Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmei (turpmāk – Satversme) tiesības izdot ārējos normatīvos aktus ir tautai un Saeimai. Tomēr šie nav vienīgie subjekti, kas faktiski izdod ārējos normatīvos aktus. Šobrīd ārējos normatīvos aktus izdod arī Ministru kabinets, pašvaldības un iestādes, kurām ar likumu ir noteikta no Ministru kabineta neatkarīga kompetence jeb tā sauktās autonomās iestādes (turpmāk – autonomās iestādes). Pēdējos gados, it sevišķi saistībā ar gaidāmajām strukturālajām reformām valsts pārvaldē, aktuāla ir kļuvusi ideja piešķirt ministram tiesības vienpersoniski izdot ārējos normatīvos aktus. Tādā veidā varētu tikt veicināta izpildvaras efektivitāte un atslogots Ministru kabineta darbs.
Šā raksta mērķis ir apskatīt likumdošanas funkcijas un likumpakārtoto aktu izdošanas savstarpējās sakarības un izvērtēt, vai, pirmkārt, Latvijas tiesību sistēmā ir ieviešams jauns ārējo normatīvo aktu veids – ministra noteikumi un, otrkārt, vai autonomo iestāžu tiesības izdot ārējos normatīvos aktus atbilst Satversmei.
Šajā rakstā netiks aplūkotas pašvaldību tiesības izdot saistošos noteikumus un šo normatīvo aktu vieta Satversmes kontekstā. Šī problēma jāvērtē kopsakarā ar pašvaldību statusu un vietu Satversmē, un šī problēma nav aptverama ar aplūkojamo jautājumu loku.
Ministru kabineta tiesības izdot ārējos normatīvos aktus
Ministru tiesības izdot ministra noteikumus ir uzskatāmas par atvasinājumu no Ministru kabineta tiesībām izdot Ministru kabineta noteikumus. Pirms pievēršamies ministru tiesībām, jāvelta neliela atkāpe problemātikai, kas saistīta ar Ministru kabineta tiesībām izdot ārējos normatīvos aktus.
Līdz 2007. gada 31. maijam Satversmes 81. pantā bija iekļautas tiesības Ministru kabinetam izdot Ministru kabineta noteikumus ar likuma spēku. Satversmes 81. pantā bija minēti saturiski un intertemporāli aprobežojumi, kuri Ministru kabinetam bija jāievēro, tomēr citādā ziņā Ministru kabinets 81. panta ietvaros darbojās kā likumdevējs. Ministru kabineta Satversmes 81. panta kārtībā izdotie noteikumi bija primārie normatīvie akti, nevis sekundārie (likumpamatotie) normatīvie akti. Tiem nebija nepieciešams likumā noteikts deleģējums.
Ministru kabineta darbība Satversmes 81. panta kārtībā principiāli atšķīrās no Ministru kabineta darbības Satversmes 4. nodaļas (no 55. panta līdz 63. pantam) ietvaros, jo Ministru kabineta darbība Satversmes 81. panta kārtībā bija darbošanās likumdevēja varas ietvaros, savukārt Ministru kabineta darbošanās Satversmes 4. nodaļas ietvaros ir darbošanās izpildvaras ietvaros. Ministru kabineta noteikumi tiek izdoti, darbojoties izpildvaras ietvaros, un Ministru kabineta noteikumi nav primārie likumdošanas akti. Vienlaikus jāatzīmē, ka tiesības izdot Ministru kabineta noteikumus nav atrunātas Satversmē expressis verbis.
Tas gan nenozīmē, ka līdz ar Satversmes 81. panta izslēgšanu no Satversmes Ministru kabinets būtu zaudējis tiesības izdot Ministru kabineta noteikumus. Ministru kabinets joprojām izdod Ministru kabineta noteikumus, un šāda Ministru kabineta tiesība netiek apšaubīta. Tas nozīmē, ka Ministru kabineta tiesības izdot ārējos normatīvos aktus nav saistāmas ar Satversmes 81. pantu, jo līdz ar 81. panta izslēgšanu ir izslēgtas Ministru kabineta tiesības darboties kā likumdevējam, bet ne kā likumpamatoto aktu izdevējam izpildvaras īstenošanas ietvaros.
Ņemot vērā Satversmes struktūru, redzams, ka Satversmē nostiprināts varas dalījums tikai tā pamatfunkciju ietvaros. Ir noteikts, kam pieder likumdevēja vara, kam pieder izpildvara un kam pieder tiesu vara. Kā zināms, varas dalījums faktiskajās valsts varas institūciju funkcijās un darbībās nav tik strikts. Faktiski gan izpildvara mēdz veikt darbības, kas attiecas uz likumdošanu, gan tiesu vara mēdz veikt darbības, kas attiecas uz izpildvaru, gan likumdevējs mēdz veikt darbības, kas attiecas uz izpildvaru. Tā kā šāda varas funkciju pārklāšanās ir izņēmums no varas dalīšanas pamatprincipa, kā arī tādēļ, ka šādas varas funkciju pārklāšanās apmēri un robežas var mainīties laika gaitā, Satversmē lakoniskās struktūras un izteiksmes ietvaros šādi izņēmumi nav atrunāti. Varas dalīšanas principa izņēmumi tiek regulēti nevis ar Satversmi tās formālajā izpratnē, bet ar Satversmi materiālajā izpratnē, tas ir, faktiskajā, konstitucionālajā iekārtā.
Tā kā Ministru kabineta tiesības izdot likumpakārtotus tiesību aktus pastāv un tās netiek apšaubītas, kā arī tāpēc, ka šādas tiesības kā apstiprinājums materiālajai Satversmes izpratnei ir nostiprinātas Ministru kabineta iekārtas likumā, netiešā veidā tas arī izriet no daudziem citiem likumiem, Ministru kabineta tiesības izdot Ministru kabineta noteikumus atbilst Satversmei.
Tomēr, autores ieskatā, būtu lietderīgi Satversmē noteikt tos subjektus, kam ir tiesības izdot ārējos normatīvos aktus, tai skaitā Ministru kabinetu, jo Satversmei ir ne tikai konstituējoša funkcija, bet arī informatīva funkcija. Līdz ar to, izlasot Satversmi, ikvienam būtu jāgūst skaidra informācija par to, kurām institūcijām kādas tiesības ir šajā valstī.
Ministra tiesības izdot ārējos normatīvos aktus
Jautājums par ministra tiesībām izdot ārējos normatīvos aktus kļuvis aktuāls, jo sakarā ar Latvijas Republikas starptautisko saistību izpildi, it sevišķi attiecībā uz saistībām pret Eiropas Savienību, Ministru kabineta noteikumu formā ir jāpieņem ievērojams skaits ārējo normatīvo aktu, kas ir saistīti ar tehniskām prasībām, sistematizētiem objektu sarakstiem, kodu sistēmām, noteiktiem starptautiskiem un nacionāliem standartiem un nomenklatūru, kas ir saistīta ar statistiskās informācijas apstrādi un apkopošanu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes