Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

ŽURNĀLS Intervija

16. Jūnijs 2009 /Nr.24/25 (567/568)

Pārdzīvot krīzi, neapdraudot tiesiskumu
12 komentāri
Mareks Segliņš
Tieslietu ministrs,
intervijā "Jurista Vārda" galvenajai redaktorei Dinai Gailītei un tieslietu redaktoram Gatim Litvinam 

Šā gada pavasarī, 12. martā, līdz ar Valda Dombrovska vadītā Ministru kabineta apstiprināšanu darbu tieslietu ministra amatā uzsāka Mareks Segliņš. Diplomēts jurists, karjeru sācis kā izmeklētājs, administratīvais tiesnesis un zvērināts advokāts, kopš 1998. gada aktīvi darbojas politikā: 7., 8. un 9. Saeimas deputāts, Juridiskās komisijas priekšsēdētājs, vairāk nekā četrus gadus (dažādās valdībās) ministra amatā vadījis iekšlietu resoru.

Nākamnedēļ apritēs simts dienas, kopš M. Segliņš ir tieslietu ministrs. Taču šai valdībai minēto periodu nebija iespējams vadīt tradicionālajā iesildīšanās režīmā. Visiem zināms, ka jau vairāk nekā pusgadu Latvija cenšas bremzēt tautsaimniecības bezdibenīgo kritumu un glābt valsts kasi.

Arī tieslietu ministra darba kārtībā budžeta samazinājums un nozares izdzīvošana šajos mēnešos ir bijis galvenais temats. Uz laiku “pēc krīzes” atlikti daudzi valdības deklarācijas tieslietu sadaļā minēti pasākumi, bet dažiem no valdības nospraustajiem mērķiem naudas trūkuma dēļ klājies pavisam bēdīgi. Piemēram, tā vietā, lai pilnveidotu un efektivizētu Valsts probācijas dienesta darbu (deklarācijas tieslietu sadaļas 14. p.), ar grozījumiem valsts budžeta likumā tiks lemts par šīs iestādes funkciju būtisku ierobežošanu vai pat likvidāciju.

Kas bija un vēl būs sāpīgākie cirpieni tieslietu nozares budžetā – tas bija galvenais tieslietu ministra Mareka Segliņa un “Jurista Vārda” sarunas temats 5.jūnijā, dienu pēc budžeta grozījumu pirmā lasījuma Saeimā. Kad žurnāls 12. jūnijā bija jānodod tipogrāfijā drukāšanai, kļuva skaidrs, ka ministra viedoklis par finanšu samazinājumu tieslietu sistēmai par sākotnēji plānotajiem 7 miljoniem latu vairs nav aktuāls. Saskaņā ar 11. jūnijā panākto valdības un sociālo partneru vienošanos valsts budžeta izdevumi tiks mazināti par 500 miljoniem latu. Tādēļ pagājušās nedēļas nogalē dažu dienu laikā Tieslietu ministrijas vadībai bija jālemj par to, kur “nogriezt” vēl vairāk nekā piecus miljonus latu, un nebija skaidrs, vai, piemēram, tiesnešu un līdz ar to arī prokuroru algu samazinājums varēs apstāties pie iepriekš plānotajiem 15 procentiem.

Jādomā, ka 16. jūnijā, “Jurista Vārda” iznākšanas dienā, situācija būs kļuvusi daudz skaidrāka, jo svētdien paredzēta vēl viena valdības sēde, lai Saeima šonedēļ varētu lemt par budžeta grozījumiem galīgajā lasījumā. Līdz ar to 5. jūnija intervijas daļu, kas skar budžetu, nepublicējam. Taču “Jurista Vārda” redakcija ļoti cer, ka jau nākamajā žurnāla numurā 30. jūnijā lasītāji varēs uzzināt tieslietu ministra Mareka Segliņa detalizētu viedokli par tieslietu sistēmas darbību ierobežota finansējuma apstākļos. Tātad – turpinājums sekos nākamajā “Jurista Vārdā”.

Tieslietu ministra amatā esat pavadījis gandrīz 100 dienas. Neņemot vērā budžeta mazināšanas fonu – vai ir principiāla atšķirība vadīt tieslietu vai iekšlietu nozari?

Tās ir kardināli dažādas lietas. Atšķiras cilvēki, ar ko ir jātiekas tieslietu ministram, un ļoti būtiski arī tas, kā šeit ministrs var sevi pozicionēt – gan attiecībās ar padotajiem, gan sabiedrību. Iekšlietu ministrijā vairāk darbojas jēdziens “vajag”: noziedznieki un robežpārkāpēji ir jānotver, ugunsgrēki ir jānodzēš... To ir arī salīdzinoši vienkārši pavēstīt sabiedrībai. Darbinieku attiecībās iekšlietu nozarē liela nozīme ir stingrai hierarhijai un dienesta pakāpēm. Līdz ar to ministrs, kaut arī ir civilpersona, politiski vadot iekšlietas, tomēr var atļauties būt uzstājīgāks, stingrāks, prasīgāks.

Sarunas ar tieslietu nozares darbiniekiem daudz vairāk ir jābalsta uz argumentāciju, uz likuma zināšanām un izpratni – vienkārši “vajag” šeit nevienu nepārliecina. Šajos mēnešos esmu pabijis arī daudzās Latvijas tiesās un ticies ar tiesnešiem. Viņi visi, protams, ir ar augstāko juridisko izglītību, ar lielu pašcieņu un dzīves pieredzi, viņu darbs un lēmumi ietekmē citu cilvēku likteņus. Man kā juristam sarunas un attiecības tieslietu nozarē, protams, ir ļoti interesantas.

Tieslietu ministrija ir arī viena no ministrijām, kas dod atzinumu un var bloķēt jebkuru normatīvā akta projektu, kas tiek virzīts izskatīšanai valdībā. Tā tieslietu ministram ir papildu atbildība valdības sēdēs. Dažkārt ir nepatīkami, ja brīdī, kad es kā tieslietu ministrs pēc būtības iebilstu pret kāda projekta virzību valdībā, premjerministrs vai žurnālisti tur uzreiz saskata politiskas ambīcijas, it īpaši to sasaistot ar manu Tautas partijas vadītāja amatu. Žēl, ka dažiem šis mans otrs amats traucē saprast, ka iebildumi ir tiesiska, nevis politiska rakstura.

Ministra darbā ļoti būtisks ir nozares finanšu jautājums. Un arī šeit ir milzīga atšķirība starp iekšlietu un tieslietu nozari. Kaut gan iekšlietu darbinieki sevi kaut kā tradicionāli uzskata par finanšu ziņā apdalītiem un arī es, četrus gadus tur strādājot, biju līdzīgās domās, man ir jāsaka: ja tur ir plāna sviesta kārtiņa, tad šeit, tieslietās, sviesta uz maizes nav vispār. Par to es pārliecinos ik uz soļa un arī izjūtu pats kā ministrs – paskatieties, cik vecs ir dators uz mana darbagalda...

Diemžēl gadiem ir ilgi iegājies, ka tieslietām vienmēr ir ļoti pieticīgs finansējums. Vai nu ministri nav spējuši panākt nozares atbalstīšanu, vai arī pārējie valsts varas zari nav novērtējuši, cik svarīga ir tiesu vara un tiesību aizsardzības iestādes.

 

Tiesas piesēdētāju un zemesgrāmatu nodaļu nākotne

Tiesu pirmajā instancē būs būtiskas pārmaiņas – pieņemts lēmums atteikties no tiesas piesēdētājiem.

Jā, pilnībā tiks likvidēts tiesas piesēdētāju institūts, un tas dos budžetā vairākus simtus tūkstošus latu ietaupījumu. Jāsaka, ka šis, manuprāt, bija jau sen nepieciešams solis, ko būtu vajadzējis spert arī neatkarīgi no budžeta samazinājuma. Tas bija no padomju laikiem saglabājies instruments sabiedrības šķietamai līdzdalībai tiesas spriešanas procesā. Mana advokāta pieredze liecina, ka tas bija pilnīgi formāls un butaforisks pasākums – četru gadu laikā, kad es aktīvi pārstāvēju klientus tiesas zālē, laikam vienu reizi viens tiesas piesēdētājs uzdeva kādu jautājumu. Visos citos gadījumos viņi vienmēr klusēja. Tiesas piesēdētājiem gandrīz nekad nebija juridiskās izglītības un viņi tiesas procesā pārsvarā bija pilnīgi pasīvi, kaut gan no likuma viedokļa viņiem bija tādas pašas tiesības kā tiesnešiem. Arī tiesneši neiebilst pret tiesas piesēdētāju institūta likvidāciju, gluži pretēji – daudzi man ir teikuši, ka to vajadzēja izdarīt jau sen. Mums ir jāuzticas tiesnešiem – tikai viņi var profesionāli spriest tiesu.

Kāda ir zemesgrāmatu nodaļu un zemesgrāmatu tiesnešu nākotne?

Mēs zinām, ka sakarā ar nekustamā īpašuma burbuļa plīšanu ir būtiski mazinājies darba apjoms zemesgrāmatu nodaļās. Sakarā ar budžeta grozījumu izstrādi ministrija vēl nav paspējusi līdz galam definēt zemesgrāmatu nodaļu perspektīvas. Es pieļauju, ka pārmaiņas varētu būt radikālas, bet tās nenotiks ātrāk par rudeni, kad acīmredzot atkārtoti tiks skatīti grozījumi budžeta likumā. Tiek apsvērta iespēja apvienot zemesgrāmatu nodaļas, zemes dienestu un varbūt vēl kādu iestādi, lai izveidotu vienu institūciju, kas efektīvi sniegtu pakalpojumus iedzīvotājiem. Ir arī citu reformu varianti. Taču pagaidām ir pāragri runāt par konkrētiem plāniem.

 

Tiesas: skaits, lietu piekritība, tiesnešu vecums un kvalifikācija

Sakarā ar administratīvo reformu un rajonu likvidāciju tika apsvērta iespēja samazināt tiesu skaitu Latvijā. Varbūt tā būtu vēl viena iespēja taupīt valsts naudu?

Arī es sākumā pieļāvu tādu domu un pat publiski par to izteicos. Likās, ka nebūtu problēmu apvienot, teiksim, Gulbenes un Balvu tiesas, kas viena no otras atrodas 30 kilometru attālumā. Bez šaubām, ja pirmās instances tiesās strādātu vairāk tiesnešu (nevis trīs vai četri, kā tas ir šobrīd), lietu sadali būtu iespējams patiešām organizēt pēc nejaušības principa, būtu iespējama tiesnešu specializācija. Taču tagad, kad esmu iepazinies ar tiesu darbu, esmu pilnīgi pārliecināts, ka šobrīd nevienu tiesu Latvijā nav iespējams slēgt. Tam ir vairāki argumenti.

Pirmkārt, slēdzot jebkuru tiesu, lietas nekur nepazudīs, tās vienalga kādam būs jāskata. Ja to liks darīt citām tiesām, nepalielinot šo tiesu tiesnešu skaitu, izskatīšanas termiņi dubultosies un mazināsies tiesas pieejamība. Šogad civilprasību skaits Latvijas tiesās ir audzis par 97 procentiem – šādos apstākļos palielināt lietu izskatīšanas termiņus nav pieļaujams.

Otrkārt, ja rajonu tiesas tiks likvidētas, palielināsies attālums, kas cilvēkiem būs jāmēro līdz tiesu namam.

Treškārt, apvienot tiesas un palielināt tiesnešu skaitu nav iespējams, jo to neļauj mūsu rīcībā esošie tiesu nami – tiesnešus vienkārši nebūs kur sēdināt. Piemēram, Talsu un Gulbenes tiesās katrā ir četri tiesnešu kabineti un četras tiesas zāles. Tur nav iespējams izveidot nevienu jaunu tiesneša darba vietu. Tādēļ, protams, var teorētiski skaisti un pareizi spriest par to, ka rajonu tiesu skaitu varētu samazināt, teiksim, uz pusi, bet tas šobrīd praktiski nav iespējams. Tad mums būtu jādomā ar jaunu tiesu namu celšanu vai esošo paplašināšanu, taču tas šajos finanšu apstākļos nav iespējams.

Jau vairākus gadus tiek spriests par pārēju uz skaidru lietu piekritības sadalījumu starp Latvijas tiesām, lai visas lietas pirmajā instancē skatītu rajonu tiesas, apelācijas instancē – apgabaltiesas un Augstākā tiesa būtu tikai kasācijas instance. Tomēr tas vēl joprojām nav atrisināts.

Es, protams, atbalstu šādas kārtības ieviešanu, jo uzskatu, ka rajonu tiesnešu kvalifikācija ir pilnīgi pietiekama, lai skatītu visas lietas pirmajā instancē. Taču šeit šķēršļi ir tie paši, kas jau iepriekš minēti. Ja rajonu tiesām būs jāskata arī tās lietu kategorijas, kuras pirmajā instancē šobrīd skata apgabaltiesas, tiesu pašreizējie sastāvi vienkārši “noslīks” lietu plūdos. Tātad būtu daļa apgabaltiesu tiesu tiesnešu jāpārceļ uz rajonu tiesām, savukārt Augstākās tiesas tiesu palātu tiesneši – attiecīgi uz apgabaltiesām. Bet rajonu tiesās fiziski nav vietas, kur šos tiesnešus nosēdināt.

Taču principā klasiska triju instanču tiesu sistēma ar skaidru piekritības sadalījumu, bez šaubām, ir mērķis, uz kuru ilgtermiņā Latvijai ir jātiecas. Šī pāreja ir paredzēta arī topošajā Tiesu iekārtas likumā, un agri vai vēlu mēs pie tā tik un tā nonāksim. Starp citu, arī jaunākie grozījumi Kriminālprocesa likumā nosaka, ka daudzas lietu kategorijas, kuras pirmajā instancē līdz šim skatīja apgabaltiesas, jau tiek novirzītas uz rajonu tiesām.

Kā pēc rajonu likvidācijas sauks līdzšinējās rajonu tiesas?

Tās pilsētas vārdā, kur tās atrodas, – Saldus, Aizkraukles, Balvu, Talsu tiesa...

Jau pusgadu darbojas Administratīvās rajona tiesas tiesu nami pie Latvijas apgabaltiesām. Vai to izveide bija nepieciešama?

Protams, šie nami ir sevi attaisnojuši. Kaut gan tas valstij izmaksā ļoti dārgi, taču līdz ar šo tiesu namu izveidi ir būtiski uzlabojusies administratīvo tiesu pieejamība reģionos, kā arī atslogota Administratīvā rajona tiesa Rīgā. Atšķirībā no citām reģionu tiesām šajos tiesu namos ir patīkami ieiet – tie jauni un moderni. Īpaši jāuzteic nesen apmeklētais Administratīvās rajona tiesas nams Valmierā, kur apmeklētājiem izskaidro un pat palīdz uzrakstīt pieteikumu. Tur tiešām rodas sajūta, ka valsts ciena cilvēku.

Ir priekšlikums samazināt tiesneša amata kandidāta vecuma slieksni no 30 uz 25 gadiem. Vai atbalstāt to?

Es pats, būdams Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja amatā, virzīju šos grozījumus likumā “Par tiesu varu”, kas paaugstināja tiesneša amata kandidāta vecumu līdz 30 gadiem. Tādēļ es kā tieslietu ministrs noteikti neatbalstīšu grozījumus, kas varētu šo vecuma cenzu pazemināt. Lai arī ļoti daudzi gados jauni cilvēki ir ar labām juridiskām zināšanām un izcilu izglītību, taču esmu pilnīgi pārliecināts – lai spriestu tiesu un izlemtu cilvēku likteņus, šķirtu laulības, lemtu par bērna aizgādnību, piespriestu cietumsodus – tur ir vajadzīgas ne tikai teorētiskas zināšanas, milzīga nozīme ir arī dzīves pieredzei. Un arī 30 gados patiesībā cilvēks vēl ir ļoti jauns. Es juristus drīzāk aicinātu skatīties uz tiesneša amatu kā cienīgu karjeras noslēguma fāzi. Arī par sevi es labprāt tā domātu: pēc darba dažādos jurista amatos es nākotnē ļoti priecātos karjeru noslēgt tiesneša krēslā.

Taču administratīvajās tiesās trūkst tiesnešu, un tieši gados jaunāki kandidāti varētu šo robu aizpildīt. Ir dzirdēts, ka jaunajiem juristiem nokārtot tiesneša eksāmenu izdodas labāk nekā gados vecākiem.

Jā, administratīvajās tiesās strādā vairāk gados jaunu tiesnešu, iespējams tādēļ, ka administratīvais process ir salīdzinoši jauns ievedums Latvijas tiesībās. Savukārt par šo eksāmenu man ir pretrunīgs priekšstats – vai nu tur ir hipertrofētas prasības, vai arī ar kandidātu sagatavošanu kaut kas nav kārtībā. Ja eksāmenā regulāri izkrīt 90 procentu no kandidātiem, varbūt kaut kas nav kārtībā ar pašu eksāmenu?

 

Tiesu administrācija: pārprastās ambīcijas

Nav noslēpums, ka tiesas ne vienmēr ir apmierinātas ar Tiesu administrācijas darbu. Kā jūs redzat šīs tiesu servisa institūcijas nākotni?

Diemžēl, tiekoties ar tiesu priekšsēdētājiem, man gandrīz ne reizi nav izdevies dzirdēt pozitīvas atsauksmes par Tiesu administrāciju. Kritika nāk gan no Rīgas tiesām, gan reģioniem, un tas liek domāt, ka tā nevar būt atsevišķu tiesu priekšsēdētāju subjektīva attieksme. Starp Tiesu administrāciju un tiesām nav izveidojusies laba sadarbība, un tiesu priekšsēdētāji tur dažkārt ir nostādīti lūdzēja lomā ar argumentu: ko jūs mūs traucējat, mēs jums algu maksājam... Šāda attieksme pret tiesnešiem no institūcijas, kas tika radīta, lai atvieglotu tiesu darbu, pārņemot no tām saimnieciskās rūpes, nav pieļaujama.

Arī ministrija ir konstatējusi faktus, kas raisa daudz jautājumu. Piemēram, dažādi iepirkumi tiesu vajadzībām, kur beigās par lielā daudzumā pirktām pildspalvām samaksā vairāk nekā veikalā. Liepājā noslēgts telpu nomas līgums par 12 latiem kvadrātmetrā, kad tādas cenas nav pat Rīgā. Konkurss, kas izmaksā 10 tūkstošus latu un kurā māksliniekam tiek pasūtīts izstrādāt logo Latvijas tiesām, kad ir pilnīgi skaidrs, ka tiesa reprezentē valsti un uz tiesas veidlapām un tiesas zālē ir jābūt valsts ģerbonim un nekam citam. Taču tiek izstrādāts simbols T burta veidā, kam turpmāk būtu jāsimbolizē tiesu vara. Bet sarunās ar mani tiesneši izmisīgi lūdz atbrīvot viņus no šī dīvainā T burta.

Tādēļ es domāju, ka jau drīzākajā laikā Tiesu administrācijā varētu notikt lielas pārmaiņas gan personālijās, gan funkcijās. Līdzko mēs tiksim galā ar budžeta problēmām, mēs risināsim šo jautājumu.

Ir funkcijas, ko no šīs iestādes labprāt atkal pārņemtu tiesu priekšsēdētāji, teiksim, tiesu darbinieku atlase. Ir funkcijas, kas faktiski ir Tieslietu ministrijas kompetence un kuras turpmāk acīmredzot veiks ministrija: tiesu un zemesgrāmatu nodaļu darbu regulējošo iekšējo normatīvo aktu izstrāde; tiesu un zemesgrāmatu nodaļu darba kontrole; sūdzību izskatīšana par tiesnešiem un tiesu darbu. Tiks optimizēts tiesnešu stažēšanās process, atsakoties no jauno tiesnešu prakses Tiesu administrācijā.

 

Tieslietu pasākumi krīzes pārvarēšanai

Viena lieta ir valsts budžeta izdevumu samazināšana, bet vēl svarīgāka ir tā ieņēmumu palielināšana. Kādu artavu ekonomikas stimulēšanā varētu dot tieslietu joma – kādi likumu grozījumi vai pasākumi būtu veicami, lai veicinātu valsts ekonomisko atkopšanos?

Sakarā ar darbiem pie budžeta izstrādes un izdevumu samazināšanas diemžēl man nav sanācis veltīt tik daudz laika šiem jautājumiem, kā varētu vēlēties. Bet līdz šim valsts sekretārs un viņa vadītā darba grupa ir strādājusi pie šiem jautājumiem un būs ziņojums, kur un kas būtu jādara, lai paātrinātu procesus Uzņēmumu reģistrā, zemesgrāmatās un Valsts zemes dienestā. Darba grupas mērķis ir birokratizācijas mazināšana, atvieglojot un likvidējot dažādas procedūras.

Pašlaik idejas līmeni tiek apspriestas arī citas lietas, piemēram, likvidēt tādu kategoriju kā inventarizācijas lietas. Ja cilvēks ceļ māju un viņam ir apstiprināts projekts, tad kāpēc, lai nodotu māju, viņam ir jātaisa inventarizācijas lieta? Tas prasa gan laiku, gan maksā naudu.

Lai arī sīkums, tomēr šogad tiks ieviesta iespēja Valsts zemes dienestā un tiesās norēķināties ar norēķinu kartēm.

Savukārt svarīga lieta, kas jau ir izdarīta, 3. jūnijā uz trešo lasījumu Saeimā tika nodoti Maksātnespējas likuma un Civilprocesa likuma grozījumi, kuri paredz būtiski samazinātas administratoru atlīdzības, padarīt elastīgākus tiesiskās aizsardzības procesa ierosināšanas nosacījumus un līdz diviem gadiem pagarināt tiesiskās aizsardzības procesa īstenošanas termiņu. Tie padarīs fiziskās personas maksātnespējas procesu pieejamāku, samazinās maksimālo fiziskās personas bankrota procedūras termiņu no 7 uz 5 gadiem utt. Pagājušogad astoņas fiziskās personas ir mēģinājušas izmantot fiziskās personas maksātnespējas procesu, bet tikai vienai izdevās. Jāatzīmē, ka turklāt ilgu laiku administratora statuss bija ļoti ērta pozīcija, ļoti labs kumoss, un šīs amatpersonas uzņēmumā nepamatoti jutās kā uzņēmuma direktori.

Līdz ar šiem grozījumiem maksātnespējas process kļūs elastīgāks, ātrāks un lētāks gan attiecībā uz komercsabiedrībām, gan fiziskām personām. Tajos ir saskaņotas gan komercbanku, gan kredītņēmēju, gan administratoru intereses. Turklāt maksātnespējas procesa mērķis nav tikai novest personu līdz bankrotam, bet skatīties, vai nav iespējams atgriezties pie maksātspējas.

Doma ir arī veicināt strīdu risināšanu ārpus tiesas, proti, iepriekš minētie grozījumi paredz iespēju sagatavot tiesiskās aizsardzības procesa pasākumu plānu pirms tiesiskās aizsardzības procesa ierosināšanas un pasludināšanas tiesā, parādniekam vienojoties ar kreditoriem. Cerams, ka jau 1. jūlijā šie grozījumi stāsies spēkā, par ko paldies arī jāsaka Saeimas Juridiskajai komisijai, kura bija aktīva un pretimnākoša Tieslietu ministrijai. Gan pozīcijas, gan opozīcijas politiķi darbojās viena mērķa labad un politiskās ambīcijas tika atliktas malā.

 

Iespējamie izņēmumi normatīvo aktu hierarhijas un pieņemšanas kārtībā

Krīzes apstākļos tiek pieņemts milzīgs daudzums normatīvo aktu grozījumi, kā rezultātā pavīdēja doma noteikt vienkāršotāku un ātrāku normatīvo aktu pieņemšanas procedūru, tostarp atjaunot Satversmes 81. pantu un piešķirt tiesības ministrijām vai ministriem pieņemt ārējos normatīvos aktus. No arodbiedrību puses ir izskanējis priekšlikums pieņemt “krīzes likumu”, kurā tiktu iekļautas ar ekonomisko krīzi saistītās pārejas laika normas, piemēram, normas, kuras tiek pieņemtas, lai atvieglotu uzņēmēju dzīvi, bet kuras samazina darbinieka sociālās garantijas, tādējādi pēc krīzes nebūtu grūtību atjaunot tādas darbinieku sociālās garantijas, kādas tās bija pirms krīzes. Kā vērtējat šīs idejas?

Es pats biju tas, kurš aicināja debatēt par Satversmes 81. panta atjaunošanu, jo patiešām šādā krīzes laikā ir lietas, kuras varētu lemt Ministru kabinets, lai ātrāk tiktu virzīti konkrētie jautājumi. Šā iemesla dēļ Tieslietu ministrija izveidoja darba grupu, kurā speciālistiem tika lūgts sniegt atzinumu par līdzšinējo Satversmes 81. panta lietošanu un šodienas vajadzībām. Darba grupas atzinums bija tāds, ka Latvijā bija laika posms, kurā šāds Satversmes 81. pants bija nepieciešams, jo īpaši starpkaru periodā, kad ārkārtas gadījumos Saeimas darbu nebija iespējams organizēt tik operatīvi kā mūsdienās. Šodienas apstākļos šis pants nav vajadzīgs un ir visas iespējas sasaukt Saeimas sēdes ļoti ātri. Lai arī man kā politiķim likās, ka tas būtu noderīgs līdzeklis šajā krīzes laikā, bet es respektēju tiesību ekspertu viedokli. Līdz ar to galīgā Tieslietu ministrijas pozīcija ir tāda, ka nav lietderīga Satversmes 81. panta atjaunošana.

Savukārt attiecībā uz ideju piešķirt tiesības ministrijām vai ministriem pieņemt ārējos normatīvos aktus, esmu ļoti piesardzīgs, jo teorētiski, iespējams, tas būtu labi, tomēr mēs varam arī piedzīvot jukas tādā ziņā, ka šie ārējie normatīvie akti varētu pārklāties utt. Šajā jautājumā esmu vairāk konservatīvs. Tomēr, kā zināms, izņēmums šajos krīzes laikos varētu būt finanšu ministra tiesības attiecībā uz budžeta izlietojumu, jo diemžēl Latvijā nav normālas budžeta izlietojuma prakses – decembrī, sakarā ar to, ka iestāžu ietaupītā nauda nepaliek tās rīcībā nākamajā gadā, valstij ārkārtīgi pieaug izdevumi. Pie šādiem apstākļiem šādas finanšu ministra tiesības īstajā brīdi “noraut rokas bremzi” ir vērtējamas pozitīvi.

Vai šajos krīzes apstākļos nav apgrūtināta personu pieejamība tiesai, ja ņem vērā, ka pirms krīzes tika palielināta valsts nodeva, piemēram, civillietās un administratīvajās lietās? Ņemot vērā, ka krīzi un tās sekas prognozē uz vairākiem gadiem, vai nebūtu jāatgriežas pie iepriekšējām valsts nodevām?

Tuvākajā laikā valsts nodevas netiks paaugstinātas, bet arī nedomāju, ka tās tiks samazinātas. Ja runā par valsts nodevām civilprocesā, tad tās nebija mainītas kopš 2005. gada. Tomēr par šiem gadiem valsts dzīve ir gājusi uz augšu un summas apritē arī ir lielākas. Turklāt pie nemainīga tiesnešu skaita šā gada pirmajā ceturksnī civillietu skaits tiesās ir pieaudzis par 97 %. Šādas valsts nodevas veicina personu saprātīgu vēršanos tiesā, kā arī strīdu risināšanu ārpus tiesas. Jo lietas iztiesāšana pati par sevi valstij izmaksā diezgan dārgi.

 

Kas kavē Tiesu iekārtas likuma pieņemšanu

Saeimā jau vairākus gadus norit darbs pie Tiesu iekārtas likuma. Vai esat iecerējis veicināt Tiesu iekārtas likumprojekta virzību? Kas jums liekas svarīgākais šā uzdevuma mērķis, jaunievedums?

Runājot par likumprojekta lēno virzību, jānorāda, kad es pirms pusotra gada strādāju Saeimas Juridiskajā komisijā, tad galvenais iemesls lēnajam darbam bija dažādie viedokļi un nespēja panākt kompromisu. Par pēdējo laiku nevaru sniegt komentārus.

Tomēr līdz šim man nav bijušas konkrētas sarunas ar Saeimas Juridisko komisiju un tās apakškomisiju par to, kādas ir iespējas šīs Saeimas laikā pieņemt minēto likumu. Visticamāk, ka tas arī nenotiks. Tomēr ir atsevišķas lietas, uz kurām nevajadzētu gaidīt un ko varētu iestrādāt likumā “Par tiesu varu”. Pilnīgi noteikti tas varētu būt Tieslietu padomes institūts. Tieslietu sistēmā uz to skatās ar zināmām cerībām, tā ir institūcija kā garantija tiesu neatkarībai un nodrošinātu dažādu tiesu sistēmai aktuālu jautājumu risināšanu. Galvenais neizveidot Tieslietu padomi tikai ķeksīša pēc. Tā būtu jāveido kā institūcija, kuras lēmumiem ir svars un nozīme tiesu sistēmai svarīgu jautājumu izlemšanā.

 

Tiesnešu un advokātu zināšanu atestācija: jā vai nē

Lietuvā un citās Eiropas valstīs darbojas tiesu darba kvalitātes un tiesnešu individuālā darba novērtēšanas (atestācijas) sistēmas. Kāds ir Jūsu redzējums attiecībā uz to ieviešanu Latvijā? Kā vērtējat nesen veiktos likuma grozījumus, kas samazina kvalifikācijas klases prasības apgabaltiesu un Augstākās tiesas tiesnešiem?

Pašlaik darbojas kvalifikācijas klases un jaunajā likumā plānotas atestācijas piemaksas. Kritērijs klašu un atestācijas piemaksai ir darba stāžs. Tomēr būtu pareizi, ja ne tikai nostrādāto gadu skaits būtu rādītājs, bet arī tiesneša kvalifikācija un darba kvalitāte. Vajadzētu vērtēt atsauk­smes no tiesas priekšsēdētāja un augstākas tiesu instances priekšsēdētāja, esošo disciplinārsodamību, apmācību regulāru apmeklēšanu, lietu izskatīšanas ātrumu utt. Jo pašlaik pastāv problēma, ka daži tiesneši skata lietas ātrāk, bet daži lēnāk, līdz ar to veidojas nevienmērīga noslogotība.

Ir atbalstāms arī tas, ka jaunu klasi piešķir, ne tikai formāli sagaidot nepieciešamo darba stāžu, bet, ja tiesneša kvalifikācija un darba rezultāti ir atbilstoši, tad tā būtu piešķirama ātrāk un būtu jāļauj censoņiem straujāk kāpt pa karjeras kāpnēm.

Nesen notikušajā advokātu kopsapulcē tika diskutēts arī par šo tieslietu sistēmas darbinieku tālākizglītošanu un zināšanu regulāru pārbaudi (piemēram, notāri atestāciju jau ir veikuši). Kā jūs to vērtējat?

Atšķirībā no citām profesijām advokātu profesija ir absolūts bizness. Ja pie notāra un tiesu izpildītāja valsts nodrošina zināmu cilvēku, līdz ar to arī naudas pieplūdumu, tad advokāts ir pašnodarbināta persona. Principā valsts nenodrošina advokātam “cilvēku ar naudu” pieplūdi. Līdz ar to advokāta darbība ir bizness un katram advokātam pašam sevi ir “jāpārdod” klientiem. Valstij nebūtu jāiejaucas advokatūras darbībā un organizēšanā, tostarp attiecībā uz jaunu advokātu uzņemšanu vai šī skaita ierobežošanu. Advokātiem ir jāļauj savā starpā konkurēt, un, nenoliedzami, vislabākās sekmes būs tiem, kuri būs ar vislabāko kvalifikāciju.

 

Tieslietas kā eksporta prece

Kādas lietas Latvijas tieslietu jomā saskatāt kā “eksporta preci”? Piemēram, mūsu valsts eksperti varētu apmācīt Baltkrievijas, Ukrainas, Gruzijas tieslietu darbiniekus par probāciju, valsts nodrošināto juridisko palīdzību u.c.

Cik man ir bijis kontakts ar bijušo Padomju Savienības valstu pārstāvjiem, tad patiešām viņi uz mums skatās ar cieņu un kā uz valsti, kas ir daudz ko sasniegusi. Jau pašlaik daži Latvijas eksperti sniedz padomus šajās valstīs. Inese Birzniece šobrīd konsultē Gruzijā, Valsts probācijas dienesta vadītājs Aleksandrs Dementjevs nesen lasīja lekcijas Moldāvijā, Satversmes tiesas tiesnesis Uldis Ķinis strādā Dienvidslāvijā. Esam starptautiskā apritē. Daudz kas tomēr atkarīgs no tā, kas apmaksā šīs vizītes, jo pašlaik mūsu budžeta ietvaros to nodrošināt ir ļoti grūti.

 

Policijas akadēmija un juristu valsts eksāmens

Kā Jūs vērtējat pēdējā laika notikumus ar Latvijas Policijas akadēmijas likvidāciju?

Latvijas Policijas akadēmijas izglītības līmenis ir labs, tomēr jāatzīst, ka, būdams iekšlietu ministrs, biju neapmierināts ar iepriekšējo akadēmijas vadības izpratni par to, kāpēc Latvijas Policijas akadēmija tika nodibināta un kāda ir tās jēga un misija. Tā tika dibināta, lai sagatavotu kvalitatīvu policistus un kriminālizmeklētājus. Tomēr laika gaitā uzsvars mainījās un prakse aizgāja nepareizā virzienā. Sāka veidot maksas grupas, lai gatavotu juristus. Gadu gaitā šī proporcija starp policistiem un juristiem ļoti strauji auga par labu juristiem. Līdz ar to nosaukums – Latvijas Policijas akadēmija – palika tikai kā nosaukums. Vitoldam Zaharam, kļūstot par Latvijas Policijas akadēmijas rektoru, notika zināma atgriešanās pie sākotnējās akadēmijas misijas un uzdevumiem.

Tagad gan pastāv bažas: ja vispār tiks likvidēta Latvijas Policijas akadēmija, tad kur tiks sagatavoti policisti un kriminālizmeklētāji. Šādu speciālistu sagatavošanai piemīt liela specifika, ar ko nenodarbojas neviena cita augstskola. Tomēr, cik dzirdams no plašsaziņas līdzekļiem, Latvijas Policijas akadēmijas vadība turpina cīnīties un galīgais risinājums šajā jautājumā vēl nav zināms.

Ļoti daudzas augstskolas piedāvā apgūt jurista kvalifikāciju. Ne vienmēr var būt pilnīga pārliecība par beidzēju zināšanu kvalitāti. Vai Tieslietu ministrija ir domājusi, kā tā varētu sadarboties ar Izglītības un zinātnes ministriju, lai sekmētu juridiskās izglītības kvalitāti, piemēram, ieviest vienotu jurista valsts centralizēto eksāmenu visās augstskolās?

Apstāklis, ka jurista kvalifikāciju piedāvā ļoti daudzas mācību iestādes, nenāk par labu jurista profesijas prestižam. Arī augstskolu akreditācija tiek piešķirta pārāk viegli, galvenokārt ņemot vērā tikai tādus kritērijus kā attiecīgu mācību priekšmetu un mācībspēku esamība. Tomēr Augstskolu likuma 4. pants nostiprina augstskolas autonomiju un katra augstskola pati izvēlas, ko tā māca. Tā atbild ar savu labo slavu, kādas kvalitātes speciālistus tā sagatavo. Novērtējumu augstskolai sniedz tas, vai tajā cilvēki iet mācīties vai nē. Uzlikt kādai augstskolai kādu obligātu pienākumu liedz Augstskolas likums. Protams, ir ļoti simpātiska ideja par centralizēto eksāmenu un kopējo standartu, tomēr kā tika minēts iepriekš, pašlaik juridiski tas nav tik vienkārši īstenojams. Tomēr tas neliedz pašām augstskolām noteikt studentiem pietiekami stingras prasības, tādējādi veicinot studiju kvalitāti.

9
komentāri (12)
12 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
rums
2. Jūlijs 2009 / 09:36
0
ATBILDĒT
Ieinteresētā persona bija ES:)) Palasiet TA izveidošanas koncepciju.... Neba nu aiz laba prāta TM kādreiz veidoja šo TA... Tāpēc jau arī iznākums ir tāds, kāds tas ir - TA ir kā piektais ritenis starp TM un tiesām... Diemžēl... Labi domāts pasākums izvērsās par farsu...
Aleksandrs
26. Jūnijs 2009 / 11:44
0
ATBILDĒT
Liels stīds ir izvērsies par TA, es arī uzskatu, ka TA bija radīta lai uzpūstu tā jau lielo administratīvo aparātu, ja tagad veiktu auditu, domāju, ka tas būtu vēsturiski līdzīgs I.B. finālam. Skaidrs ir arī tas, ka katrs aizstāv savu maizes vietu.TM tika galā un tiesas normāli funkcionēja arī bez TA. Paskatieties,kas bija ieintresēts šādas organizācijas izveidei.
zole to tiesnesis
26. Jūnijs 2009 / 11:09
0
ATBILDĒT
Tiešām vajadzeetu Jums noskaidrot cik TA ir darbinieku. Piekriitu, ka daudzas stata vietas ir uzpuustas, bet nepiekriitu tam, ka likvideejot vai paarnemot noteiktas funkcijas (kaa tas arii notiks) Juus, iedziivotaaji un TM buus ieguveeji.
pajoliņš
19. Jūnijs 2009 / 18:35
0
ATBILDĒT
Nezinu, kāds ir eksāmens, bet apgalvojums, ka tā "nebūtu vieta kur prezentēt sevi [...] vai arī pārliecinoši zināt nākamā darba nianses," izklausās pat komiski nepareizs! Nevēlos Jūs aizvainot, bet, ja tiešām tā domājat, labi vien ir, ka eksāmenā neveicās.



Turklāt pēc tam, kad gadījies dzirdēt Segliņa kunga pārdomas par juridiskiem jautājumiem, itin nemaz negribētos uzticēties viņa vērtējumam par to, vai tiesneša eksāmena prasības ir par daudz stingras.
Jautrītes skolnieks
17. Jūnijs 2009 / 02:02
0
ATBILDĒT
Kāpēc šajā intervijā nav novērtēts konkrētu Administratīvo lietu departamenta senatoru devums?
adm
16. Jūnijs 2009 / 17:01
0
ATBILDĒT
Jūs tā domājat? (manu seju rotā neviltots smaids)

yuhuuuuuuu
16. Jūnijs 2009 / 16:55
0
ATBILDĒT
Kāds aizsvilies :-) Protams, ka TA jālikvidē, pietieks ar vienu departamentu TM :-), kā tas bija agrāk.......
adm
16. Jūnijs 2009 / 16:44
0
ATBILDĒT
Jūs esat pārliecināts? Varbūt vispirms der painteresēties, pirms rakstāt komentāru?
Tiesnesis
16. Jūnijs 2009 / 16:36
0
ATBILDĒT
Jau sen vajadzēja noskaidrot ar ko īsti nodarbojas Tiesu administrācija. Uz 500 Latvijas tiesnešiem ir 200 Tiesu administraācijas darbiniki. Nenormāli. laba vieta, kur tagad varētu ietaupīt. cerams ka M.Segliņam ir tāds plāns.
zume
16. Jūnijs 2009 / 16:25
0
ATBILDĒT
Njā, vai nu ministrs nav informēts vai arī ir dezinformēts attiecībā uz Tiesu administrācijas darbu.... Skumji. Pie tam pa šo laiciņu viņš nav uzskatījis par vajadzīgu parunāties par problēmām ar pašiem administrācijas darbiniekiem....
juriste
16. Jūnijs 2009 / 14:39
0
ATBILDĒT
Man gan neliekas, ka eksāmena prasības ir hipertrofētas. Pec savas pieredzes varu teikt, ka tie jautājumi, kas tiek uzdoti testā un kāzuss principā būtu pa spēkam otrā kursa studentam, kas ir apguvis administratīvo tiesību kursu augstskolā. Ja cilvēks to nezina, tad sekmīgi skatīt lietas nevarēs.

Par interviju lietderību grūti spriest. Nezinu, vai tas ļauj novērtēt, vai cilvēks varētu veiksmīgi tikt galā ar tiesneša pienākumiem. Taču nekas briesmīgs tas nebija.
Silvija
16. Jūnijs 2009 / 14:00
0
ATBILDĒT
Par eksāmenu prasībām administratīvo tiesnešu kandidātiem pilnīgi piekrītu Segliņa kungam, ka ir hipertrofētas prasības. Piedevām arī subjektīvs intervētāju kundžu skatījums. Jo pamatdarbā cienīts, zinošs un pieredzējis darbinieks (jurists) gala intervijās sajūtas kā izmēģinājumu trusītis - to es no personīgās pieredzes. Šī nebūtu vieta kur prezentēt sevi (tas labāk padodas jaunajiem)vai arī pārliecinoši zināt nākamā darba nianses. Lai noskaidrotu pretendenta zināšanas, loģisko domāšanu, psiholoģiskās īpatnības nav jātērē tik daudz līdzekļu gan valsts, gan kandidātu.
visi numura raksti
Daimārs Škutāns, Marta Ābula
Skaidrojumi. Viedokļi
Saeima pret Augstāko tiesu
Rūgts pārsteigums ir nesenie grozījumi Civilprocesa likumā,1 kas liek brīnīties par Saeimas izpratni par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības jautājumiem un vēlmi atkal panākt situāciju, kad prasītājs prasības ...
4 komentāri
Gvido Zemribo
Skaidrojumi. Viedokļi
Civillietu izskatīšana apelācijas instancē: procesuālā problemātika
Apelācijas instances tiesas Latvijā darbojas jau vairāk nekā desmit gadus. Šajā laikā ir uzkrāta ievērojama pieredze lietu izskatīšanā apelācijas kārtībā. Vienlaikus, kā redzams no iepriekš teiktā, spēkā esošā lietu ...
Ivars Bičkovičs
Nedēļas jurists
Ivars Bičkovičs
1 komentāri
Daina Ose
Skaidrojumi. Viedokļi
Tiesāšanās izdevumu atlīdzināšana un atbrīvošana no tiesas izdevumiem
Jautājums par tiesāšanās izdevumiem ne vienreiz vien ir nodarbinājis gan likumdevēju, gan sabiedrību, taču tā aktualitāte nav mazinājusies. Pēdējā laikā ir nācies sastapt tādus tiesas nolēmumus, kuros tiesāšanās izdevumu ...
Ivars Kronis
Skaidrojumi. Viedokļi
Šķīrējtiesu regulējuma attīstības tendences un perspektīvas Latvijā
Spēcīga un neatkarīga tiesu vara ir jebkuras tiesiskas valsts pamats. Vēršanās pēc tiesas aizsardzības ir nepieciešama tajos strīdos, kas rodas arī civiltiesisko attiecību sfērā. Tomēr civiltiesisko attiecību dalībniekiem tiek ...
AUTORU KATALOGS