ŽURNĀLS

Vispārējs priekšstats par to, ka tikai rakstiskā formā parakstīts līgums ir saistošs un tādēļ pildāms, ir visnotaļ maldīgs. Tas lielā mērā ir saistīts ar to aplamo uzskatu par to, kas ir līgums, tas ir, rakstiskā formā ietverta vienošanās. Saskaņā ar Civillikuma 1511.pantu līgums ir "personu savstarpēja vienošanās par kādu tiesisku attiecību nodibināšanu, pārgrozīšanu vai izbeigšanu". Tas var tikt noslēgts ne tikai rakstiski, bet arī mutiski vai jebkādā citā uztveramā veidā (pat klusējot). Šādi gribas izteikuma veidi nav pretrunā ar likumu (CL 1428.p.), taču praksē līgumi parasti tiek noslēgti rakstiski.

Formāliem noteikumiem var būt gan plusi, gan mīnusi. No vienas puses, tie ievieš lielāku noteiktību par līguma būtiskajām sastāvdaļām, aizkavē neapdomīgu rīcību un aizstāv vājāko pusi. No otras puses, rakstiskā forma var būt par laika kavēkli izdevīga līguma noslēgšanai. Parasti tā ir gadījumā, ja izpildījums veicams īsākā laika posmā nekā tā noformējums rakstveidā. Piemēram, kaut vai tāda triviāla situācija kā bagāžas nogādāšana no perona uz mantas glabātavu. Šādu pakalpojuma veidu varētu nosaukt par darba līgumu, kur viena persona ir bagāžas īpašnieks, bet otra — stacijas darbinieks. Darba likumdošana pieprasa rakstisku formu, taču, kā var pārliecināties no iepriekš minētā piemēra, tāda prasība būtu nevietā gadījumos, ja izpilde ir nepieciešama nekavējoties un pēc iespējas īsākā laikā.

Vadoties no šiem apsvērumiem, likums ir paredzējis diezgan plašu rīcības brīvību līguma formas izvēlē.