12. Jūlijs 2011 / 03:00
Kopumā laba intervija, liels paldies! Pilnīgi piekrītu I. Ziemelei jautājumā par Latvijas tiesiskajām reālijām cilvēktiesību gaismā; te nekas īpaši nav piebilstams.
Man tomēr būtu dažas nopietnas piebildes, ciktāl runājam par visas Eiropas mērogu.
I. Ziemele diemžēl skaidri nemin (vai nesaskata?) divus milzīgus un acīmredzamus izaicinājumus Eiropas cilvēktiesību aizsardzības sistēmai un cilvēktiesībām vispār. Tie, kā angliski mēdz teikt, ir divi lieli ziloņi istabā, kuŗus nevar nepamanīt. Un šie ziloņi diemžēl draud sašķelt veco labo Eiropu.
.
(1) Pirmais izaicinājums skaŗ cilvēktiesību aizsardzības sistēmu. Līdz šim Eiropā valdīja gandrīz pilnīgs konformisms un neomarksisma diktatūra ar visām tās piedevām (politkorektums, antinatālisms, Rietumu civilizācijas vērtību dekonstrukcionisms utt.). Tagad dažās valstīs tauta, šķiet, atmodās un uzdrošinājās meklēt alternatīvu neomarksistu dogmām; nesen pieņemtā kristīgi demokrātiski ievirzītā Ungārijas konstitūcija tam ir lielisks piemērs. Nacionālās pašapziņas (daļējā) atmošanās nozīmē arī to, ka nacionālās iestādes un valstsvīri atsakās padevīgi \"sagremot\" visu to, ko viņiem iebaro no ārienes. Ziemeles minētais \"Lautsi\" spriedums (mazās palātas spriedums) šo procesu paātrināja: tam sekoja Itālijas sabiedrības gandrīz vienbalsīgā sašutuma vētra, Itālijas Konstitucionālās tiesas spriedums par konstitūcijas pārākumu pār ECT spriedumiem, un tagad – līdzīga likumdošanas iniciatīva Krievijā. Lielbritānijas parlamentā šogad notika spraigas debates par iespējamo ECT spriedumu nepildīšanu un pat izstāšanos no ECT sistēmas (pameklējiet tīmeklī britu domnīcas (think tank) \"Policy Exchange\" š.g. februārī publicēto pētījumu ar Lorda Hoffmanna priekšvārdu). Tas ir ļoti žēl, jo, kā I. Ziemele pareizi saka, Eiropas cilvēktiesību aizsardzības sistēma pagaidām ir labākā un efektīvākā, un no tās noārdīšanas neviens neko neiegūtu.
.
(2) Otrais izaicinājums Eiropā ir izaicinājums pašām cilvēktiesībām, un tas ir radikālais islāms. Starp citu, tas, ko autore dēvē par \"arābu revolūcijām\", īstenībā ir ļoti bīstams un traģisks process, kad demokrātijas aizsegā (un dažiem Rietumu idiotiem aplaudējot) samērā laicīgās diktatūras tiek nomainītas ar radikālās \"Musulmaņu brālības\" atbalstītiem spēkiem, kuŗu mērķis ir ieviest attiecīgajās valstīs šariāta režīmu (no vilka bēgot, ieskrien lācim ķetnās).
I. Ziemele pilnīgi pareizi saka: Eiropas cilvēktiesību konvencijas tēvi balstījās uz klasiskā Rietumu liberālisma postulātiem. Bet problēma ir tā, ka tradicionālais islāms tos noliedz. Lasot avīzes, mēs redzam, kā daudzi Rietumeiropas islāma aktīvisti faktiski vēlas uzspiest Eiropas tautām šariāta normas. Viņi pieprasa tiesības aizsegt seju publiskās vietās, īpašus laikus peldbaseinos, \"halāl\" ēdienus skolās, dzimumu segregāciju, savas šariāta tiesas, bet galvenais – lai ikviens islāma kritiķis tiktu krimināli vajāts un apklusināts. Eiropas valstis šajā situācijā var rīkoties divējādi: vai nu (a) parādīt mugurkaulu, stāties tam visam pretī un aizstāvēt tēvu un vectēvu sūri izcīnītās pamatbrīvības; vai (b) gļēvi pakļauties islāmistu spiedienam, pieņemt viņu nosacījumus, \"finlandizēties\" un ierobežot vārda brīvību un citas tiesības \"mīļā miera un sabiedrības saskaņas labad\". Šobrīd Eiropā diemžēl dominē \"b\" tipa attieksme, jo citādi, redz, būšot rasisms, ksenofobija un sazin kas vēl.
Bet tas, mīļie kolēģi, perspektīvā nozīmēs Eiropā pieņemto pamattiesību standarta pazemināšanos! ECT savulaik drosmīgi deklarēja, ka šariāts ar demokrātiju un cilvēktiesībām nav savienojams (spriedums lietā \"Refah Partisi pret Turciju\"). Vai ECT arī turpmāk būs gatava aizstāvēt, piem., Korāna dedzinātāju un Muhameda kritizētāju izteiksmes brīvību, nebaidoties no ap
