SIA "E-sabiedrības risinājumi" valdes loceklis
Šodien, 2010. gada 23. martā, paliek desmit gadu kopš Fizisko personu datu aizsardzības likuma1 pieņemšanas. Šajā dienā pirms desmit gadiem 7. Saeimas deputātu balsojums par likuma projekta pieņemšanu trešajā lasījumā bija pārliecinošs: "par" – 87, "pret" un "atturas" nav,2 bet no 2000. gada 6. aprīļa likuma prasības jau stājās spēkā. Nedaudz vēlāk – 2001. gada 2. janvārī – darbu sāka jauna un ar šo likumu īpaši izveidota personas datu aizsardzības uzraudzības iestāde: Datu valsts inspekcija. Droši vien var uzdot jautājumu: vai valstī desmit gadu laikā ir izdarīts viss, lai personas dati tiešām būtu aizsargāti? Atsevišķi notikumi pēdējā laikā liecina par pretējo.
Šajā rakstā īsumā ieskicēti galvenie personas datu aizsardzības institūta attīstības posmi Latvijā, aktualizētas problēmas, kā arī tiks sniegts skatījums uz turpmākām šīs administratīvo tiesību apakšnozares attīstības perspektīvām Eiropā.
Fizisko personu datu aizsardzības likuma pieņemšana Latvijā lielā mērā saistīta ar 1995. gada 24. oktobra Eiropas Savienības Direktīvas 95/46/EK par personas aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un to brīvu apriti3 (turpmāk tekstā – Direktīva 95/46/EK) ieviešanu, kas bija viens no obligāti izpildāmajiem nosacījumiem, lai valsts iestātos Eiropas Savienībā. Tomēr ir skaidrs, ka Direktīvas 95/46/EK prasības ir vajadzīgas ne jau tikai Eiropas Savienībā noteiktās kārtības funkcionēšanai, bet lielā mērā arī Latvijas sabiedrībai un valsts pārvaldei kopumā. Fiziskas personas datu vākšana un glabāšana ir iejaukšanās personas privātajā dzīvē, kas tiek aizsargāta ar Latvijas Republikas Satversmes 96. pantu.4 Līdz ar to jebkādai personas datu apstrādei vajadzīgs kāds leģitīms iemesls, bez tam, pat ja ir šāds iemesls, gan privātpersonām, gan valsts un pašvaldību iestādēm ir jāievēro vēl citas prasības, lai personas tiesības uz privāto dzīvi netiktu pārkāptas.
Latvijas sabiedrības un valsts pārvaldes izpratne par personas datu aizsardzības normu būtību 2000. gadā tikai sāka veidoties, ņemot vērā, ka līdz šim juristiem pamatā bija pazīstama tikai pacientu, banku klientu un nodokļu maksātāju konfidencialitāte. Tieši pēdējā personu grupa ir tā, kuras personas dati nesen nelikumīgi nonāca trešo personu rīcībā. Lai arī no incidentiem nav aizsargāts neviens, konkrētais notikums tomēr norāda, ka personas datu aizsardzība valstī joprojām nav vajadzīgajā līmenī. Vai ir izdarīts kaut kas, lai pierādītu pretējo?
No starptautiskā viedokļa, pie valsts būtiskākajiem sasniegumiem jāmin 2001. gada 5. aprīļa likums, ar kuru Saeima ratificēja 1981. gada 28. janvāra Konvenciju Nr. 108 par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisko apstrādi5 (turpmāk tekstā – Konvencija Nr. 108), kura šobrīd ir spēkā jau 41 Eiropas Padomes valstī.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes