ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Šī ir pirmā reize manā divpadsmit gadus ilgajā darbā Satversmes tiesā, kad esmu izšķīrusies publiski izteikt kritiku par kādu konkrētu pieteikumu. Uz to mani pamudināja ar šo pieteikumu saistītās plašās diskusijas,¹ kurās zvērināta advokāte Inguna Baša (turpmāk − I. Baša), kas savu darbu pieteikuma sastādīšanā veikusi acīmredzami pavirši, nekaunas pārmest Satversmes tiesai subjektivitāti un nevēlēšanos būt pretimnākošai.

Šis raksts pauž tikai un vienīgi manu personīgo viedokli. Tā mērķis nav kritizēt zvērinātus advokātus un viņu sastādītos pieteikumus kopumā. Manuprāt, tas, ka Satversmes tiesa atsakās ierosināt lietu, parasti pats par sevi nenozīmē, ka advokāts savu darbu veicis negodprātīgi (it īpaši tad, ja atteikums pamatots ar Satversmes tiesas likuma 20. panta sesto daļu). Taču šis gadījums ir atšķirīgs, un tieši tāpēc es arī saucu konkrēto advokāti vārdā.

Minētajās diskusijās sakarā ar šo Satversmes tiesas kolēģijas lēmumu izskanējis daudz pesimisma par valsts attieksmi pret vecākiem. Ar šo rakstu vēlos pateikt, ka minētā lēmuma dēļ vecākiem nav pamata vilties nedz Satversmes tiesā kā institūcijā, nedz tiesu varā vai valstī. Runa ir tikai par vienas advokātes acīmredzami nekvalitatīvu darbu.

Tātad, 2009. gada 26. augustā Satversmes tiesas 2. kolēģija (turpmāk − Kolēģija) pieņēma lēmumu par atteikšanos ierosināt lietu attiecībā uz pieteikumu,² kurā kā pieteikuma iesniedzēji bija norādītas vairāk nekā četri simti personu (pieteikumā norādītas 415 personas, viena no tām – divreiz) un kuru bija parakstījuši vairāk nekā trīs simti personu (67 no minētajām personām pieteikumu nebija parakstījušas, to paraksta vietā bija ievilkta svītra). Pieteikumā bija norādīts, ka to sastādījis zvērinātas advokātes Ingunas Bašas birojs. Pieteikumā lūgts izvērtēt likuma "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2012. gadam" 5. panta (turpmāk – apstrīdētā norma) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 1., 89., 91. un 109. pantam.

Attiecībā uz pieteikumu daļā par vairāk nekā 60 personām Kolēģija bija spiesta secināt, ka šīs personas ir norādītas kā pieteikuma iesniedzēji, taču pieteikumu nav parakstījušas, līdz ar to šajā daļā (tikai attiecībā uz tām personām, kuras pieteikumu nav parakstījušas) pieteikums neatbilst Satversmes tiesas likuma 18. panta trešās daļas prasībām un šīs personas nav atzīstamas par pieteikuma iesniedzējām.

Attiecībā uz pieteikumu daļā par 14 personām, kuras bija izteikušas vēlēšanos pievienoties pieteikumam tā pielikumos, Kolēģija bija spiesta secināt, ka pielikumos minētās personas nav uzskatāmas par šā pieteikuma iesniedzējiem.

Kolēģija konstatēja, ka pieteikumam nav pievienoti nekādi dokumenti, no kuriem varētu secināt, vai pieteikuma iesniedzēji ir uzticējuši zvērinātas advokātes I. Bašas birojam pilnvarotā pārstāvja pienākumus Satversmes tiesā. Kolēģija savā lēmumā neizdarīja nekādu secinājumu par to, ka tāpēc pieteikums neatbilst kādai Satversmes tiesas likuma normai. Šim konstatējumam bija praktiskas sekas, nosūtot Kolēģijas lēmuma norakstus visiem, kas parakstījuši pieteikumu (gadījumā, ja būtu bijis pilnvarojums, lēmuma noraksts tiktu sūtīts tikai advokātam).

Attiecībā uz pieteikumu daļā par tām personām, kuras parakstījušas pieteikumu, Kolēģija bija spiesta secināt, ka tajā nav pamatots Satversmē noteikto pamattiesību aizskārums pieteikuma iesniedzējiem (nav pamatots, ka apstrīdētā norma aizskar katru konkrētu personu un nav pamatots, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmē noteiktajām pamattiesībām).

Diemžēl I. Baša nav vēlējusies rūpīgi izlasīt Kolēģijas lēmumu, tāpēc savos skaidrojumos pārmet Satversmes tiesai to, kā lēmumā nemaz nav. Iespējams, tādā veidā viņa vēlas izvairīties no rūgtās patiesības, ka tieši viņas acīmredzami nekvalitatīva darba dēļ Satversmes tiesa bija spiesta atteikties ierosināt lietu par šo pieteikumu.

Vispirms par to, kam vajadzēja būt kvalitatīvi sastādītā pieteikumā un kā tur nebija. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 11. punktu persona pieteikumu var iesniegt tai noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā, tas ir, kā konstitucionālo sūdzību. Satversmes tiesas likuma 19.² panta pirmā daļa noteic, ka "konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai", bet 19.² panta sestās daļas 1. punkts prasa pieteikumā pamatot, ka "ir aizskartas Satversmē noteiktās pieteikuma iesniedzēja pamattiesības".

Līdz ar to katrā kvalitatīvā pieteikumā citastarp būtu jāietver: 1) juridiskais pamatojums (tostarp ar atsaucēm uz Satversmes tiesas un citu tiesu judikatūru, kā arī tiesību zinātnes atziņām) par to, ka apstrīdētā norma ir pretrunā ar vismaz vienu Satversmes pantu, kas paredz personai pamattiesības; 2) Satversmes tiesas praksē nostiprinātajiem kritērijiem atbilstošs pamatojums (tostarp izklāstot faktus un, ja nepieciešams, pievienojot dokumentus) par to, ka konkrētā apstrīdētā norma aizskar tieši pieteikuma iesniedzēja pamattiesības. Diemžēl I. Bašas sastādītajā pieteikumā nav nedz viena, nedz otra.

Apstrīdētā norma³ attiecas uz vecāku pabalsta izmaksu 50 procentu apmērā no piešķirtā pabalsta apmēra. Nav noslēpums, ka tiesību normas, kas ieviesa vecāku pabalstu, aizstāja normas par bērna kopšanas pabalstu. Satversmes tiesa savulaik bija ierosinājusi vairāk nekā divdesmit lietu par jautājumiem, kas saistīti ar bērna kopšanas pabalsta izmaksas ierobežojumiem un šā pabalsta apmēru, un taisījusi vairākus spriedumus šajā jomā. Īsā kopsavilkumā atgādināšu šos spriedumus un tajos nolemto:

1. 2005. gada 4. novembra spriedumā lietā Nr. 2005-09-01⁴ Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētās normas, kas liedza strādājošajām personām saņemt bērna kopšanas pabalstu, neatbilst Satversmes 110. pantam.

2. 2006. gada 2. novembra spriedumā lietā Nr. 2006-07-01⁵ Satversmes tiesa atzina, ka normas, kas noteica, ka strādājošās personas saņem bērna kopšanas pabalstu tikai 50 procentu apmērā, atbilst Satversmes 110. pantam, taču neatbilst Satversmes 91. pantam.

3. 2006. gada 11. decembra spriedumā lietā Nr. 2006-10-03⁶ Satversmes tiesas secināja, ka bērna kopšanas pabalsta maksimālais apmērs – 392 lati – atbilst Satversmes 91. pantam.

4. 2007. gada 19. decembra spriedumā lietā Nr. 2007-13-03⁷ Satversmes tiesa atzina, ka atsevišķas normas, kas noteica bērna pabalsta aprēķināšanas nosacījumus, atbilst Satversmes 110. pantam, bet neatbilst Satversmes 91. pantam.

Grūti iedomāties, ka jurists, kas sastāda pieteikumu par vecāku pabalsta izmaksas ierobežojumiem, neizmantos tā juridiskajā pamatojumā Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas par bērna kopšanas pabalsta atbilstību Satversmei, it īpaši ņemot vērā to, ka trijos spriedumos ir konstatēta apstrīdēto normu antikonstitucionalitāte. Pat tad, ja jurists nepiekrīt Satversmes tiesas spriedumos izteiktajām atziņām, tās kvalitatīvi sastādītā pieteikumā netiek ignorētas, bet tiek iztirzātas un pakļautas polemikai, pamatojot, kāpēc konkrētajā gadījumā būtu izlemjams citādi. Taču I. Bašas sastādītajā pieteikumā nav nevienas (!) atsauces uz kādu no minētajiem spriedumiem, un no pieteikuma satura rodas šaubas par to, vai viņa kādu no tiem vispār ir lasījusi.

Rodas šaubas arī par to, vai viņa ir lasījusi kaut vienu Satversmes tiesas spriedumu par Satversmes 91. pantu vispār. Par pastāvīgu Satversmes tiesas praksi ir kļuvis zināms kritēriju kopums, atbilstoši kuram tiek izvērtēta kādas normas atbilstība šim pantam. Satversmes tiesas judikatūrā ir nostiprināta atziņa, ka likumdevējs Satversmes 91. pantā ietvēris divus savstarpēji cieši saistītus principus: vienlīdzības principu – panta pirmajā teikumā – un diskriminācijas aizlieguma principu – otrajā teikumā. Normas atbilstība katram no šiem teikumiem vērtējama pēc atšķirīgiem kritērijiem.

Lai apstrīdētu kādas normas neatbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam, jānorāda gan tas, kuras pamattiesības tiek ierobežotas diskriminējošā veidā, gan arī tas, kāds tad ir nepieļaujamais kritērijs, saskaņā ar kuru šīs pamattiesības tiek ierobežotas (piemēram, dzimums, rase, mantiskais stāvoklis). Pieteikumā šādas norādes nav.

Savukārt Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātais vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos. Lai apstrīdētu kādas normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, vismaz jānorāda, kuras ir tās personas vai personu grupas, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, un kā izpaužas atšķirīgā attieksme. Pieteikumā tas nav darīts.

Tātad, tēlaini izsakoties, situācija ir šāda: iepriekš minētie Satversmes tiesas spriedumi, kuros konstatēta bērnu kopšanas pabalstiem noteikto ierobežojumu neatbilstība Satversmes 91. un 110. pantam, ir plaši pavēruši durvis uz lietas ierosināšanu Satversmes tiesā arī par vecāku pabalstam noteiktajiem ierobežojumiem. Taču I. Baša, sastādot pieteikumu, ignorē šīs plaši pavērtās durvis (vispār neformulē prasījumu un nepamato apstrīdēto normu iespējamo neatbilstību Satversmes 110. pantam, kā arī neizmanto Satversmes 91. panta analīzē parasti lietotos kritērijus). Tā vietā viņa Satversmes tiesā mēģina iespraukties pa vēdlodziņu, ko neviens nekad šim mērķim nav lietojis.

Piekrītu, ka ikviena persona pieteikumā Satversmes tiesai var radoši interpretēt Satversmes normas un meklēt pamattiesības, kuras vēl nekad un neviens Satversmē nav atradis. Daudzas atziņas, kas šodien kļuvušas par pastāvīgu Satversmes tiesas praksi, iesākumā tikušas uztvertas skeptiski. Taču es nepiekrītu, ka advokāts, kurš uzņemas atbildību par citas personas tiesību aizsardzību, balsta savu pamatojumu tikai uz savām novatoriskajām atziņām, pilnīgi ignorējot tās tiesu institūcijas praksi, kurā iesniedzams pieteikums.

I. Bašas novatoriskā atziņa ir, ka "Latvijā, līdzīgi kā daudzās citās valstīs, tiesības dzīvot sociāli labvēlīgā vidē atzītas par cilvēka pamattiesībām".⁸ Minētais teikums šķiet labi pazīstams, taču tikai bez vārda "sociāli".⁹ Satversmes tiesa to lietojusi attiecībā uz Satversmes 115. pantu. Tomēr, lai arī Satversmes 115. pantā nostiprinātās tiesības dzīvot labvēlīgā vidē Satversmes tiesa interpretējusi ļoti plaši, līdz tiesībām saņemt vecāku pabalstu šī interpretācija noteikti nesniedzas. Pieteikumā nav norādīta neviena valsts, kurā tiesības dzīvot "sociāli labvēlīgā vidē" patiešām būtu nostiprinātas konstitūcijā. Venēcijas komisijas¹⁰ konstitucionālās jurisdikcijas datubāzē (šī datubāze tiek veidota un uzturēta sadarbībā ar visu Eiropas valstu konstitucionālajām tiesām) man šādas tiesības atrast neizdevās.¹¹

Diezin vai šādos apstākļos Kolēģijai varētu pārmest subjektivitāti, ja tā sava lēmuma 5.2.2. punktā ir spiesta secināt:

"Pieteikuma IV daļā, kas nosaukta par "Ievada daļu", norādīts, ka "Latvijā, līdzīgi kā daudzās citās valstīs, tiesības dzīvot sociāli labvēlīgā vidē atzītas par cilvēka pamattiesībām", taču nav norādīts, no kura Satversmes panta šādas tiesības izriet. Šī pieteikuma daļa satur vienīgi atsauces uz citu likumu normām, tas ir, tādām normām, kurām ir vienāds juridiskais spēks ar apstrīdēto normu.

Arī pieteikuma VII daļā ir minētas "tiesības dzīvot labvēlīgā sociālajā vidē", taču nav pamatots, no kura Satversmes panta šādas pamattiesības izriet. Pieteikumā ietvertas atsau­ces uz Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103 1. punktu un E. Levita rakstu "Cilvēktiesību žurnālā" 1999. gadā, taču nevienā no šiem avotiem nav atrodams viedoklis par to, kura Satversmes norma noteic personai pamattiesības "dzīvot labvēlīgā sociālajā vidē".

Arī līdzšinējos Satversmes tiesas spriedumos nav secināts, ka tieši šādas pamattiesības personām būtu noteiktas Satversmes 1., 89., 91. vai 109. pantā."

Satversmes tiesas likumā noteiktā prasība pieteikumā sniegt tā juridisko pamatojumu Satversmes tiesas praksē ir konsekventi attiecināta uz ikvienu konstitucionālo sūdzību, neatkarīgi no tā, vai to iesniedz uzņēmējs, pensionārs, jurists vai ieslodzījumā esoša persona, un neatkarīgi no tā, vai pieteikumu iesniedz viena vai vairākas personas. Kolēģija savā lēmumā konstatējusi, ka pieteikumā ir citēts Satversmes 89., 91. un 109. pants, taču nav norādīts nedz tas, kādas pamattiesības konkrētajā gadījumā izriet no šiem pantiem pieteikumu iesniedzējiem, nedz arī tas, kā šīs tiesības aizskar apstrīdētā norma.

Gan minētajā komentārā, gan arī pieteikumā iezīmējas īpatnība, ka tā sastādītāja nenošķir pamattiesības un pamatprincipus. Satversmes tiesas likums dod personai tiesības iesniegt pieteikumu Satversmē noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā. Satversmes tiesas praksē jēdziens "pamattiesības" kā kritērijs konstitucionālās sūdzības iesniegšanai parasti tiek interpretēts šauri, neietverot tajā pamatprincipus. Satversmes tiesas likums neparedz, ka persona varētu griezties Satversmes tiesā "no Satversmes izrietošo pamatprincipu aizskāruma gadījumā". Tāpēc nereti veidojas sarežģītas situācijas attiecībā uz Satversmes 1. un 89. pantu. Satversmes 89. pants paredz Satversmē noteikto pamattiesību aizsardzības apjomu un attiecības ar Latvijas starptautiskajām saistībām. Savukārt attiecībā uz Satversmes 1. pantu Satversmes tiesa daudzos spriedumos ir secinājusi, ka no tā izriet vairāki tiesību principi, taču nevienā Satversmes tiesas spriedumā nav secināts, ka no šī panta izrietētu kādas pamattiesības.

Lai arī Kolēģija sava lēmuma 5.2. punktā ir norādījusi uz trūkumiem pamattiesību aizskāruma juridiskajā pamatojumā, faktiski šiem secinājumiem nav izšķirošas nozīmes jautājumā par to, vai lieta ierosināma. Jau lēmuma 5.1. punktā Kolēģija ir konstatējusi, ka pieteikumā nav norādīti faktiskie apstākļi, no kuriem izrietētu, ka apstrīdētā norma aizskar pieteikuma iesniedzējus.

Proti, Kolēģija konstatē: "Satversmes tiesas likuma 18. panta pirmās daļas 3. punkts prasa, lai pieteikumā tiktu ietverts lietas faktisko apstākļu izklāsts. Kopsakarā ar Satversmes tiesas likuma 19.² panta pirmo daļu un 19.² panta sestās daļas 1. punktu tas nozīmē, ka konstitucionālajā sūdzībā ir jāsniedz izvērsts lietas faktisko apstākļu izklāsts par to, kā apstrīdētās normas aizskar katru pieteikuma iesniedzēju.

Pieteikuma daļā "Faktisko apstākļu izklāsts" ir norādīts tikai uz apstrīdēto normu pieņemšanu. No pieteikuma teksta un tam pievienotajiem dokumentiem izriet, ka pieteikuma iesniedzēji ir vecāki bērniem līdz viena gada vecumam. Taču pieteikumā nav norādīts, vai katrs no viņiem saņem vecāku pabalstu, un kā to ietekmē apstrīdētās normas. Pieteikumam nav pievienoti dokumenti, kas apliecinātu, ka tā iesniedzēji saņem vecāku pabalstu."

Apstrīdētā norma neattiecas uz katru personu, kam ir bērns. Tā attiecas tikai uz tām personām, kuras saņem vecāku pabalstu. Pieteikuma tekstā nav norādīts pat tas, ka visas personas, kas parakstījušas pieteikumu, saņem vecāku pabalstu. Pieteikumam nav pievienoti dokumenti, kas to apliecina.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka "jēdziens "aizskar" ietverts likumā ar mērķi norobežot konstitucionālo sūdzību no sūdzības vispārības labā. Tas prasa, lai pastāvētu pamatota iespējamība, ka apstrīdētā norma aizskar pieteikuma iesniedzēju".¹² Tas ir, konstitucionālo sūdzību var iesniegt tikai gadījumos, kad apstrīdētā norma aizskar pieteikuma iesniedzēju pašu. Izvērtējot I. Bašas sastādīto pieteikumu, Kolēģija nav piemērojusi kādus ar ekonomisko krīzi saistītus speciālus kritērijus. Arī 2006. gadā, kad daudzas māmiņas iesniedza Satversmes tiesai pieteikumus par bērnu kopšanas pabalsta maksimālo apmēru, lemjot par to, par kuru pieteikumu lietu ierosināt, bet par kuru – ne, tika piemēroti tie paši kritēriji un izvērtēts, vai ir pamatots, ka aizskārums radies tieši pašai pieteikuma iesniedzējai, proti, vai tā saņem bērna kopšanas pabalstu attiecīgā apmērā un vai pieteikumā ir sniegts juridiskais pamatojums par apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes normai, kas noteic personai pamattiesības.

I. Bašas komentāri visupirms liecina par to, ka viņa nav pienācīgi iepazinusies ar konstitucionālās tiesvedības īpatnībām un neizprot konstitucionālās tiesas vietu valsts varas dalīšanas sistēmā. Tiecoties pēc vēl nebijuša pieteikuma iesniedzēju skaita, novārtā palicis pats galvenais – tā juridiskā kvalitāte.

1988.–1989. gadā es strādāju LTF Koordinācijas centrā, tāpēc man ir labi pazīstamas problēmas, kas saistītas ar liela skaita personu iesaistīšanu tajā vai citā "parakstu vākšanas" akcijā. Es labvēlīgi un ar cieņu izturos pret šādām akcijām. Tām savulaik bija liela nozīme mūsu valsts neatkarības atjaunošanā. Taču šāda veida akcijas ir politiska rakstura akcijas, ko var vērst vienīgi pret institūcijām, kas pieņem politiskus lēmumus. Satversmes tiesa politiskus lēmumus nepieņem. Tāpēc parakstītāju skaits pats par sevi nevar ietekmēt nedz lietas ierosināšanu, nedz iznākumu.

Tomēr nevar teikt, ka tad, ja viena lieta par attiecīgo normu jau ir ierosināta, citām personām nav jāiesniedz savi pieteikumi par šo normu. Ja Satversmes tiesa atzīst, ka apstrīdētā norma neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām, tā nereti atzīst šo normu par spēku zaudējušu no sprieduma publikācijas dienas, paredzot izņēmumu, ka attiecībā uz pieteikuma iesniedzējiem apstrīdētā norma zaudē spēku agrāk.

Satversmes tiesas likuma 18. panta pirmās daļas 1. punkts noteic, ka pieteikumā jānorāda pieteikuma iesniedzējs, savukārt 18. panta trešā daļa paredz, ka "pieteikumu paraksta pieteikuma iesniedzējs". Līdz ar to pievienošanās citas personas iesniegtam pieteikumam ir visai problemātiska neatkarīgi no parakstītāju skaita. Arī šī nav ekonomiskās krīzes laikā tapusi atziņa. Vēlmi pievienoties iesniegtajam pieteikumam atsevišķas personas izteica jau laikā, kad tika sagatavota izskatīšanai tā sauktā izglītības reformas lieta.¹³ Satversmes tiesas toreizējais priekšsēdētājs A. Endziņš kvalificēja šos dokumentus kā iesniegumus un savās vēstulēs izskaidroja, ka šādu pievienošanos Satversmes tiesas likums neparedz.

Pieteikumu Satversmes tiesai grūti organizēt kā akciju: sastādīt tekstu un tad "izlikt" to parakstīšanai vai atbalstīšanai. Ar pieteikuma iesniegšanu Satversmes tiesas process nebeidzas, tas tikai sākas. Pieteikuma iesniedzējam šajā procesā ir noteiktas tiesības un pienākumi, kuru akcijas ietvaros sapulcinātām personām grūti realizēt. Iedomāsimies, kāds varētu izskatīties Satversmes tiesas mutvārdu process, kurā katrs no trijiem simtiem parakstītāju savas pieteikuma iesniedzēja tiesības realizē pats.

Tas nenozīmē, ka kolektīvs pieteikums Satversmes tiesā nav iespējams. Gluži otrādi. Satversmes tiesā ir ierosinātas un izskatītas vairākas lietas, kurās bijuši daudzi pieteikuma iesniedzēji. Piemēram, ar pašvaldību reformu saistītās lietas, kurās zvērināta advokāta L. Liepas birojs iesniedza pieteikumu¹⁴ vairāku desmitu pieteikuma iesniedzēju vārdā, ar Jūrmalas teritorijas plānojumu saistītā lieta,¹⁵ kurā viena privātpersona, pamatojoties uz pilnvarojumiem, iesniedza pieteikumu savā un citu personu vārdā.

Šajos gadījumos personas pilnvaroja advokātu vai konkrētu personu pārstāvēt viņus Satversmes tiesā, bet advokāts vai attiecīgā persona formulēja pieteikumu, norādot tajā kopējo juridisko pamatojumu par apstrīdētās normas neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām, un atsevišķi faktiskos apstākļus par aizskārumu katrai konkrētai personai. Manuprāt, šī ir optimāla procesuāla forma, kā šobrīd iespējams iesniegt kolektīvu pieteikumu Satversmes tiesā.

Taču, ja pieteikumā šāda pilnvarojuma nav, nevar uzskatīt, ka tas neatbilst likuma prasībām. Cits jautājums ir, vai likuma prasības kolektīvo pieteikumu gadījumā ir optimālas. Manuprāt, ir pienācis laiks ietvert Satversmes tiesas likumā precīzu regulējumu šādiem gadījumiem. Šis regulējums varētu būt analogs Satversmes tiesas likuma 23. panta otrās daļas pirmajam un otrajam teikumam, kas paredz: "Ja pieteikumu iesniedz ne mazāk kā divdesmit Saeimas deputātu, viņi ir uzskatāmi par vienu procesuālo personu. Procesuālās darbības viņi var izdarīt tikai ar viena pilnvarotā pārstāvja starpniecību. Pirmais, kas parakstījis pieteikumu, uzskatāms par pilnvaroto pārstāvi, ja Saeimas deputāti nav vienojušies citādi."

¹ Sk.: http://www.maminuklubs.lv/ratinu_revolucija/atteikums-satversmes-tiesa---kas-notiks-talak

² Pieteikums Nr. 359/2009.

³ Pilns minētā panta teksts:

"(1) Laika periodā no 2009. gada 1. jūlija līdz 2010. gada 2. maijam personai, kura bērna kopšanas laikā ir obligāti sociāli apdrošinātā persona (darba ņēmējs vai pašnodarbinātais) atbilstoši likumam "Par valsts sociālo apdrošināšanu", likumā "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" noteikto vecāku pabalstu izmaksā 50 procentu apmērā no piešķirtā pabalsta apmēra ar tā mēneša pirmo datumu, kas seko mēnesim, kurā persona ir kļuvusi par obligāti sociāli apdrošināto personu (darba ņēmēju vai pašnodarbināto) atbilstoši likumam "Par valsts sociālo apdrošināšanu".

(2) Vecāku pabalsta izmaksu šā panta pirmajā daļā noteiktajā apmērā pārtrauc ar tā mēneša pirmo datumu, kas seko mēnesim, kurā persona nav obligāti sociāli apdrošinātā persona (darba ņēmējs vai pašnodarbinātais) atbilstoši likumam "Par valsts sociālo apdrošināšanu"."

⁴ Lieta Nr. 2005-09-01 "Par Valsts sociālo pabalstu likuma 7. panta pirmās daļas 1. punktā ietvertā nosacījuma – "ja šī persona nav nodarbināta (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu") vai ir nodarbināta un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā" – atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91., 106. un 110. pantam."

⁵ Lieta Nr. 2006-07-01 "Par likuma "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā" 1. panta daļas, ar kuru Valsts sociālo pabalstu likumā ieviests jauns 7. panta pirmās daļas 3. punkts, un 2. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. pantam".

⁶ Lieta Nr. 2006-10-03 "Par Ministru kabineta 2004. gada 7. decembra noteikumu Nr. 1003 "Kārtība, kādā piešķir un izmaksā bērna kopšanas pabalstu un piemaksu pie bērna kopšanas pabalsta par dvīņiem vai vairākiem vienās dzemdībās dzimušiem bērniem" 3.1. punktā un Ministru kabineta 2006. gada 8. augusta noteikumu Nr. 644 "Noteikumi par bērna kopšanas pabalsta un piemaksas pie bērna kopšanas pabalsta par dvīņiem vai vairākiem vienās dzemdībās dzimušiem bērniem apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalsta un piemaksas piešķiršanas un izmaksas kārtību" 2.2. punktā ietvertās normas vārdu "un ne vairāk kā 392 lati mēnesī" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam".

⁷ Lieta Nr. 2007-13-03 "Par Ministru kabineta 2006. gada 8. augusta noteikumu Nr. 644 "Noteikumi par bērna kopšanas pabalsta un piemaksas pie bērna kopšanas pabalsta par dvīņiem vai vairākiem vienās dzemdībās dzimušiem bērniem apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalsta un piemaksas piešķiršanas un izmaksas kārtību" 6. punkta vārda "nepārtraukti" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 110. pantam".

⁸ Pieteikuma "Ievada daļas" pirmā rindkopa: pieteikumā lapas nav numurētas, tāpēc lietotas atsauces uz pieteikuma sadaļām un rindkopām.

⁹ Sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 14. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-14-04 secinājumu daļas 1. punktu.

¹⁰ Eiropas Padomes komisija "Demokrātija caur tiesībām".

¹¹ Sk.: http://www.codices.coe.int

¹² Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 2.4. punkts.

¹³ Lieta Nr. 2004-18-0106.

¹⁴ Lieta Nr. 2008-33-03.

¹⁵ Lieta Nr. 2008-38-03.