intervijā Dinai Gailītei un Jānim Plepam
Šī saruna mūsu žurnāla redakcijā notika pavasara nedēļā, kad profesore Ineta Ziemele viesojās Latvijā ar saviem nu jau tradicionālajiem priekšlasījumiem par cilvēktiesību un starptautisko tiesību jautājumiem. Bijām pagodināti, kad viņa piekrita intervijai “Jurista Vārdam”, lai mūsu lasītājiem darītu zināmu savu redzējumu par svarīgākajām norisēm cilvēktiesību jomā un jaunumiem Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē (ECT). Saruna, protams, ātri vien izvērsās daudz plašāk, izkāpjot no cilvēktiesību “rāmjiem” un aizskarot arī citas tēmas. Profesore dalījās pārdomās arī par to, kā revolucionārās norises arābu valstīs ietekmē Eiropas Savienības iekšējo solidaritāti, par to, vai indivīda tiesības Eiropā prevalē pār sabiedrības interesēm, kādam būtu jāizskatās patiesam nacionālo tiesu dialogam ar ECT, vai starptautiska tiesas spriešana ir politiska, kā arī par citiem būtiskiem jautājumiem.
Vai ekonomiskā krīze ir ietekmējusi cilvēktiesības?
Viena no sāpīgākajām problēmām šajos ekonomiskajos apstākļos ir saistīta ar nelegālajiem imigrantiem Eiropā un to, ka šo problēmu saskaņā ar tā dēvēto Dublinas regulu principā nākas risināt valstīm, kas atrodas uz Eiropas Savienības (ES) ārējās robežas. Grieķija, kura pati netiek galā ar savām finansēm, jau sen tradicionāli ir valsts, kur nonāk tūkstošiem šādu imigrantu. Tagad, sakarā ar arābu revolūcijām, šī plūsma skar arī citas dalībvalstis, piemēram, Itāliju – visiem ir zināmi notikumi Lampedūzas salā. Bet jau pieminētā regula, kas šobrīd regulē ES politiku patvēruma meklētāju sakarā, nosaka “pirmās valsts principu”, proti, ka par šiem cilvēkiem vispirms atbild pirmā ES dalībvalsts, kas tos uzņēmusi. Savukārt valstis Eiropas vidienē, uz kurām šiem cilvēkiem tomēr reizēm izdodas nokļūt, piemēram, Beļģija un Nīderlande, tā vietā, lai pēc būtības risinātu problēmas, vienkārši sūta patvēruma meklētājus atpakaļ uz “pirmo” valsti. Šī situācija, protams, aktualizē jautājumu par ES valstu solidaritāti. ECT tikko kā skatīja lietu “MSS pret Grieķiju un Beļģiju”, kuras pamatā ir sūdzības par necilvēcīgiem apstākļiem, kādos patvēruma meklētāji dzīvo Grieķijā, un par procedūru Beļģijā. Spriedums bija interesants ne tikai no cilvēktiesību, bet arī no ES tiesību viedokļa jau pieminētās regulas kontekstā: ECT konstatēja pārkāpumus abu valstu rīcībā: no Beļģijas puses tādēļ, ka tā sūta cilvēkus atpakaļ uz Grieķiju, kur tiem jādzīvo necilvēcīgos apstākļos, un no Grieķijas puses – par to, ka tā nenodrošina minimāli cilvēcīgu situāciju patvēruma meklētāju nometnēs.
Jūsu pieminētais spriedums raisa jautājumu par ECT un ES tiesību attiecībām. Faktiski jūs taču nevarat vērtēt ES tiesību normas. Kā jūs tiekat galā ar šo situāciju?
Tik viennozīmīgi tas viss nav. Skatot konkrētu lietu, mēs ņemam vērā visas tiesību normas, kas konkrētajai valstij būtu jāievēro, neatkarīgi no to avota un neatkarīgi no monisma vai duālisma teorijas par nacionālo un, piemēram, starptautisko tiesību normu attiecībām. Un ir gadījumi, kāds bija jau šis minētais, kad mēs konstatējam Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpumus, kaut arī valstis ir atsaukušās uz tiesību normām, kas tām uzliek citus pienākumus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes