Nevar viennozīmīgi apgalvot, ka speciālo izmeklēšanas darbību institūts Latvijā ieviests ar Kriminālprocesa likuma (turpmāk tekstā – KPL) spēkā stāšanos, jo tā rašanās pirmsākumi meklējami labu laiku pirms 2005. gada 1. oktobra, tādēļ autoram šķita interesanti sīkāk izpētīt KPL 11. nodaļas rašanās vēsturi. Tās izstrādes gaitā juristu vidū pastāvēja diametrāli pretēji viedokļi par šādas nodaļas nepieciešamību – vieni uzskatīja, ka tā ir nepieciešama, lai sekmīgāk cīnītos ar noziedzību, citi – ka analoģiskas darbības jau ir paredzētas Operatīvās darbības likuma normās, tāpēc to dublēšana nav lietderīga. Raksts tapis, balstoties uz publiski pieejamajiem dažādu autoru viedokļiem un Saeimas arhīva materiāliem.
1. Idejas rašanās un attīstība
[1] Pirmās ziņas par ieceri Latvijas kriminālprocesuālajos normatīvajos aktos ieviest speciālo izmeklēšanas darbību institūtu 1998. gadā publicēja nu jau bijušās Latvijas Policijas akadēmijas profesors Anrijs Kavalieris. Pamatpostulāts, kuru A. Kavalieris izvirzīja speciālo izmeklēšanas darbību iekļaušanai kriminālprocesuālajos normatīvajos aktos, bija saglabāt kriminalitātes apkarošanu un līdz ar to paaugstināt arī iedzīvotāju drošības pakāpi – kaut vai iepriekšējā līmenī. Tiesībaizsardzības institūcijas ne tikai ir jācenšas apgādāt ar adekvātiem zinātniski tehniskiem līdzekļiem, bet tām jārada iespējas lietot jaunus un efektīvākus noziedzīgās darbības pierādīšanas un organizētās kriminalitātes aktivitāšu neitralizācijas paņēmienus un metodes, iestrādājot tos likumos.1 Šī citāta mērķis bija vērst kriminālistu un procesuālistu uzmanību uz šīs problēmas aktualitāti un rosināt pētījumus šajā virzienā.2
[2] Turpinot pētījumus un izstrādājot pirmos iespējamos grozījumu projektus Latvijas Kriminālprocesa kodeksā (tobrīd spēkā bija Latvijas Kriminālprocesa kodekss3), A. Kavalieris 1999. gadā mēģināja izvērst diskusiju, kura 2000. gadā varētu noslēgties attiecīgā konferencē vai seminārā, un tikai tad varētu sagatavot zinātniski pamatotus un pieņemamus secinājumus.4 Joprojām nepieciešamību speciālo izmeklēšanas darbību ieviešanai kriminālprocesuālajos normatīvajos aktos pamatoja šāda atziņa: ir vispāratzīts fakts, ka pēdējos gadu desmitos ne tikai Latvijas, bet arī visas pasaules kriminalitātē notikušas ļoti būtiskas pārmaiņas. Galvenā no tām – izveidojusies, izplatījusies un attīstījusies organizētā noziedzība.5 Lai sekotu līdzi laika garam un lai Latvijas tiesībaizsardzības iestādēm būtu iespēja sekmīgāk cīnīties ar noziedzību, A. Kavalieris piedāvāja iestrādāt Kriminālprocesa kodeksā normas par konkrētiem operatīvās darbības pasākumiem un tādējādi pārvērst tos, ja vien tie tiek veikti procesa virzītāja (izziņas izdarītāja vai prokurora) uzdevumā, par procesuālām izmeklēšanas darbībām. Tādējādi šo pasākumu rezultātā iegūtā un attiecīgos dokumentos fiksētā informācija arī kļūtu par pierādījumu, kas līdzvērtīgs citām izmeklēšanas darbībām.6
[3] Nepagāja ne gads, kad ideja tika apspriesta plašākā juristu un zinātnieku lokā. "Ar gandarījumu jāatzīst, ka šis mērķis (mērķis raisīt diskusiju, kura varētu noslēgties attiecīgā konferencē vai seminārā) ir "pilnībā sasniegts. Par priekšlikumiem tika diskutēts gan Latvijas Juristu III foruma ietvaros notikušajā konferencē Latvijas Policijas akadēmijā, piedaloties ne tikai docētājiem, bet arī tiesās, prokuratūrās un advokatūrā praktizējošiem juristiem, gan Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas sēdē, kurā bez parlamentāriešiem piedalījās visu ieinteresēto institūciju pārstāvji.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes