Jaunais tieslietu ministrs savas darbības pirmajās simts dienās uzmanību veltījis arī juridiskās izglītības iegūšanai. Viņš uzmanību vērsis uz juristu pārprodukciju – Latvijā tiekot “sarūpēts” vairāk jauno juristu, nekā tas esot nepieciešams, un tas šiem jaunajiem lietpratējiem apgrūtinot darba atrašanu.
Patiešām, ja raugāmies uz iekārojamāko profesiju reitingiem studētgribētāju vidū, tieslietas tradicionāli atrodas augstākajās vietās. Patiešām, ik gadus vairāki simti jauniešu saņem kārotos un sūri grūti pelnītos diplomus, kas apliecina jurista palīga, juriskonsulta vai jurista kvalifikācijas iegūšanu.
Augstskolas tirgus apstākļos sekmīgi reaģē uz sabiedrības pieprasījumu – tiek vērtas vaļā arvien jaunas un dažādas jurisprudences studiju programmas. Atšķirībā no eksaktajām zinātnēm tieslietu studijas jau arī ir gana lētas – nevajag nedz plašas laboratorijas, nedz arī eksperimentālās darbnīcas. Pietiek ar dažiem galdiem, krēsliem un tāfeli. Sajūtas gan kā vecās kara filmās: paātrinātie virsnieku kursi Lielā Tēvijas kara apstākļos. It kā esošie juristi zustu kaut kādā aizspogulijā, un augstskolas steigšus steidz “ražot” nepieciešamos kadrus ar mērķi pēc iespējas ātrāk “mest” tos darba frontē.
Līdztekus šim juristu manufaktūru apjomam vērojams cits paradokss. Profesors Kalvis Torgāns vērīgi piefiksējis, ka juristu pārprodukcija neveidojas darba tirgū – vēl joprojām daudzviet pietrūkst labu savas jomas lietpratēju. Pat krīzes un pietiekami augstā bezdarba apstākļos ir gana grūti aizpildīt juristu vakances. Un pat tādos gadījumos dažkārt par atrastajiem “speciālistiem” nākas teikt – attiecīgo jomu viņš vēl lāgā nepārzina, bet ir gana jauns un centīgs, gan jau nepieciešamās zināšanas un prasmes apgūs procesā, jau veicot uzticētos pienākumus.
Gana loģisks varētu būt jautājums – kāpēc pietiekami populārās tieslietu studiju programmas un lielais absolventu skaits šajās programmās visdažādākajās augstskolās nenodrošina pietiekamu labu juristu klāstu, no kuriem varētu izvēlēties gan valsts iestādes, gan privātais bizness. Vai problēma ir studiju programmu un “skarbās dzīves” prasību nesaderībā? Vai arī pašu studējošo pārspīlētās ambīcijās un optimistiskā savu spēju un varēšanu novērtēšanā? Iespējams, vainīgos varēsim sākt meklēt arī pamatskolas un vidusskolas izglītības sistēmā, jo studētgribētājs jau atnāk uz augstskolu kā nobriedusi personība.
Modernā dzīve ir arī mainījusi sabiedrības skatījumu uz jurista profesiju. Tai vairāk nav elitāra mākslinieciskuma auras, kas sekmīgai praktizēšanai prasīja dziļas kultūras saknes, labu stilu un smagu darbu, ko apslēpt mirkļa improvizācijas vieglumā. Mūsdienās jurists vairāk asociējas ar amatnieka arodu. Neesot jēgas runāt nedz par taisnīgumu, nedz profesijas ētiku un atbildību. Galvenais ir apgūt, kā virpot pēc iespējas vairāk prasību pieteikumu stundā un kādā veidā pēc iespējas likumiskāk kārtot savas lietas.