Marta sākumā "Jurista Vārds" pa pastu saņēma kādu grāmatu. Šāds fakts principā nebūtu pārsteigums, jo apgādi, kas Latvijā izdod juridisko literatūru, savu veikumu bieži piegādā redakcijai. Taču šis bija īpašs gadījums: grāmata, kas izdota Vācijā un vācu valodā, bet par Civillikumu – vienu no Latvijas tiesību sistēmas stūrakmeņiem. Turklāt, šķiet, lai vēl vairāk "sajauktu galvu", klāt pievienotajā vēstulē, kas bija rakstīta nevainojamā latviešu valodā, grāmatas autors ar nepārprotami "vācisku" vārdu un uzvārdu kā savu dzīvesvietu norādīja Somiju.
Latvijas 1937. gada 28. janvāra Civillikums un tā rašanās vēsture1 – tāds ir Filipa Švarca vairāk nekā 300 lappušu biezā pētījuma nosaukums. Kā vēlāk noskaidrojas, 2008. gada nogalē par šo darbu Greifsvaldes universitātē (Ernst-Moritz-Arndt-Universität Greifswald) autors ieguvis juridisko zinātņu doktora grādu ar izcilību (summa cum laude).
Šobrīd F. Švarcs ir Eiropas Savienības finansētas pārrobežu sadarbības programmas2 sekretariāta vadītājs ar darbavietu Turku pilsētā Somijā. Dzimis Hamburgā, tiesību zinātnes studējis Pasavas universitātē (Universität Passau) Bavārijā, dažādos jurista amatos praktizējies un otro valsts juridisko eksāmenu nokārtojis Meklenburgā- Priekšpomerānijā, pasniedzis komerctiesības Štrālzundes augstskolā un civiltiesības – Eirofakultātē Rīgā. Darbojies arī dažādos ar Ziemeļeiropu un Austrumeiropu saistītos projektos.
Protams, ir pārsteigums turēt rokās grāmatu par Latvijas Civillikuma vēsturi, ko sarakstījis vācu jurists. Kas viņu uz to pamudinājis? Cik ilgu laiku autors veltījis šādam fundamentālam pētījumam? Un kā vispār to bijis iespējams paveikt, ņemot vērā, ka lielākā daļa pētījumā izmantoto avotu ir latviešu valodā?
F. Švarcs ar prieku piekrīt sarunai ar "Jurista Vārdu". Viņš, protams, cer, ka arī mūsu žurnāla lasītājiem viņa grāmata varētu būt interesanta. Vēl labāk – ja kāda izdevniecība atbalstītu tās tulkošanu un izdošanu Latvijā. Jo ir taču skaidrs: lai gan sarakstīts vācu valodā, šis pētījums visvairāk noderētu latviešu studentiem un tiesībvēsturniekiem, kā arī zinātniekiem un juristiem, kas mūsdienās pēta un piemēro Civillikuma normas.
Starp citu, Latvija ir nozīmīga vieta ne tikai F. Švarca akadēmiskajā biogrāfijā. Tieši Rīgā viņš savulaik iepazinies ar savu sievu – somieti Eiju, kura Latvijā ir mācījusies latviešu un krievu valodu.
Kā jūs, būdams vācu jurists, nonācāt pie šāda temata savam doktora darbam? Kāpēc tieši Latvijas tiesības un kāpēc Civillikuma vēsture?
Latvijā pirmo reizi biju 1993. gadā kā tūrists. Šī valsts un cilvēki mani ļoti fascinēja. Gadu vēlāk es sāku mācīties latviešu valodu Minsteres universitātes intensīvajos kursos. Turpmāk regulāri braucu uz jūsu zemi vai nu kā tūrists, vai praktikants. Tā kā studēju tieslietas, brīdī, kad biju nonācis līdz doktora darba tēmas izvēlei, nolēmu, ka pētīšu kādu Latvijas civiltiesību jautājumu. Izšķīros par labu Civillikuma tapšanas vēsturei, un laiku no 1999. līdz 2001. gadam veltīju materiālu vākšanai.
Vai jūsu lēmums mācīties latviešu valodu Vācijā nešķita pārsteidzošs?
Kad es to sāku darīt, daudziem maniem draugiem tas noteikti likās mazliet eksotiski – mācīties tik mazas tautas valodu. Taču tagad varu teikt, ka tā bija ļoti laba investīcija manā profesionālajā un privātajā nākotnē. Par manu pirmo pastāvīgo darbavietu kļuva tieši Rīga – no 1999. līdz 2001. gadam es biju civiltiesību lektors Latvijas Universitātes Eirofakultātē Rīgā. Šai laikā sadarbībā ar vienu no studentēm tapa un latviski tika izdota arī grāmata par saistību tiesībām.3 Arī visas nākamās darbavietas saistījās un joprojām saistītas ar Baltijas jūras valstu sadarbības projektiem – tas automātiski ietver arī darbu, kas attiecas uz Latviju.
Kādēļ jūsu interesi piesaistīja tieši Civillikums?
Mani ieinteresēja fakts, ka pēc neatkarības atgūšanas 1992. gadā tika atjaunots 1937. gadā pieņemtā Civillikuma spēks. Kontaktējoties ar pazīstamiem latviešu juristiem, es sapratu, ka lielākā daļa no tiem, kam šis likums bija jāpiemēro, nebija to apguvuši studiju procesā un gandrīz nevienam no viņiem nebija zināšanu par šī likuma vēsturi un pieņemšanas apstākļiem. Jāņem vērā arī fakts, ka pirms okupācijas Civillikums bija spēkā tikai nepilnus trīs gadus, un šajā īsajā laikā nebija iespēju izveidoties vērā ņemamai likuma piemērošanas praksei, nemaz nerunājot par akadēmiskiem Civillikuma komentāriem.
Es sāku pētīt vēsturiskos dokumentus – gan Latvijas Valsts arhīvā, gan profesora Dītriha Andreja Lēbera privātajā arhīvā Vācijā, un mans mērķis bija atrast šī likuma tapšanas atspoguļojumu protokolos. Pie Civillikuma strādāja trīs dažādas komisijas. Cerēju, ka atradīšu vismaz pēdējās, no 1933. līdz 1936. strādājušās, darba grupas pierakstus. Diemžēl nonācu pie secinājuma, ka šādi protokoli, kas ļautu labāk izprast likuma tapšanas motīvus un līdz ar to arī tā galvenās idejas, acīmredzot nav saglabājušies.
Šī situācija – ka spēkā ir likums, kura tapšanas vēsture faktiski nav zināma, – mani jo īpaši fascinēja, un es nolēmu savu zinātnisko darbu veltīt Civillikuma rašanās vēsturei, aplūkojot laika posmu no 1918. līdz 1938. gadam.
Teicāt, ka jūs pārsteidza fakts, ka, Latvijai atgūstot neatkarību, pēc daudziem gadu desmitiem atkal spēkā stājas likums, kuru gandrīz neviens vairs nezina un kura vēsture ir aizmirsta vai neizpētīta. Varbūt jūs šai situācijai varat vilkt kādas paralēles ar likumu spēkā stāšanos un pārzināšanu pēc Rietumvācijas un Austrumvācijas apvienošanās?
Uz šo jautājumu es labprāt atbildētu nākotnē. Mans mērķis līdz šim bija meklēt un izprast Civillikuma tapšanas apstākļus un motīvus. Domāju, ka ar savu veikumu esmu licis pamatus citiem interesantiem pētījumiem. Ja vispār iespējams vilkt paralēles starp tiesisko situāciju Latvijā un Vācijā deviņdesmito gadu sākumā, tad tas varbūt arī varētu kļūt par vienu no jautājumiem, uz kuriem es meklēju atbildi tālākā zinātniskā darbībā.
Latvijas juristi uzskata, ka mūsu civiltiesībām gan vēsturiski, gan joprojām arī mūsdienās ir daudz kopēja ar vācu civiltiesībām. Vai jūs savā darbā meklējāt šādas paralēles?
Šis darbs ir veltīts Latvijas tiesību vēsturei, tādēļ līdzību meklēšana ar citu valstu civiltiesībām nebija mans mērķis. Taču, protams, literatūrā par Civillikumu vienmēr tiek uzsvērts, ka tam bija divi "parauglikumi", no kuriem daudz iespaidojās tā autori un kuri ir jāzina, lai saprastu Civillikumu, – Vācijas Civilkodekss4 un Šveices Civilkodekss.5 Tas ir vēl viens iemesls, kādēļ būtu bijis vērtīgi atrast Civillikuma darba grupas protokolus – lai detalizēti uzzinātu, kuras idejas likuma autori ir gribējuši pārņemt no Vācijas un Šveices civiltiesībām, kā viņi par tām ir diskutējuši, cik daudz viņi patiesībā ir ietekmējušies.
Ja arhīvos neatradāt tieši Civillikuma izstrādes komisijas protokolus, kas ir tie materiāli, uz kuriem balstījāt savu darbu?
Protams, ir ļoti daudz "sekundāru" materiālu par Civillikuma tapšanu: raksti "Tieslietu Ministrijas Vēstnesī" un citos preses izdevumos, tieslietu ministra Hermaņa Apsīša un prezidenta Kārļa Ulmaņa runas sakarā ar Civillikuma spēkā stāšanos, pa radio nolasītas lekcijas, kas vēlāk apkopotas un izdotas rakstveidā, vācu valodā izdoti Civillikuma komentāri, kas vēl paspēja iznākt trīsdesmito gadu nogalē, un citi materiāli.
Diemžēl, kā jau teicu, trūkst "primāro" izziņas avotu, kas vislabāk varētu liecināt par Civillikuma tapšanu un ļaut saprast tā autorus. Tādēļ būtisku manu zinātnisko pētījumu laiku aizņēma centieni tomēr atrast jebkādus "primāros" avotus un apkopot, lai palīdzētu tiem, kas interesējas par Civillikuma vēsturi, vai arī vismaz pārliecināties, ka šādu avotu patiešām vairs nav.
Cik ilgu laiku aizņēma un kā praktiski izskatījās materiālu vākšana, vēstures avotu meklēšana jūsu darbam?
Iespējams, ja es šo darbu būtu veicis pavisam nesen, tas būtu bijis vienkāršāk, jo pēdējos gados aizvien vairāk ir papildinājusies informācija arī internetā, piemēram, nesen izveidotajos bibliotēku elektroniskajos katalogos šobrīd ir atrodamas detalizētas grāmatu anotācijas. Taču deviņdesmitajos gados tā vēl nebija, un izpētei bija nepieciešams patiešām ilgs laiks. Laikā, kad strādāju Eirofakultātē Rīgā, es divus gadus vismaz trīs dienas nedēļā braucu uz Latvijas Valsts arhīvu Pārdaugavā. Turp man ieteica doties gandrīz visi, ar ko konsultējos. Un, jāsaka, valsts arhīva darbinieki bija ļoti pretimnākoši un darba atmosfēra tur bija ļoti patīkama.
Protams, apmeklēju arī Latvijas Nacionālo bibliotēku, tās Juridiskās literatūras un Letonikas nodaļu, Misiņa bibliotēku un citas krātuves, lai ar bibliotēku katalogu (kas tolaik bija tikai papīra kartīšu veidā) palīdzību atrastu un izpētītu liecības par Civillikuma tapšanu.
Lūgumus sniegt informāciju adresēju arī vairākām citām institūcijām.
Informāciju es meklēju ļoti daudzos avotos. Gandrīz visi, ar ko es runāju, mani mudināja konsultēties ar profesoru Dr.iur. Dītrihu Andreju Lēberu (Dietrich André Loeber (1923–2004)). Pēc viņa ieteikuma es caurlūkoju viņa tēva – senatora un Civillikuma izstrādes darba grupas locekļa profesora Dr.iur. Augusta Lēbera (Johan August Loeber (1865–1948)) – privāto arhīvu Hamburgā. Arī tur, lai gan biju licis lielas cerības, atradās nevis pēdējās likuma izstrādes darba grupas protokoli, bet tikai vairākas klades ar senatora A. Lēbera piezīmēm par Civillikuma projektiem un pašu Civillikumu. Diemžēl tagad D.A. Lēbers ir miris, un viņa arhīvs vairs nav pieejams.
Sazvanījos ar Hermani Blēzi (Hermann Blaese (1911–2002)), kurš arī tagad jau diemžēl ir miris. Viņš pirmskara Latvijā bija strādājis Tieslietu ministrijas Kodifikācijas nodaļā. Diemžēl arī viņam nebija zināms, kur varētu atrasties Civillikuma izstrādes arhīvs.
Ar lūgumiem pēc informācijas vērsos Vācijas bibliotēkās un pētniecības iestādēs – Herdera institūtā Marburgā, Maksa Planka Ārvalstu un starptautisko privāttiesību institūtā Hamburgā un citur.
Man bija cerība, ka, iespējams, kādi vēsturiski dokumenti Otrā pasaules kara un padomju okupācijas gados ir nonākuši Krievijā, tādēļ rakstīju vēstules arī uz Krievijas Zinātņu akadēmiju un citām šīs valsts pētniecības iestādēm un arhīviem.
Kaut es tā arī neatradu "primāros" Civillikuma vēstures avotus, man jāsaka: šie gandrīz divus gadus ilgušie meklējumi arhīvos, privātie kontakti – viss bija ļoti saistoši un man sagādāja lielu prieku.
Jūs sava doktora darba pamatā esat licis milzīgu izpētes procesu. Vai jums bija kāda pētniecības stipendija, vai arī jūs visu šo darbu balstījāt savā entuziasmā un finansējāt pats?
Man jāsaka paldies savai ģimenei, kas pret maniem zinātniskajiem centieniem izturējās ar lielu sapratni. Meklējumi arhīvos un pati darba rakstīšana, protams, aizņēma lielu daļu mana brīvā laika. Tā kā man nebija nekāda cita finanšu avota, visu šo laiku es paralēli strādāju par juristu. Jāsaka, ka tieši tādēļ, ka zinātnei varēju veltīt tikai brīvdienas, doktora darba izstrāde bija tik ilga.
Es gribētu arī atzīmēt, ka lielu motivāciju man sniedza profesora D.A. Lēbera garīgais atbalsts.
Savu pētījumu jūs esat veiksmīgi aizstāvējis un ieguvis doktora grādu. Kas bija darba zinātniskais vadītājs un recenzenti?
Darbu izstrādāju Dr.iur. Hansa Georga Knotes (Hans-Georg Knothe) zinātniskajā vadībā. Viņš ir Ernsta Morica Arnta Greifsvaldes universitātes civiltiesību un tiesību vēstures profesors. Viņš arī bija mana darba pirmais zinātniskais recenzents. Otras recenzijas autore bija Igaunijas Tartu universitātes tiesību vēstures profesore Dr.iur. Marju Lutsa-Sotaka (Marju Luts-Sootak). Abi vērtējumi bija ļoti pozitīvi. Darba aizstāvēšana notika 2008. gada novembrī. Bez šaubām, katrs recenzents izteica arī vairākus priekšlikumus, ko varētu darbā pilnveidot. Dažus ieteikumus esmu ņēmis vērā un iestrādājis grāmatā.
Kādēļ šo darbu nerecenzēja neviens Latvijas tiesību vēsturnieks?
Acīmredzot tika pieņemts, ka Igaunijas profesorei ir nepieciešamās "lokālās" zināšanas. Greifsvaldes universitātē ir tradīcija, ka pirmais doktora darba recenzents ir tā zinātniskais vadītājs, savukārt otro recenzentu izvēlas vai nu universitāte, vai darba vadītājs. Man pašam uz šo izvēli nebija nekādas ietekmes.
Latvijas juristiem jūsu darba temats, tajā ieguldītais izpētes darbs, jūsu latviešu valodas prasme noteikti būs liels prieks un arī pārsteigums par to, ka ārzemnieks ir tik daudz paveicis, lai analizētu mazas valsts likuma vēsturi.
Es gribētu uzsvērt, ka Latvijā es noteikti nejūtos kā svešinieks. Es esmu strādājis un dzīvojis Rīgā, šeit man ir daudz draugu. Rīgā es arī iepazinos ar savu sievu. Var būt, ka tieši privāti motīvi bija mana entuziasma pamatā.
Tie mani Latvijas draugi, kas ir juristi, arī bija ļoti ieinteresēti manu pētījumu rezultātā un vienmēr uzmundrināja mani, teica, ka šis darbs ir vērtīgs un ir jāizdara līdz galam.
Kā jūs vērtējat iespēju jūsu doktora darbu izmantot juriprudencē? Vai tas noderēs tiesību vēstures studijās, vai arī praksē, piemēram, lai ar vēsturisko metodi iztulkotu konkrētu Civillikuma normu?
Es ceru, ka šī grāmata ir universāli izmantojama. Tā noderēs gan studentiem, apgūstot Latvijas civiltiesības, gan tiesību vēsturniekiem, gan praktiķiem – tiesnešiem, advokātiem un citiem juristiem, ja viņi vēlēsies izzināt Civillikuma vēsturi un tādējādi labāk saprast pašu likumu. Savu darbu biju iecerējis, lai aizpildītu vienu no Latvijas tiesību vēstures "robiem" – Civillikums, kas stājās spēkā samērā īsu brīdi pirms kara, tolaik palika maz pētīts un komentēts. Padomju okupācijas laikā tas nebija spēkā un tiesību vēsturnieki par to, dabiski, nedrīkstēja interesēties. Pirmais objektīvais Latvijas tiesību vēstures pētījums pēc neatkarības atgūšanas iznāca tikai 2000. gadā,6 un tajā Civillikumam veltīts tikai nedaudz vairāk par trim lappusēm. Izpētīt šo būtisko Latvijas civiltiesību vēstures lappusi – tāds bija mans mērķis. Es ceru, ka tas ir izdevies.
Vai esat jau saņēmis kādas atsauksmes par grāmatu?
Pēc tam, kad darbs tika izdots, es pats to nosūtīju cilvēkiem un institūcijām, kuras varētu būt ieinteresētas, – augstskolām, tiesību institūtiem. Pirmā reakcija ir ieinteresēta un vērtējums – pozitīvs.
Jūsu darbs par Latvijas Civillikuma vēsturi ir izdots vācu valodā. Taču acīmredzot lielāks varētu būt latviešu lasītāju skaits. Vai plānojat tulkot grāmatu latviski?
Tā, neapšaubāmi, būtu mana vēlēšanās. Par šo iespēju ar latviešu juristiem esmu runājis pirms vairākiem gadiem, taču pagaidām nekādas konkrētas aprises šī ideja nav guvusi. Es būtu pateicīgs, ja kāds Latvijā ieinteresētos un atbalstītu mana pētījuma tulkošanu un izdošanu latviešu valodā. Ja rodas priekšlikumi, lūdzu tos darīt man zināmus (e-pasta adrese: philschw@aol.com).
Mans doktora darbs iznāca apgādā "Shaker", kas tradicionāli izdod promocijas darbus, kurus aizstāv Greifsvaldes un Rostokas universitātē. Taču izdevniecības līgumā mēs vienojāmies, ka šim apgādam ir tiesības tikai uz mana darba izdošanu vācu valodā. Tas nozīmē, ka nebūtu arī nekādu juridisku šķēršļu grāmatas iznākšanai latviešu valodā.
Taču arī pagaidām, kamēr grāmata nav tulkota latviešu valodā, es ceru, ka to pamanīs Latvijas lasītājs. Liela daļa Civillikumam veltītās literatūras ir pieejama tikai vācu valodā, tādēļ es pieņemu, ka ir juristi, kuri to izmanto un kuri tātad varēs izlasīt arī manu pētījumu. Taču jāpiekrīt, ka vācu valoda, salīdzinot ar pirmskara laiku, Latvijā neapšaubāmi ir zaudējusi savu izplatību un jaunākā juristu paaudze to zina pavisam maz.
Kur var iegādāties jūsu grāmatu un cik tā maksā?
Vācijā grāmatas cena ir aptuveni 50 eiro. To noteikti var pasūtīt tieši pie izdevēja – apgādā "Shaker", to var pasūtīt arī internetā. Domāju, ka vajadzētu būt iespējai to pasūtīt arī ar Rīgas grāmatveikalu starpniecību.
1 Schwartz P. Das Lettländische Zivilgesetzbuch vom 28. Januar 1937 und seine Entstehungsgeschichte. Shaker Verlag, Aachen, 2008.
2 Central Baltic INTERREG IV A Programme 2007–2013.
3 Švarcs F., Rimša S. Saistību tiesības, sevišķā daļa. Mācību līdzeklis. Rīga: Latvijas Universitāte, 2001.
4 Das Bürgerliche Gesetzbuch – Vācijas Civilkodekss, pieņemts 1896. gada 18. augustā, spēkā stājies 1900. gada 1. janvārī, atjaunotā redakcija spēkā kopš 2002. gada 2. janvāra.
5 Das Schweizerische Zivilgesetzbuch – Šveices Civilkodekss, pieņemts 1907. gada 10. decembrī, stājies spēkā 1912. gada 1. janvārī.
6 Tiesību vēsture (1914–2000). Red. D.A. Lēbers. Rīga: fonds "Latvijas vēsture", 2000.