Eiropas Savienības dalībvalstu centrālo banku neatkarību garantē EK Dibināšana līguma (turpmāk tekstā – EK Līgums) 108. pants un Eiropas Centrālo banku sistēmas statūtu un Eiropas Centrālās bankas statūtu (turpmāk tekstā – ECBS Statūti) 7. pants neatkarīgi no tā, vai attiecīgā valsts jau ir pievienojusies vienotās valūtas telpai vai tikai gatavojas to darīt. Ne retāk kā reizi divos gados gan Eiropas Savienības Komisija (turpmāk tekstā – Komisija), gan Eiropas Centrālā banka (turpmāk tekstā – ECB) sagatavo konverģences ziņojumu, kur izvērtē, kuras dalībvalstis atbilst vajadzīgajiem nosacījumiem, lai varētu ieviest vienotu valūtu. Šajos konverģences ziņojumos tiek vērtēta ne tikai atbilstība tā sauktajiem Māstrihtas jeb ekonomiskās konverģences kritērijiem, bet arī atbilstība tiesiskās konverģences kritērijiem. Īpaši rūpīgi tiek vērtēta nacionālo centrālo banku neatkarība. Kāds ir tā iemesls? ECB savā ziņojumā nepārprotami norāda, ka "Līguma prasība attiecībā uz centrālās bankas neatkarību atspoguļo vispārējo viedokli, ka galveno mērķi – cenu stabilitāti – vislabāk nodrošinās pilnīgi neatkarīga institūcija ar precīzi formulētām pilnvarām".1