ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

I. Ievads

Starptautiskās cilvēktiesības ir viena no vislabāk kodificētajām starptautisko tiesību jomām. Starptautisko cilvēktiesību kodifikācija ir rezultāts tam, kā valstis reaģē uz politiskajiem, ekonomiskajiem un sociālajiem procesiem. Turklāt arī nacionālās un starptautiskās tiesas pieņem nolēmumus, kas sniedz ieguldījumu starptautisko tiesību, to skaitā cilvēktiesību, attīstībā.¹

Līdzīgi procesi ietekmē arī starptautisko cilvēktiesību standartu izstrādi komercdarbības, it īpaši starptautisko kompāniju,² vidē. Savstarpējās attiecības starp komercdarbību un cilvēktiesībām ir viena no tām starptautisko tiesību jomām, kurā ir mēģināts pieņemt saistošas starptautiskas tiesību normas. Šobrīd nav saistošu starptautisko tiesību normu, kas attiektos uz komercdarbību, taču starptautiskās organizācijas un sabiedrība kopumā arvien vairāk koncentrējas uz standartiem, kas regulē un veido komercdarbības praksi visā pasaulē. Fakts, ka komercdarbībai ir liela ietekme uz cilvēku ikdienas dzīvi, ir bijis par pamatu tam, ka komercdarbības praksei arvien vairāk tiek pievērsta uzmanību cilvēktiesību kontekstā.³

Nenoliedzami, komercdarbībai ir svarīga loma nacionālajā un starptautiskajā ekonomiskās attīstības vidē. Komercdarbība rada jaunas darba vietas, tehnoloģijas, kapitālu un ir spējīga veicināt un ietekmēt ekonomisko attīstību, uzlabojot sadzīves un darba apstākļus.⁴ Tomēr nenoliedzams ir arī fakts, ka kompānijām piemīt liela vara ietekmēt vietējās sabiedrības intereses gan pozitīvi, gan negatīvi.⁵ Komercdarbība, vienlaikus veicinot ekonomisko attīstību, var pārkāpt cilvēktiesības, piemēram, izmantojot bērnu darbu, diskriminējot atsevišķas darbinieku grupas, apspiežot neatkarīgās arodbiedrības, pārkāpjot drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus.

Labs piemērs tam, kā komercdarbība var ietekmēt cilvēktiesību ievērošanu, ir vides piesārņojuma gadījumi. Piemēram, izmetot ķīmiskos atkritumus, var radīt dažāda veida sekas iedzīvotājiem, kas dzīvo vai strādā attiecīgajā vidē. Kā vienu no spilgtākajiem piemēriem, kad notika masveida cilvēktiesību pārkāpšana, var minēt gadījumu 1984. gadā Bopālā, Indijā,⁶ kad kompānijas "Union Carbide Corporation" nolaidīgas kļūmes dēļ 41 tonna kaitīgu gāzveida ķīmisko vielu tika izmesta vidē. Vismaz 20 000 cilvēku gāja bojā un kopumā vairāk nekā 570 000 cieta no ķīmisko atkritumu izraisītiem veselības traucējumiem.⁷ Vēl joprojām apkārtne šajā apgabalā ir ļoti piesārņota un bērni dzimst ar dažādām veselības problēmām.⁸ Piecus gadus pēc minētā notikuma Indijas Augstākā tiesa atzina "Union Carbide Corporation" par vainīgu šīs katastrofas izraisīšanā un noteica kompānijai pienākumu izmaksāt kompensācijas cietušajiem 350 miljonu dolāru apmērā.⁹

Kā cits piemērs, kad komercdarbības veikšana ietekmē cilvēktiesību ievērošanu, ir jāmin deviņdesmito gadu karš Kongo Demokrātiskajā Republikā. Kopš deviņdesmito gadu beigām šis karš paņēmis vairāk nekā trīs miljonus cilvēku dzīvību.¹⁰ Kara norises laikā kompānijas iesaistījās dažādos cilvēktiesību pārkāpumos, piemēram, piespiedu darba praktizēšanā.¹¹ ANO ekspertu komisija saistībā ar nelikumīgu nacionālo resursu un citu vērtību ekspluatāciju Kongo Demokrātiskajā Republikā¹² konstatēja, ka kara laikā vismaz 85 kompānijas no tā sauktajām attīstītajām valstīm ir izmantojušas Kongo Demokrātiskās Republikas nacionālos dabas resursus pretēji Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas Vadlīnijām starptautiskajām kompānijām,¹³ kas inter alia nosaka, ka starptautiskajām kompānijām, veicot komercdarbību vides jomā citās valstīs, ir jādarbojas tā, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību.¹⁴

ANO ekspertu komisija saistībā ar nelikumīgu nacionālo resursu un citu vērtību ekspluatāciju Kongo Demokrātiskajā Republikā arī konstatēja, ka atsevišķas kompānijas ir izmantojušas piespiedu darbu, nelikumīgi ekspluatējušas dabas resursus, savukārt citas – piegādājušas ieročus karojošajām pusēm, kas savukārt tika vainotas kara noziegumu izdarīšanā.¹⁵

Tādējādi šajā rakstā tiks analizētas cilvēktiesību un komercdarbības attiecības plašā aspektā, t. i., tiks izzināta normatīvi tiesiskā bāze, sniedzot skaidrojumu par saistošo un nesaistošo normu klasifikāciju, tiks aplūkots kompānijas pienākumu apjoms attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu, kā arī tiks raksturoti kompānijas atbildību noteicošie faktori un to mijiedarbība.

II. Starptautisko cilvēktiesību normu attiecināmība uz komercdarbību

Tipiski cilvēktiesību standartus piemēro divos gadījumos. Pirmkārt, indivīds var uzskatīt, ka valsts tieši ir pārkāpusi viņa cilvēktiesības vai attiecīgās valsts saistības saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesībām. Šādu cilvēktiesību piemērošanu apzīmē ar vertikālo tiesību piemērošanu un iespējamais cilvēktiesību pārkāpums ir valsts tiešas darbības rezultāts. Otrs piemērs attiecas uz tiem gadījumiem, kad valsts indivīda cilvēktiesības ir pārkāpusi netieši. Šādu pārkāpumu izdara persona, kurai valsts tieši vai pastarpināti ir uzticējusi realizēt publiskās varas funkcijas. Šādā gadījumā cilvēktiesību piemērošana tiek apzīmēta kā diagonālā normu piemērošana.¹⁶

Savukārt gadījumos, kad persona (fiziska vai juridiska) ir pārkāpusi citas personas (fiziskas) cilvēktiesības, rodas problēmjautājums par iespējamību piemērot cilvēktiesību normas horizontālā līmenī, kas neietilpst minētajos tipiskajos normu piemērošanas gadījumos.