Jautājums par neprivileģēto prasītāju locus standi Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesību aktu apstrīdēšanā tradicionāli ir bijis ļoti aktuāls kā viena no jomām, kur ES tiesām ir tikusi veltīta pamatīga kritika.1 Kopš diskusijas rašanās sešdesmitajos gados pēc Plaumann lietas,2 neskatoties uz zināmiem pavērsieniem Eiropas Kopienas dibināšanas līguma (turpmāk – EKL) 230. panta ceturtās daļas interpretācijā, kopējā ES tiesu nostāja ir saglabājusies nemainīgi nelabvēlīga neprivileģētajiem prasītājiem. Tā kā Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) savos spriedumos ir norādījusi, ka nav kompetenta pati reformēt tiešās prasības institūtu, dalībvalstis ar Lisabonas līguma pieņemšanu ir grozījušas iepriekšējā EKL 230. panta ceturtās daļas redakciju (domājams), ar mērķi uzlabot neprivileģēto prasītāju stāvokli. Šā raksta mērķis ir apzināt lielākos šķēršļus neprivileģēto prasītāju locus standi īstenošanā līdzšinējā EKL 230. panta redakcijā un izpētīt, vai jaunais Līguma par ES darbību 263. pants uzlabo neprivileģēto prasītāju stāvokli. Lai varētu pilnvērtīgi izvērtēt tiešās prasības institūta darbības efektivitāti, vispirms īsumā aplūkosim pamattiesību vietu Eiropas Savienības tiesību sistēmā un to, vai Eiropas Savienībai ir pienākums nodrošināt efektīva tiešās prasības institūta darbību.
Pamattiesības kā Eiropas Savienības tiesību princips
Vairākumā no ES valstu konstitūcijām pēc Romas līgumu parakstīšanas, ņemot vērā pēckara vēsmas, jau bija cilvēktiesību sadaļas, un dalībvalstu pilsoņi kā pašsaprotamas uztvēra tiesības vērsties dalībvalstu konstitucionālajās tiesās, lai apstrīdētu likumus un citus valsts izdotos normatīvos aktus. Tādēļ varēja sagaidīt, ka dalībvalstu pilsoņi vēlēsies līdzvērtīgu aizsardzību arī pret ES tiesību aktiem, proti, iespēju izvērtēt arī šo aktu atbilstību cilvēktiesību normām. Sākotnēji EST ieņēma rezervētu nostāju, pamatojot to ar nepieciešamību aizsargāt ES tiesību autonomiju. Tā Stork lietā tiesa nosprieda, ka lietās, kur tai jāizvērtē ES aktu likumība, tai "nav saistoša nacionālo tiesību aizsardzība, pat ja tās ir konstitucionāla spēka".3 Tā kā ES pamatlīgumos cilvēktiesības nebija minētas, tad tiesa tādējādi netieši izvirzīja tēzi, ka tā nevērtēs ES tiesību aktu atbilstību cilvēktiesībām. Šāds uzskats neapmierināja dalībvalstu konstitucionālās tiesas, īpaši Vācijā, kur pēc kara normatīvo aktu atbilstības cilvēktiesībām izvērtēšana bija īpaši jutīgs temats.4 Parādījās risks, ka nacionālās tiesas atteiktos piemērot tās ES normas, kuras tiktu atzītas par tādām, kas ir pretrunā ar cilvēktiesībām.
Pirmoreiz cilvēktiesības kā tiesību avots minētas EST spriedumā lietā Stauder v. Ulm, nākot klajā ar atziņu, ka pamattiesības kā dārgums tiek glabātas Kopienas tiesību vispārējos principos un tiek aizsargātas no tiesas puses.5 Handelsgesellschaft lietā tiesa sākotnēji atkārtoti uzsvēra savu pozīciju par ES tiesību autonomiju, proti, vērtējot Savienības normu spēkā esamību, tiesa nevar ņemt vērā nacionālo tiesību normas, jo tas nelabvēlīgi ietekmētu ES tiesību vienveidību un efektivitāti. Šajā spriedumā ES tiesa nāca klajā ar būtisko paziņojumu, ka "Kopienas tiesību spēkā esamību vai iedarbību dalībvalstī nevar ietekmēt apgalvojumi, ka tās ir pretrunā ar konstitūcijā ietvertajām pamattiesībām vai nacionālās konstitucionālās uzbūves principiem".6 Tālāk gan EST apstiprināja un plašāk izvērsa Stauder v. Ulm lietā izteikto atziņu par pamattiesībām kā vienu no ES tiesību avotiem: "Pamattiesību ievērošana ir neatņemama daļa no vispārējiem tiesību principiem, ko aizsargā Eiropas Kopienu tiesa. Lai gan šādu tiesību aizsardzība ir radusi iedvesmu dalībvalstīm kopējās konstitucionālās tradīcijās, to ievērošana ir jānodrošina Kopienas struktūras un mērķu ietvaros.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes