ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

22. Decembris 2009 /Nr.51/52 (594/595)

Pārstāvniecības jēdziens, vēsturiskā attīstība un aktuālās problēmas
Mg.iur.
Viola Supe
zvērināta advokāte, Biznesa augstskolas "Turība" doktorante 

Pēdējā laikā Latvijā ir aizsāktas diskusijas par nepieciešamību izdarīt grozījumus Saeimas vēlēšanu normatīvajā regulējumā. Kā galvenā problēma, kuras dēļ šie grozījumi nepieciešami, tiek minēta vēlētāju neuzticēšanās parlamentam, kas pēdējā gada laikā, kā var spriest no socioloģisko aptauju datiem, svārstās 14 līdz 19 procentu robežās, un tas tiek vērtēts kā zemākais rādītājs pēdējos gados.1 Vērojama arī strauja vēlētāju aktivitātes samazināšanās parlamenta vēlēšanās (sk. tabulu).2

Kā redzams tabulā, trīspadsmit gadu laikā, kopš pirmajām atjaunotās Saeimas vēlēšanām 1993. gadā, vērojams vēlētāju aktivitātes kritums par aptuveni 30 procentiem. Turklāt sabiedriskās domas pētījumi liecina, 2010. gada Saeimas vēlēšanās vēlētāju aktivitātes rādītāji varētu būt vēl zemāki. Līdzīga situācija – ka vēlētāju dalības procents ir ļoti zems, sastopama praktiski visās Austrumeiropas valstīs. Piemēram, Polijā pēdējās parlamenta vēlēšanās piedalījās 40,58 procenti balsstiesīgo vēlētāju,3 Igaunijā 2003. gada vēlēšanās – 61 procents,4 Čehijas parlamenta apakšpalātas vēlēšanās 2006. gadā – 64,47 procenti,5 Bulgārijas parlamenta 2005. gada vēlēšanās – 55,76 procenti,6 un šo uzskaitījumu varētu turpināt.

Vēlēšanu gads

1993

1995

1998

2002

2006

Vēlētāju aktivitāte procentos no kopējā skaita

91,3%

72,65%

71,90%

71,51%

60,98%

Balsstiesīgo vēlētāju skaits

1 134 204

1 328 779

1 383661

1 398 156

1 448 039

Vēlētāju aktivitāte

1 118 316

965 339

982 400

997 754

908 979

Pārstāvniecības regulējums dažādu valstu konstitūcijās var būt visai atšķirīgs. Faktiski nav tādu objektīvu rādītāju, pēc kuriem varētu spriest, kurš no tiem nodrošina labāku pārstāvniecību, jo konstitucionālais regulējums nav vienīgais faktors, kas nosaka pārstāvniecības kvalitāti.

2006. gada februāra beigās un marta sākumā tika veikta “Sabiedriskās domas pētījumu centra “SKDS”” aptauja par Latvijas vēlētāju atbalstu pašreizējai Saeimas vēlēšanu sistēmai. Tās rezultāti liecina, ka tikai 21 procents vēlētāju atbalstīja pašreizējo proporcionālo pārstāvniecību, savukārt “64 procenti aptaujāto vēlējās “savu” pārstāvi Saeimā, pie kura griezties, lai pārrunātu un risinātu jautājumus, kas saistās ar Saeimas lēmumiem un darbību un gandrīz tikpat liela daļa (64%) apsveiktu iespēju atsaukt “savu” deputātu”.7

 

Abas minētās problēmas – zema aktivitāte vēlēšanās un neuzticība parlamentam – būtībā ir vienas problēmas divas dažādas un savstarpēji saistītas izpausmes, un tā, pēc autores domām, formulējama kā vāja parlamenta deputātu saikne ar vēlētājiem jeb, citiem vārdiem sakot, pārstāvju saikne ar pārstāvamajiem. Šī raksta mērķis ir aplūkot pārstāvniecības jēdzienu un ar to saistītās problēmas Latvijā.

1. Pārstāvniecības jēdziens

Tikai caur pārstāvniecību cilvēks kļūst par pilsoni, un tikai caur pārstāvniecību tiek ģenerēta un izmantota publiskā vara.8 Pārstāvnieciskā demokrātija ir moderno valstu uzbūves galvenais stūrakmens. Pārstāvniecība mūsdienās tiek cieši saistīta ar demokrātijas un taisnīguma jēdzienu. Dažādās valstīs tā tiek realizēta atšķirīgi, atbilstoši konstitūcijā fiksētajai valsts pārvaldes formai. Svarīgākais pārstāvniecības realizācijas mehānisms demokrātiskā valstī ir vēlēšanas, un no tā, cik vēlēšanu rezultāti precīzi atspoguļo vēlētāju gribu, ir atkarīga pārstāvniecības realizācija, savukārt vēlēšanu rezultātu objektivitāte lielā mērā ir atkarīga no valstī pastāvošā normatīvā regulējuma.

Pārstāvniecības jēdziena sarežģītību nosaka vairāki faktori:

1. Pārstāvniecība ir sistēmiska parādība, tā izpaužas kā procesu kopums, ar kuru palīdzību pilsoņi realizē valsts pārvaldi.

2. Pārstāvniecības realizācija notiek vairākos līmeņos – lokālajā (pašvaldības), centrālajā (nacionāla unitāra valsts), federālajā (federācijas subjekti) un pārnacionālajā (Eiropas Parlaments).

3. Pārstāvniecības realizācijas mehānismu dažādība, kas izpaužas vēlēšanu sistēmu normatīvajā regulējumā.

ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 21. pantā tiek norādīts, ka katram cilvēkam ir tiesības piedalīties savas valsts pārvaldē tieši vai ar brīvi ievēlētu pārstāvju (tātad pārstāvniecības) palīdzību.

komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
visi numura raksti
Anita Kovaļevska
Skaidrojumi. Viedokļi
Tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni
To, ka tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni ir cilvēktiesības, apliecināja to iekļaušana ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā 1948. gadā. Satversmē šādas tiesības nav minētas expressis verbis. Līdz ar to aktuāls ir ...
Inga Kačevska
Skaidrojumi. Viedokļi
Konvencijas "Par starptautiskajiem preču pirkuma un pārdevuma līgumiem" piemērošana
1980. gada ANO Vīnes Konvencija par starptautiskajiem preču pirkuma un pārdevuma līgumiem (turpmāk tekstā – Konvencija) stājās spēkā 1998. gada 1. janvārī, un tā ir ļoti populāra pasaulē – tai ir pievienojušās 73 valstis.1 ...
4 komentāri
Juris Rozenbergs
Nedēļas jurists
Jānis Rozenbergs
Līga Fjodorova
Skaidrojumi. Viedokļi
Starptautiska preču pirkuma līguma forma
Lai veicinātu 1980. gada Vīnes konvencijas “Par starptautiskajiem preču pirkuma un pārdevuma līgumiem” (turpmāk tekstā – Konvencija) piemērošanu Latvijā, ir jāprecizē likums1 un jāatsauc atļauja pusēm pašām izvēlēties gribas ...
Elīna Umbraško
Skaidrojumi. Viedokļi
Konvencijas "Par starptautiskajiem preču pirkuma un pārdevuma līgumiem" noteikumu tulkojums
Apvienoto Nāciju Organizācijas 1980. gada Konvencija “Par starptautiskajiem preču pirkuma un pārdevuma līgumiem” (turpmāk tekstā – Konvencija) atšķirībā no valstu normatīvajiem aktiem, kuri tiek veidoti kopsakarā ar jau ...
AUTORU KATALOGS