Jautājums par tiesāšanās izdevumiem ne vienreiz vien ir nodarbinājis gan likumdevēju, gan sabiedrību, taču tā aktualitāte nav mazinājusies. Pēdējā laikā ir nācies sastapt tādus tiesas nolēmumus, kuros tiesāšanās izdevumu daļa ir īpaši piesaistījusi uzmanību, vērtējot to adekvātumu apmierinātajai prasībai, kā arī citus, ar tiesāšanās izdevumiem saistītus jautājumus. Tā kā tiesāšanās izdevumu jautājums ir visai plašs, turpmāk galvenokārt uzmanība tiks veltīta divām aktuālām problēmām, t.i., tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanai un atbrīvošanai no tiesas izdevumiem.
Civilprocesa likums (turpmāk – CPL) visus tiesāšanās izdevumus ir iedalījis divās izdevumu grupās:
1) tiesas izdevumos, kuri tiek maksāti valsts ienākumos, un pie tiem pieskaita :
• valsts nodevu;
• kancelejas nodevu;
• ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus.
2) ar lietas vešanu saistītajos izdevumos, kurus maksā attiecīgā pakalpojuma sniedzējam, un tie ir:
• izdevumi par advokāta palīdzību;
• izdevumi sakarā ar ierašanos uz tiesas sēdēm;
• ar pierādījumu savākšanu saistītie izdevumi.
Tādējādi tiesas process samērā vienkāršā prasībā var sadārdzināties un radīt strīda pusēm izdevumus, kas neatbilst samērīguma un taisnīguma principa prasībām, kā arī neapšaubāmi tiek aizskarts tiesas pieejamības princips. CPL 41. pants paredz, ka pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas izdevumus. Savukārt CPL 44. panta otrā un trešā daļa nosaka, ka ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no atbildētāja par labu prasītājam, ja viņa prasījums ir apmierināts pilnīgi vai daļēji, kā arī tad, ja prasītājs neuztur savus prasījumus sakarā ar to, ka atbildētājs tos pēc prasības iesniegšanas labprātīgi apmierinājis. Ja prasība noraidīta, ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no prasītāja par labu atbildētājam.
Eiropas Padomes Ministru komitejas 1981. gada 14. maija rekomendācijas Nr. R(81)7 “Par justīcijas pieejamības veicināšanas pasākumiem” 14. punktā ir norādīts, ka “Izņemot īpašus gadījumus, uzvarējušajai pusei vajadzētu principā atgūt no zaudējušās puses savus tiesas izdevumus, ieskaitot jurista nodevas, kas tai saprātīgā veidā radušies procesa laikā”.1 Tātad pieļaujams ir atlīdzināt visus izdevumus, bet saprāta robežās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes