Kad Latvijas plašsaziņas līdzekļos tika publicēta kāda ziņa par noziegumiem, ko izdarījuši bijušie notiesātie, kurus tiesa nosacīti pirms termiņa atbrīvojusi no brīvības atņemšanas soda izciešanas,1 Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta direktore I. Gratkovska norādīja uz dažādu institūciju atbildību2 un atzīmēja, ka "iepriekš tiesa nevarēja atteikt pirmstermiņa atbrīvošanu, ja notiesātais ieslodzījuma vietā nebija izdarījis nekādus pārkāpumus". Ar brīvības atņemšanas sodu notiesāto personu resocializācijas koncepcijas izstrādes darba grupas vadītāja M. Lustes rakstā "Notiesāto personu resocializācija – solis pareizajā virzienā"3 norādīts, ka noziedzības recidīva novēršanai svarīga ir riska faktoru novērtēšana un šajos faktoros starp galvenajiem nav notiesātā disciplīna soda izciešanas laikā.
Piekrītu, ka katra no institūcijām ir atbildīga par savu darbu, tomēr noziedzības novēršanā svarīgs ir pasākumu komplekss un visu institūciju rīcība vislabākajā iespējamā veidā. Tiesa vien nekad nenodrošinās simtprocentīgu noziegumu novēršanu – lai tiesa personai piemērotu ieslodzījumu un iespējamo sodu, vispirms šai personai ir jāizdara noziedzīgs nodarījums, kas tiek atklāts, un tikai tad tiesai ir pienākums izvērtēt nepieciešamību un iespēju piemērot kādu no drošības līdzekļu un soda veidiem. Nežēlīgus noziegumus izdara arī personas, kuras nekad nav bijušas tiesātas,4 notiesātajiem resocializācija jāpiemēro kompleksi, tā nav brīnumlīdzeklis 100% gadījumu.5
Ņemot vērā savu pieredzi noziedzības novēršanas un penitenciārās sistēmas reformas jautājumos, uzskatu par nepieciešamu atgādināt vienu no aspektiem šajā pasākumu kompleksā, kas attiecas uz sodiem ieslodzītajam6 par režīma pārkāpumiem ieslodzījuma vietā, to tiesisko būtību un to nozīmi.
1. Pretrunīgi pieņēmumi par ieslodzīto disciplinārsodiem kā administratīvajiem aktiem
Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments (turpmāk – Senāts), atsaucoties uz Latvijas Republikas Satversmes tiesas interpretāciju (un otrādi), uzskata, ka notiesātais ir brīvības atņemšanas iestādei īpaši pakļauta persona, lēmumi par notiesāto personu disciplināro sodīšanu ir administratīvie akti7 un izskatāmi administratīvā procesa kārtībā. Tajā pašā laikā Senāts uzskata, ka administratīvais akts ir un administratīvā procesa kārtībā pārbaudāms tikai tāds notiesāto skarošs brīvības atņemšanas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes (turpmāk – Pārvalde) lēmums, kas būtiski ierobežo notiesātā cilvēktiesības.8
Šie divi pieņēmumi ir savstarpēji pretrunīgi, ievērojot administratīvā akta un ieslodzītā cilvēktiesības ierobežojoša lēmuma būtību.
[1.1] Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 1. panta trešajā daļā spēkā esošajā redakcijā definēts, ka "administratīvais akts ir uz āru vērsts tiesību akts, ko iestāde izdod publisko tiesību jomā attiecībā uz individuāli noteiktu personu vai personām, nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības vai konstatējot faktisko situāciju" un pēc tam seko vairāki papildinājumi par lēmumiem, kas arī ir administratīvie akti, un lēmumiem, kas nav administratīvie akti.9 Tajā skaitā administratīvie akti nav "kriminālprocesuāls lēmums un tiesas nolēmums", bet ir lēmums par amatpersonas vai iestādei īpaši pakļautas personas tiesiskā statusa nodibināšanu, maiņu, izbeigšanu un šīs personas disciplināro sodīšanu, kā arī cits lēmums, ja tas būtiski ierobežo amatpersonas vai iestādei īpaši pakļautas personas cilvēktiesības.
APL spēkā stāšanās brīdī 2004. gada 1. februārī APL 1. pants gan bija nedaudz citā redakcijā, tomēr nebija strīdu par tā saprātīgu interpretāciju – ka administratīvā procesa kārtībā kā administratīvie akti tiesā pārsūdzami ir tikai tādi lēmumi par amatpersonas vai iestādei īpaši pakļautas personas disciplināro sodīšanu, kas būtiski ierobežo šīs personas cilvēktiesības. Šāda interpretācija atbilst Latvijas Republikas Satversmes 92. pantā paredzētajam, ka "ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. [..] Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu". Šāda interpretācija atbilst arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk arī – Konvencija) 6. panta pirmajam teikumam, kas tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu tiesā ierobežo ar personas civilo tiesību un pienākumu noteikšanu vai tai izvirzītās apsūdzības krimināllietā pamatotību.
Respektīvi, neatņemamas tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā personai ir tikai tad, ja jāaizstāv tiesības un likumiskās intereses.10 Pārējās iespējas vērsties tiesā dažādu citu iemeslu dēļ, kad tiesības vai likumiskās intereses netiek aizskartas, personai normatīvajos aktos var būt paredzētas un tiesa ex officio lietu izskatīs taisnīgi, bet šādas speciālas tiesības personai piešķirt nav obligāti.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes