Ne tikai gadalaiki un ekonomika, bet arī konkrētas cilvēktiesības aktualitāte ir cikliska. Pirmskrīzes laikā aizsargjoslas noteikšana ap Saeimu izraisītu plašu diskusiju, bet tagad dzirdami tikai daži izsaukumi. Pēdējā gada laikā par cilvēktiesībām galvenokārt runā kā par sociālajām tiesībām. Tas izskaidrojams ar to, ka ekonomiskās krīzes apstākļos sociālās tiesības izjūt vislielāko spiedienu, jo valsts var atteikties no tā sociālā nodrošinājuma, kas pārsniedz Latvijas Republikas Satversmē noteikto minimālo slieksni. Neliels izņēmums bija šā gada 9. oktobra diskusija "Ekonomiskās krīzes ietekme uz sociālajām ekonomiskajām tiesībām Latvijā un Eiropā" Eiropas Savienības mājā Rīgā, kur tika analizēta ekonomiskās krīzes ietekme ne tikai uz sociālajām tiesībām, bet arī uz citām cilvēktiesībām. Diskusiju organizēja Latvijas Cilvēktiesību centrs sadarbībā ar Latvijas Cilvēktiesību komiteju un Eiropas Cilvēktiesību aizsardzības asociāciju.
Ar resursu taupīšanu saistītie lēmumi skar lielāko daļu Latvijas iedzīvotāju, tomēr līdz šim nav izvērtēta šo lēmumu ietekme uz atsevišķām cilvēktiesībām, piemēram: tiesības uz dzīvību, taisnīgu tiesu, mājokli, darbu, izglītību, sociālo nodrošinājumu un veselības aizsardzību. Izejot no šīs prezumpcijas, diskusijai tika izvirzīti vairāki jautājumi. Piemēram, vai ir kāds minimums sociālekonomiskajā jomā, no kā mūsu attīstības līmeņa valsts nevar atteikties, nepārkāpjot atsevišķas sociālās, ekonomiskās vai pat politiskās cilvēktiesības? Vai ir gadījumi, kad "griešana" patiesībā nav nepieciešama, bet lēmumi tiek pieņemti, kā ieganstu izmantojot ekonomisko krīzi?
Diskusijā piedalījās ne tikai juristi un cilvēktiesību eksperti, bet arī ekonomisti, kas šai diskusijai piešķīra daudzšķautņainu redzējumu un analīzi.
Atklājot diskusiju, Latvijas Cilvēktiesību centra direktore Ilze Brands-Kehre uzsvēra, ka līdz ar ekonomisko krīzi ir pieaugusi ne tikai sociālā spriedze, bet arī neiecietība, diskriminācija un populisms. Lai arī sociālās tiesības ir atkarīgas no valsts budžeta iespējām, tomēr būtu jādefinē robeža, kuru nedrīkst pārkāpt. Ja šī robeža tiek pārkāpta, tad šādā gadījumā varētu runāt par cilvēktiesību pārkāpumu. Jāvienojas par cilvēktiesību principiem, kas jāņem vērā, lemjot par valsts budžeta izlietojumu un valsts pārvaldes reformu. Sistēmiski un visaptveroši jāveic cilvēktiesību ievērošanas monitorings, lai vienotos arī par cilvēktiesību prioritātēm. Šādas ekonomiskās krīzes situācijā diemžēl nevarot nodrošināt visas cilvēktiesības. Prioritātei noteikti jābūt, piemēram, bērnu tiesībām.
Pirmais runātājs Eiropas Cilvēktiesību aizsardzības asociācijas priekšsēdētājs Pjērs Baržē (Pierre Barge) uzstājās ar referātu "Ekonomiskā krīze: atklājot sociālo tiesību kā cilvēktiesību nozīmi". Viņš uzsvēra, ka Eiropai jābūt ne tikai demokrātiskai, bet arī tiesiskai. Cilvēktiesības ir Eiropas fundaments. Ekonomiskā krīze uzskatāmi atgādina, ka arī sociālās tiesības ir cilvēktiesības. Tās neatšķiras no citām cilvēktiesībām. Gan sociālās tiesības, gan arī politiskās tiesības ir viena līmeņa cilvēktiesības un visu cilvēktiesību ievērošana no valsts prasa līdzekļus. P. Baržē pieminēja vienu Eiropas Cilvēktiesību tiesas lietu, kurā tiesa aicināja Moldovas valdību atrast līdzekļus, lai nodrošinātu iedzīvotāju tiesības uz mājokli.
Cilvēktiesību bloki ir atkarīgi cits no cita, piemēram, politiskās tiesības nevar pastāvēt bez sociālajām tiesībām. Valsts nodrošinātajai sociālajai funkcijai ir būtiska nozīme. P. Baržē minēja Japānas piemēru, kur tika apturēta pasta privatizācija, jo tika atzīts, ka pastam ir ne tikai uzdevums nogādāt sūtījumus, bet tas pilda arī sociālu funkciju. Nereti tieši pasts ir vienīgais, kas uztur sociālu saiti ar cilvēkiem laukos.
Latvijas Cilvēktiesību komitejas līdzpriekšsēdētājs Aleksejs Dimitrovs referēja par tematu "Sociālās tiesības ES tiesību sistēmā un krīzes pārvarēšana". A. Dimitrovs analizēja sociālo tiesību vietu Eiropas Savienības tiesībās. Sociālo tiesību nodrošināšana ir katras dalībvalsts kompetencē, tomēr tika norādīts, ka nākotnē, iespējams, Eiropas Savienība varētu noteikt sociālo garantiju minimumu. Par šo minimumu gan gaidāma plaša diskusija, jo dalībvalstīm būs grūti vienoties par kopīgu izpratni.
A. Dimitrovs akcentēja, ka šobrīd Latvijā tiek veikta sociālo standartu samazināšana, kamēr Eiropas Savienībā domā par sociālo tiesību saglabāšanu, lai ikvienam nodrošinātu pienācīgu dzīvi. Runātājs arī norādīja uz 2002. gada 18. februāra regulas Nr. 332/20021 5. panta saistību ar Latvijas noslēgto Saprašanās memorandu ar Eiropas Kopienu. Pēc viņa domām, Satversmes tiesai, skatot lietas par pensijām un citiem pabalstiem, būtu jāvērtē arī šīs regulas normas saturs. Regulas 5. pants nosaka tikai ekonomiskās attīstības aspektu, bet Latvijas noslēgtais Saprašanās memorands regulē arī sociālo jomu.
Noslēgumā Latvijas Cilvēktiesību centra pētnieki Anhelita Kamenska un Boriss Kolčanovs sniedza ilustratīvus piemērus par cilvēktiesību pārkāpumiem krīzes ietekmē Latvijā, attiecīgi pilsonisko un politisko tiesību jomā un sociālo un ekonomisko tiesību jomā.
A. Kamenska vērsa uzmanību uz brīdinošiem signāliem no tiesu varas. Tiesu namu atrašanās vieta tiek definēta formāli, nevērtējot iedzīvotāju iespējas līdz tai nokļūt. Kaut arī strauji pieaug lietu skaits tiesās, tiek samazināti gadījumi, kad persona var lūgt valsts nodrošināto juridisko palīdzību. Arī nesenais Augstākās tiesas plēnuma lēmums ir sarkanais signāls. Tādējādi ir vairākas pazīmes par apdraudējumu tiesu pieejamībai.
Runātāja arī norādīja uz situāciju policijā, kur nepietiek līdzekļu dokumentu tulkošanai. Problēmas ir arī ieslodzījuma vietās: tiek samazināta pārtikas deva ieslodzītajiem apstākļos, kad viņiem pašiem vairs nav tik lielas finansiālas iespējas cietumu veikalos iegādāties pārtiku. Nereti ir sajūta, ka ekonomiskā krīze tiek izmantota, lai attaisnotu vienkāršu neizdarību.
B. Kolčanovs norādīja, ka valsts neizvērtē savu lēmumu sociālās sekas. Valsts ierobežo strādājošo pensionāru tiesības saņemt pilnu pensiju, tomēr nav analizēts, kā izglītības kvalitāti ietekmē strādājošo pensionāru aiziešana no darba. Nav arī vērtēts, kā veselības aizsardzības reforma ietekmē iedzīvotājus.
Diskusijas noslēgumā tika secināts, ka no valsts nevar prasīt maksimumu, tomēr zināmu minimumu gan. Turklāt lēmumu pieņemšana notiek bez plašas diskusijas, kas bieži vien nepamatoti tiek attaisnots ar steigu.
Gatis Litvins
1 Council Regulation (EC) No 332/2002 of 18 February 2002 establishing a facility providing medium-term financial assistance for Member States’ balances of payments.