Diskusijas juridiskajā literatūrā par judikatūras izpratni un tās nozīmi Latvijas tiesību sistēmā turpinās. Šī tiesību palīgavota ieviešana Latvijas juristu praksē ir nenoliedzami apsveicams solis, jo tādējādi ne tikai tiek nodrošināts vienlīdzības princips un tiesiskais taisnīgums, bet arī neatsverami tiek atvieglots juristu darbs un nodrošināta nepārtrauktība tiesību attīstībā.
Rakstā netiks turpināta diskusija par judikatūru kā tiesu nolēmumu kopumu vispārējā līmenī, bet gan sperts solis tālāk un uzmanība tiks pievērsta šī palīgavota pamatelementam – judikatūras atziņai. Autore vēlas norādīt uz judikatūras atziņu iztulkošanas problēmām, kas Latvijā vēl ir maz pētīts jautājums. Šī tēma ir aktuāla, jo darbs ar tiesnešu tiesībām pamatā ir anglosakšu tiesību loka iezīme, bet tiesību piemērotājam no kontinentālās Eiropas tiesību saimes valstīm parasti pietrūkst zināšanu šajā jomā.
Raksta sākumā aplūkots prejudīciju jēdziens un raksturs, lai ieskicētu tās iztulkošanas problēmas un pretrunas, kas tiesību piemērotāju sagaida jau attiecībā uz judikatūras atziņu noteikšanu. Raksta otrajā daļā, lai norādītu uz konkrētām judikatūras atziņu iztulkošanas problēmām, par pamatu ņemtas romāņu ģermāņu tiesību saimes juristiem pazīstamās tiesību normu iztulkošanas metodes un tās attiecinātas uz judikatūras atziņām.
Autore vēlas radīt augsni tālākajai juridiskai domu apmaiņai par judikatūras atziņu piemērošanas praktisko pusi, lai veicinātu judikatūras kā palīgavota nostiprināšanos Latvijas tiesību sistēmā.
Judikatūras atziņa ratio decidendi
Lai apskatītu jautājumu par judikatūras atziņu iztulkošanas problēmām, pirmām kārtām ir jāpievēršas jautājumam, kas tad īsti ir judikatūras atziņa. K. Torgāna piedāvātā judikatūras definīcija nosaka, ka judikatūra ir tiesas nolēmumos (precedentos) ietvertās atziņas, uz kurām balstoties tiesa ir izlēmusi jautājumus par tiesību normas interpretāciju un piemērošanu.1 Var secināt, ka judikatūras atziņas ir tikai tās, kurām ir bijusi svarīga loma sprieduma pieņemšanā.
Ņemot par pamatu anglosakšu sistēmu, tomēr atklājas, ka ratio decidendi ir dubults raksturs, tā vienlaikus ir gan judikatūras atziņa, kas ir konkrētā precedenta pamatā , gan arī t. s. common law atziņa, kas ir saistoša nākamajām tiesām.2 Kontinentālās Eiropas tiesību lokā šis pēdējais noteikums, kā zināms, atšķiras, taču tāds ir. Tas savukārt uzsvērts E. Levita izstrādātajā judikatūras definīcijā, nosakot, ka tās ir atziņas, ko tiesa konkrētā, respektīvi, citā kāzusā var izmantot argumentācijai, lai pamatotu savu lēmumu.3 Šeit tiek likts uzsvars uz "var", tātad tām ir jābūt potenciāli izmantojamām citos kāzusos.
Jāsecina, ka tiesību piemērotājam saistošās judikatūras atziņas ir ratio decidendi, kas izpilda abas minētās prasības, proti, tās ir judikatūras pamatā un ir izmantojamas citu tiesu lēmumu pamatojumos.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes