, lai valsts līmenī akceptētu atziņu, ka alternatīvās strīdu novēršanas un risināšanas metodes var darboties administratīvajā procesā, ne tikai civiltiesībās un krimināltiesībās, ka tiesa nav vienīgā un ir tikai galīgā iestāde, kur privātpersona var rast savu aizskarto tiesību un tiesisko interešu aizsardzību, tiek iets cits ceļš. Latvijā tiek veikti grozījumi, lai mazinātu pieeju tiesai, nosakot, ka konkrētas lietas nav izskatāmas visās tiesu instancēs, kā arī tiek veikti "uzlabojumi", kas sniedz īslaicīgu labumu, bet perspektīvā ir nolemti neveiksmei.
Jāsaka gan, ka Latvijā jau tagad normatīvajos aktos ir sastopami daži alternatīvo strīdu risināšanas institūta elementi (administratīvais līgums un tiesībsarga pilnvaras), tomēr nav noregulēts to īstenošanas mehānisms – kā rezultāti tie tiek izmantoti reti.
Alternatīvo strīdu risināšanas metožu nozīmīgumu strīdu risināšanā norāda arī Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments: "[..] ņemot vērā radušos situāciju (ka, iespējams, pieteicēja tiesības ir pārkāptas, ka vismaz daļa no zemes gabala, iespējams, nepieciešama pašvaldības vajadzību apmierināšanai), procesa dalībniekiem, pieaicinot arī kompetentās valsts iestādes, būtu vēlams un iespējams strīdu atrisināt savstarpējās piekāpšanās un vienošanās ceļā [..], noslēdzot administratīvo līgumu."19 Diemžēl tiesa, labu gribot, aicina uz procesu, kurš līdz galam un pilnīgi Latvijā nav noregulēts. Nav ieviestas alternatīvās strīdu risināšanas metodes (piemēram, mediācija un samierināšana), kuru izmantošanas gala rezultāts var būt administratīvais līgums. Līdz ar to normatīvajos aktos ir paredzēts gala rezultāts (administratīvais līgums), bet nav atrunāts process un metodes, ar kuru palīdzību efektīvi nonākt līdz tam. Šo metožu trūkums parādās arī šajā lietā, proti, ka Senāts vienošanās procesā aicina pieaicināt tikai valsts iestādes, bet ne samierinātāju vai mediatoru. Tādējādi no psiholoģiskā viedokļa situācija var kļūt vēl draudošāka – privātpersona no visām pusēm tiek "ielenkta" ar valsts pārvaldes iestādēm. Ja vienošanās procesā būtu iesaistīts samierinātājs, kas iespējams, ja ir noregulēta samierinātāja pieaicināšana un loma, kā arī samaksas kārtība par šo pakalpojamu, tad privātpersona šajā vienošanās procesā noteikti justos komfortablāk.
Tādējādi būtu jāizstrādā pilnīgs alternatīvo strīdu risināšanas metožu regulējums, lai veicinātu un darītu efektīvāku jau esošo metožu izmantošanu un ieviestu jaunas metodes. Alternatīvo metožu izmantošanas procesam ir jābūt skaidri noteiktam, lai palielinātu tā atklātību un caurskatāmību, lai gaisinātu šaubas par procesa gala rezultāta tiesiskumu, kā arī mazinātu iespējamos korupcijas un patvaļīgas rīcības riskus.
Secinājumi
1. Administratīvo lietu izskatīšanas vidējie termiņi Latvijas tiesās ir ievērojami lielāki nekā Lietuvā. Turklāt gan saņemto un neizskatīto lietu skaits, gan lietu izskatīšanas vidējais ilgums Latvijā ir pieaugošā progresijā, un nekādi apstākļi neliecina par šo rādītāju būtisku samazināšanos. Nemainoties valsts attieksmei, iepriekš minētie rādītāji var tikai turpināt pieaugt.
2. Likumdevējam būtu jāatzīst, ka administratīvajām tiesām ir alternatīva un administratīvie strīdi ir atrisināmi, tai skaitā novēršami ar alternatīvo strīdu risināšanas metožu palīdzību.
3. Būtu jāizstrādā pilnīgs alternatīvo strīdu risināšanas metožu regulējums, lai veicinātu un darītu efektīvāku jau esošo metožu izmantošanu un ieviestu jaunas metodes.
4. Latvijā būtu jāievieš kvalitātes vadības sistēma un jāveic regulārs tiesu darba un tiesnešu individuālā darba novērtējums.
1 Lietuvos vyriausiojo administracinio teismo metinis pranešimas: 2008 metai. Pieejams: http://www.lvat.lt/default.aspx?item=mpran&metai=2009 [skatīts 21.04.2009.].
2 Sk.: Krūmiņa V. Administratīvo tiesu pirmie pieci gadi. Pieejams: http://www.at.gov.lv/files/docs_en/conferences/adm5gadi/veronika_krumina.pps#277,1 [skatīts 21.04.2009.].
3 Lietuvos vyriausiojo administracinio teismo metinis pranešimas: 2008 metai. Pieejams: http://www.lvat.lt/default.aspx?item=mpran&metai=2009 [skatīts 21.04.2009.].
4 Sk.: Law on Administrative Proceedings. Pieejams: http://www3.lrs.lt/pls/inter3/dokpaieska.showdoc_e?p_id=162936&p_query=&p_tr2=; [skatīts 23.04.2009.].
5 Lietuvos vyriausiojo administracinio teismo metinis pranešimas: 2008 metai. Pieejams: http://www.lvat.lt/default.aspx?item=mpran&metai=2009 [skatīts 21.04.2009.].
6 Sk.: Report ENCJ Working Group Quality Management. Final report, Budapest, May 2008. Pieejams: http://www.coe.int/t/dghl/cooperation/ccje/textes/11ReportENCJ.pdf; Quality of the judicial system in the Netherlands. Qualité du systčme judiciaire néerlandais. Pieejams: http://www.rechtspraak.nl/default.htm; Evaluation of the quality of adjudication in courts of law. Pieejams: http://www.courtexcellence.com/pdf/qualitybenchmarksfinlanddetailed.pdf [skatīts 24.04.2009.].
7 Kalniņš V., Kažoka I., Litvins G. Tiesnešu ētika, kvalifikācija un atbildība Latvijā: kā neapstāties pie sasniegtā? Pieejams: http://www.politika.lv/temas/tiesiska_valsts_un_korupcija/16842/ [skatīts 23.04.2009.].
8 Sk.: Law on Courts of the Republic of Lithuania, 91.1-91.5pants. Pieejams: http://www3.lrs.lt/pls/inter3/dokpaieska.showdoc_e?p_id=338141&p_query=&p_tr2= [skatīts 23.04.2009.].
9 Teisėjų taryba: visas priemones Nuolatinė teisėjų veiklos vertinimo komisija turi. Pieejams: http://www.vaateismas.lt/index.php/lt/41187/ [skatīts 23.04.2009.].
10 Law on Administrative Dispute Commissions. Pieejams: http://www3.lrs.lt/pls/inter3/dokpaieska.showdoc_e?p_id=91193&p_query=&p_tr2=; Law on Administrative Proceedings. Pieejams: http://www3.lrs.lt/pls/inter3/dokpaieska.showdoc_e?p_id=162936&p_query=&p_tr2=; Law on Tax Administration. Pieejams: http://www3.lrs.lt/pls/inter3/dokpaieska.showdoc_e?p_id=312901&p_query=&p_tr2= [skatīts 23.04.2009.].
11 Vyriausiosios administracinių ginčų komisijos 2006 metų darbo ataskaita. Pieejams: http://www.vagk.lt/Files/www.vagk.lt/File/Veiklos%20ataskaitos/VEIKLA%202006%20METAIS%20tiklalapiui.doc [skatīts 24.04.2009.].
12 Mokestinių ginčų komisija prie Lietuvos Respublikos vyriausybės 2008 metų veiklos ataskaita. Pieejams: http://www2.mgk.lt/assets//ataskaitos/2008_%20m_%20veiklos_ataskaita.doc [skatīts 20.04.2009.].
13 Eurobarometrs 70. Nacionālais ziņojums – Latvija. 2008. gada rudens. Pieejams: http://ec.europa.eu/public_opinion/archives/eb/eb70/eb70_lv_nat.pdf [skatīts 21.04.2009.].
14 Litvins G. Alternatīvais strīdu risināšanas institūts administratīvajā procesā. Jurista Vārds, Nr. 35, 16.09.2008.
15 Alternatives to litigation between administrative authorities and private parties: concialation, mediation and arbitration proceedings. Multilateral conference. Lisbon (Portugal), 31 May-2 June 1999. Council of Europe Publishing, March 2000, p. 20.
16 Lietuvos vyriausiojo administracinio teismo metinis pranešimas: 2008 metai. Pieejams: http://www.lvat.lt/default.aspx?item=mpran&metai=2009 [skatīts 21.04.2009.].
17 Sk.: Tiesību eksperts: Administratīvo tiesu noslogotībā lielā mērā vainojama ierēdņu vienaldzība pret lēmuma pieņemšanu. Pieejams: http://www.at.gov.lv/files/docs_en/conferences/adm5gadi/konference_prese.doc [skatīts 21.04.2009.].
18 Boyron S. Mediation in administrative law: The identification of conflicting paradigms. European Public Law. (2007). Vol. 13, No. 2, p. 272.
19 Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009. gada 30. janvāra spriedums lietā Nr. SKA- 28/2009. Pieejams: http://c4.vds.deac.lv/files.AL/2009/01_2009/30_01_2009/AL_3001_AT_SKA_0028_2009.pdf [skatīts 21.04.2009.].