ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Romāņu-ģermāņu tiesību saimes valstis pieder pie tā saukto rakstīto tiesību valstīm, kur galvenais tiesību avots ir likums (plašākā nozīmē). Tāpēc patstāvīgie tiesību avoti sīkāk tiek iedalīti pamata tiesību avotos – ārējie normatīvie tiesību akti – un papildu jeb subsidiārajos tiesību avotos – vispārējie tiesību principi un paražu tiesības.² Šis iedalījums nedod pamatu secinājumam par patstāvīgo tiesību avotu hierarhiju, kur pamata tiesību avotiem būtu pakārtoti papildu tiesību avoti. Iedalījums pamata tiesību avotos un papildu avotos norāda, ka tiesību piemērotājs nevar atteikties piemērot attiecīgo dzīves gadījumu izšķirošo ārējo normatīvo tiesību aktu. To inter alia paredz tādi vispārējie tiesību principi kā tiesiskuma un tiesiskās noteiktības principi. Taču, ja piemērojamais normatīvais tiesību akts saturiski neatbilst vispārējiem tiesību principiem, kas ir papildu tiesību avots, normatīvā tiesību akta spēkā esamību izvērtē tam pilnvarota institūcija.³

Ievērojot iepriekš minēto, var izšķirt trīs vispārējo tiesību principu pielietošanas nozīmes. Pirmkārt, vispārējie tiesību principi tiek izmantoti tiesību normu interpretācijā – priekšroka dodama interpretācijai, kas atbilst vispārējo tiesību principu saturam. Otrkārt, vispārējais tiesību princips kā tiesību norma var tikt piemērots tieši, ja izskatāmo gadījumu neregulē normatīvie tiesību akti (t.i., aizpildot likuma robu). Treškārt, vispārējie tiesību principi ir piemērojami konstitucionālajā kontrolē, izvērtējot normatīvā tiesību akta tiesiskumu. Pirmās divas nozīmes ir ne tikai bijušas plašu pētījumu objekts Latvijā, bet arī ir akceptētas ar likumdevēja izdotiem tiesību aktiem.⁴

Trešā vispārējo tiesību principu pielietošanas nozīme un ar to saistīto normatīvo tiesību aktu grozījumu nepieciešamība tiek aplūkota šajā rakstā.

Rakstā skatītie jautājumi tiek analizēti, pamatojoties uz dabisko tiesību doktrīnas atziņām. Autors apzinās, ka šo jautājumu analīze no citu tiesību doktrīnu skatupunkta varētu sniegt atšķirīgus rezultātus, tomēr dabisko tiesību doktrīnas atziņas atbilstoši autora pārliecībai rakstā tiek izmantotas kā pamatotas un pierādītas.

1. Vispārējo tiesību principu juridiskais spēks

Tātad, kā jau minēts, nevajadzētu rasties šaubām par to, ka Latvijas tiesību sistēmā vispārējie tiesību principi (turpmāk – VTP) ir vispārsaistoši un tieši piemērojami priekšraksti – tiesību normas. Tomēr juridiskajā literatūrā jēdziens "tiesību norma" dažkārt tiek lietots nepamatoti šaurā nozīmē, ar to saprotot tikai pozitīvās tiesības (likumu – plašākā nozīmē). Analoģiski ārējo normatīvo tiesību aktu hierarhija tiek apzīmēta ar jēdzienu "tiesību normu hierarhija".⁵ Šā raksta ietvaros jēdziens "tiesību normu hierarhija" tiek lietots kā sinonīms jēdzienam "patstāvīgo tiesību avotu hierarhija".

Ārējā normatīvā tiesību akta juridisko spēku jeb tā vietu ārējo normatīvo tiesību aktu hierarhijā nosaka, ņemot vērā, pirmkārt, to, kas attiecīgo aktu ir izdevis, otrkārt, kādā kārtībā tas ir ticis izdots.⁶ Šos kritērijus ir grūti attiecināt uz vispārējiem tiesību principiem, jo vispārējā tiesību principa izdevējs un izdošanas procedūra nav nosakāmi – to saistošais spēks ir saistāms ar attiecīgās tiesību sistēmas pastāvēšanas robežām.⁷ VTP nav izvietojami ārējo normatīvo tiesību aktu hierarhijā, līdzīgi kā tajā nav ierindojamas Eiropas Savienības tiesību normas.⁸ Tomēr nav pamata secinājumam, ka VTP kā tiesību normām nepiemīt juridiskais spēks. No VTP juridiskā spēka izriet to vieta tiesību normu jeb patstāvīgo tiesību avotu hierarhijā. Proti, pierādot, ka VTP prevalē pār pozitīvajām tiesībām, tiktu pierādīts, ka VTP ir tiesību normas ar augstāko juridisko spēku tiesību sistēmā.

1.1. Taisnīgums

Vispārējo tiesību pārpozitīvais juridiskais spēks izriet no apstākļa, ka tie nosaka pozitīvo tiesību saturu. Šie principi kā dabiskās tiesības ir pastāvējuši jau pirms likumdevēja, tāpēc tie nevar tikt ietekmēti ar likumdevēja izdotu tiesību aktu, kas vienmēr būs objektīvi nepilnīgs. Asoc.prof., Dr.iur. Daiga Rezevska, kas veikusi Latvijā nozīmīgākos VTP veltītos pētījumus, norāda: "(..) likumdevēja darbībai ir jāatbilst vispārējiem tiesību principiem, bet tas nozīmē, ka likumdevēja radītajām tiesību normām ir jābūt saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem. Tas aizved pie secinājuma, ka vispārējie tiesību principi ir prioritāri jeb prevalē pār likumdevēja radītajiem normatīvajiem tiesību aktiem, arī pār formālo konstitūciju."⁹

Tomēr, vai tas vien, ka dabiskās tiesības ir pastāvējušas neatkarīgi no un pirms likumdevēja, nosaka to, ka tām ir augstāks spēks par pozitīvajām tiesībām? Vai tautas pilnvarots likumdevējs nevarētu realizēt vairākuma gribu, kas ir pretēja VTP?

Mūsdienās tiek atzīts, ka taisnīgums ir ne vien likuma mērķis, bet arī tā spēkā esamības priekšnoteikums.¹⁰ Nenoliedzami, izpratne par to, kas ir taisnīgums, ir ļoti dažāda, un nav iespējams sniegt visaptverošu un objektīvu definīciju. Šā raksta ietvaros nozīmīgi ir tas, ka demokrātiskā sabiedrībā taisnīgums var neatbilst sabiedrības vairākuma gribai, kuru pauž likumdevējs. Ievērojamais amerikāņu filozofs Džons Roulzs (John Rawls), pamatojot savu teoriju par taisnīgumu kā godīgumu (justice as fairness), norāda: "Katrai personai ir ar taisnīgumu pamatota neaizskaramība, ko nevar pārkāpt sabiedrības kā kopuma labklājības intereses. Šā iemesla dēļ taisnīgums nepieļauj, ka viena brīvības ierobežojums varētu tikt pamatots ar lielāku labumu, ko iegūst citi.