ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Par tādiem gadījumiem ziņojiet Tieslietu ministrijai, lai izskata šo tiesnešu atbilstību ieņemamajam amatam:)

Man ir zināmi vairāki šādi gadījumi, kuri nav zināmi Jums, ko lai darām?

Nezinu nevienu gadījumu, kad tiesa būtu formāli skatījusies tikai norādītos prasības pantus. Domāju, ka šī tēma, par ko te diskutē komentāros, nav aktuāla. Cien.profesors norādījis uz gadījumiem, kad no uzskaitītajiem pantiem nav skaidrs, kas īsti tiek prasīts.

Ja ir izstrādāta konkrēta forma, tad šī forma ir jāievēro, nepietiks ar atrunu, ka viss, kas prasīts formā, manā prasībā ir iekļauts.

Profesor, Jūs kā vienmēr nākat laikā ar saviem rakstiem, man šī tēma tieši bija aktuāla. Paldies par rakstu!

Nu, ir pareizi, pilnīgi atbalstu, kādas ceremonijas var būt ar kādu, kas vārda vietā norāda \":)\"? tomēr uzrunājiet mani uz \"Jūs\", mēs jau neesam Lielbritānijā vai ASV, vai arī neuzrunājiet vispār.

Man arī būtu piedāvājums, ja Jūs nolemsiet atbildēt uz šo komentāru, tad Jūs varētu mēģināt konstruktīvi atspēkot, kāpēc tiesai nav jāzin likumi, ja tā ir vispārzināma patiesība.

Lai būtu uz Tu vai Jūs jāzin vismaz sarunas biedra vārdu, dotajā gadījuma es runāju uz tu ar :).

Vai mēs esam uz \"Tu\"? Es nē. Spriežot pēc Jūsu komentāriem, tieši Jums jura novit curia princips nav skaidrs, bet jautājumus par sūtību un ticību uzdodiet, lūdzu, kaut kur citur.

Tu pati tici tam, ko raksti? vai Tu raksti jo tāda ir Tava sūtība. Šis jautājums nav aktuāls.

\"civilprocesa teorijas aspektu, turklāt ar atsaucēm uz nolēmumiem un grāmatām\" - šī ir vispārzināma patiesība, kura nav jāpierāda.

Neviens neapšauba cien. senatora zināšanas, bet apspriež vienu civilprocesa teorijas aspektu, turklāt ar atsaucēm uz nolēmumiem un grāmatām.



Kas to būtu domājis, ka šāda diskusija var kādu sakaitināt :) Bet neaizmirsīsim par to, ka daži cilvēki negrib kaut ko lasīt, piemēram, iepriekšējos komentārus, tāpēc nekomentē pēc būtības

Sacīkstes princips nenozīmē, ka tiesa ir sporta zāle. Tiesa ir profesionāls pakalpojums, tiesību eksperts personām, kas vēlas taisnīgi noregulēt savu strīdu. Ja personām tiesas priekšā būs jāsacenšas, kura pareizāk juridiski pamato savu prasību, tad ir jādomā, cik cinisks patiesībā kļūst šis tiesas process.

Prasības pamats ir juridiski nozīmīgie apstākļi, šķiet, tikai padomju laikos prakse aizgāja tādā celiņā, ka juridiskā pamatojuma grozīšanu sāka uzskatīt par prasības pamata grozīšanu. Jau vismaz no 2000.gada Senāts ir atgriezies pie pareizā skaidrojuma.

cepuri nost! profesora kungam! komentētāji šoreiz garlaicīgi, viņš labāk par Juma zina jura novit curia un ikdienā ievēro to! To viņš ir teicis arī savās lekcijās! Šobrīd laikam viņu sāk kaitināt cilvēku nevēlēšanās kaut ko darīt/lasīt = visu nogrūst uz tiesnešu pleciem! Bet kur paliek SACĪKSTE, neaizmirsīsim par to.

Manuprāt, kamēr CPL 128.p. ir tāds, kāds ir, viedokļi dalīsies: tiesnešu daļa uzskatīs, ka jura novit curia, un cita daļa uzskatīs, ka prasītājam visas normas pareizi un izsmeļoši jānorada prasības pieteikumā. C’est la vie.

Es pieturos pie pirmā viedokļa un domāju, ka, ja cilvēks ir pareizi kvalificējis savu prasījumu, piemēram, lietas atdošana sakarā ar to, ka īres līgums ir izbeigts, bet nav minējis visas normas no attiecīgās CL nodaļas vai minējis CL vispārīgos noteikumus, tad nav pamata noraidīt prasību. Cita situācija būs tad, ja no sākuma prasa kaut ko uz likuma pamata, bet pēc tam procesa laikā norāda uz līgumu, tad jā, šādu rīcību var uzskatīt par prasības pamata grozīšanu. Taču pēdējā gadījumā grozīšana nav saistīta ar tiesību normu norādīšanu/nenorādīšanu, bet ar to, ka no paša sākuma prasījums bija nepareizs. Šo secinājumu var arī attiecināt uz maza apmēra prasībām.

Ir patīkami, ka vairākums komentētāju piekrīt tam viedoklim, ka tiesai jāzin likumi un kādas normas nenorādīšana vai nepareiza norādīšana nevar un nedrīkst kalpot par pamatu prasības noraidīšanai.

Es varu piemest vēl vienu spriedumu, kurā Senāts paplašinātā sastāvā norādījis: \"Noraidot prasību, apelācijas instances tiesa atzinusi, ka prasītajai savas prasības pamatojumam nav norādījusi ne procesuālo, ne materiālo tiesību normas...Senāts uzskata, ka arguments par tiesību normu nenorādīšanu prasības pieteikumā nevar būt par pamatu prasības noraidīšanai\" (Senāta CT departamenta 2007.gada 12.decembra spriedums lietā Nr.SKC-237 )

Taču ir arī svarīgi, vai konkrēts tiesnesis ņem vērā Senāta praksi vai arī uzskata, ka tiesību normas ir prasības pamats, it sevišķi ņemot vērā to, ka cien.Torgāna k-gs raksta: \"Nav vajadzības par prasības pamatu nosaukt pantus, kas definē konkrēta līguma jēdzienu vai jautājumus, kas neattiecas uz strīda būtību\"

Ja reiz tiesneši paši nezin kādas normas ir piemērojamas, tad lai pārbauda visas pieteicēju uzskaitītās.



Nav, nav viegli apstākļus vērtēt un normas piemērot...vieglāk ir naudu skaitīt ; )

Piekrītu viedoklim, ka nepareiza likuma panta norādīšana nevar būt par pamatu prasības noraidīšanai.

Saskaņā ar CPL 192.pantu tiesa taisa spriedumu par prasībā norādīto prasības priekšmetu un uz prasībā norādītā pamata. Prasības priekšmetu un prasības pamatu neveido likuma norma.

Sprieduma motīvu daļā tiesai jānorāda arī normatīvos aktus, pēc kuriem tā vadījusies, un konstatēto lietas apstākļu juridisko novērtējumu, kā arī tiesas secinājumus par prasības pamatotību vai nepamatotību /sk. CPL 193.p. 5.d./.

Arī no minētās normas skaidri izriet, ka piemērojamo likumu tiesa nosaka pati.

Šādu viedokli atsevišķos nolēmumos ir paudis arī Senāts. Piemēram, Senāta 2001.gada 7.novembra spriedumā ir norādīts sekojošais: „Nav pamatots kasācijas sūdzībā izteiktais apgalvojums, ka tiesa paplašinājusi prasības pamatu un priekšmetu un līdz ar to pārsniegusi pra¬sījuma robežas. Tas balstīts uz kļūdainu kasatora viedokli, ka tiesas sprieduma pamatošana uz tādām materiālo tiesību normām, kuras nav norādītas prasības pieteikumā, nozīmē, ka ir grozīts vai paplašināts prasības priekšmets vai pamats. Prasības pamatu veido apstākļi, uz kuriem pamatots prasījums, t.i., fakti, ar kuriem tiesību normas saista strīda pušu materiāltiesiskās attiecības esamību, grozīšanu vai izbeigšanu, bet prasības priekšmets ir apstrīdētā tiesiskā attiecība, kas konkrētajā gadījumā ir ar dzīvokļa privatizāciju radušos tiesisko attiecību izbeigšana. (AT Senāta Civillietu departamenta spriedumi un lēmumi 2001.Rīga., 2002., 559.lpp.).

Citā lietā Senāts atzinis sekojošo: \"Prasība ir procesuāls līdzeklis, ar kuru persona ierosina civiltiesiska strīda izskatīšanu. Pie tam ir divi prasības elementi - priekšmets un pamats. Prasības priekšmetu veido prasītāja materiāltiesiskais prasījums, bet tās pamatu - apstākļi, uz kuriem prasītājs pamato savu prasījumu, t.i, juridiski fakti, ar kuriem tiesību normas hipotēze saista strīda pušu materiāltiesiskās attiecības esamību, grozīšanos vai izbeigšanos. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 93.panta pirmo daļu katrai pusei ir jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā atsaucas kā uz savu prasījumu un iebildumu pamatojumu, bet nav jāpierāda, ka zināmas tiesību normas pastāv. Tādējādi tiesai neatkarīgi no prāvnieku piekrišanas jāpiemēro pienācīgā likuma norma pareizi.

Kā norādīts juridiskajā literatūrā: \"Tiesnesim, kuram jāizšķir noteikts tiesisks strīds noteiktā tiesas procesā, ir jāmeklē konkrētajam gadījumam atbilstoša norma un ar iztulkošanas palīdzību jāpārbauda tās jēga, lai konstatētu, vai normā paredzētās tiesiskās sekas ir piemērojamas konkrētajam faktiskajam sastāvam\" (Dr. Norberts Horns. Ievads tiesību zinātnē un tiesību filozofijā II Likums un Tiesības, 2.sējums, Nr.7(11), 2000. jūlijs, 198.lpp.).

Tādējādi apelācijas instances tiesa, piemērojot materiālo tiesību normu, uz ko prasītāja nav atsaukusies, nav paplašinājusi prasības robežas, kā arī nav pārkāpusi Civilprocesa likuma 10.pantu, un kasācijas sūdzība šajā daļā nav pamatota. (Senāta Civillietu departamenta 2006.gada 17.maija spriedums Nr. SKC-348.AT Senāta Civillietu departamenta spriedumi un lēmumi 2006.Rīga:Latvijas tiesnešu mācību centrs, 2007., 507-511.lpp.).

Atbilde laikam būs atkarīga no tiesneša, kas lems par šo prasību. Var uz to skatīties dažādi, viena no iespējām būtu atstāt pieteikumu bez virzības, ja nav izmantota veidlapa (CPL 133.p.:Tiesnesis atstāj prasības pieteikumu bez virzības, ja prasības pieteikums maza apmēra prasības lietā nav noformēts atbilstoši šā likuma 250.20 pantā noteiktajam.)

Vēl šajā sakarībā radās jautājums par veidlapu obligātu izmantošanu. Proti, CPL paredz, ka maza apmēra prasības pieteikums noformējams atbilstoši Ministru kabineta apstiprinātajam paraugam. Bet ja teiksim persona drukātā formā izveido dokumentu, kas satur identisku informāciju veidlapai vai arī visu nepieciešamo informāciju saskaņā ar normatīvajām prasībām, kāda tad būtu pareizā tiesas rīcība? Tāpat arī citos gadījumos, kur normatīvā aktā iekļauta prasība iesniegt atbilstoši apstiprinātam paraugam.

Jau Bukovskis rakstīja: \"Tā kā pilsoņi tomēr var arī nepārzināt materiālās un procesuālās tiesības visos sīkumos, un tā kā pēc mūsu likumos advokāta pieņemšana lietas vešanai arī nav obligātoriska, tad izpildīt prasījumu – noteikti uzrādīt prasības sūdzībās attiecīgos likumus, ir visai grūti, kamdēļ likumu neaizrādīšana un pat nepareiza aizrādīšana neatņem prasītājam iespēju panākt taisnīgu tiesas aizsardzību, vēl vairāk tādēļ, ka jura novit curia – tiesai pašai jāzin likumi un jāpiemēro tie ne tikai pēc likuma burta, bet arī pēc likuma gara\" (Civīlprocesa mācības grāmata, 1933., 304.-305.lpp.). Prasība norādīt likuma pantu ir lietderīga un vēlama, jo tomēr liek prasītājam padomāt arī par juridisko pamatotību, tomēr tās neievērošana nevarētu būt pamats prasības noraidīšanai.

Es nesaprotu, bet kā tad paliek ar principu \"iura novit curia\"? Vai tiesnešiem tomēr nevajadzētu domāt plašāk?

Piekrītu tai tēzei, ka maza apmēra prasības lietas ietvaros nolūkā paātrināt un vienkāršot šo procesu pēc iespējas būtu jānorāda pareizas tiesību normas. Bez tam, ja prasītājs pirms prasības sniegšanas izpēta attiecīgu likumu, tad varbūt prasību nemaz nesniegs.



Pienākums norādīt pantu, tā daļu, punktu vai apakšpunktu maza apmēra prasībā ir arī lietderīgs, taču tas, manuprāt, nenozīmē, ka tiesai nav pienākuma meklēt konkrētajai situācijai piemērojamo tiesību normu ar nosacījumu, ka cilvēks bez juridiskās izglītības ir pareizi kvalificējis savu prasījumu un ir iesniedzis pierādījumus, kas prasījumu pamato.



Faktiski iebildums ir pret to, ka tiesību normas ir prasības priekšmeta daļa, ko var izsecināt no cien. profesora tēzes, ka „...prasītāji dažkārt pārcenšas un norāda tik daudz Civillikuma un citu likumu pantu, ka rada pretrunas paši savos prasījumos...”



Es gribu uzsvērt, ka es nerunāju par tādiem gadījumiem, kad cilvēki, piemēram, tiesājas tiesāšanas pēc, bet par ļoti formālistisku pieeju, kad prasība var tikt noraidīta tikai tāpēc, ka nav norādīts viens pants vai panta apakšpunkts. Nevar sagaidīt, ka cilvēks bez juridiskās izglītības un kuram nepienākas valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība, par kuru bieži vien ir runa šajā rakstā perfekti un izsmeļoši norādīs visus pantus.



Ja tiesai ir tiesības noraidīt prasību minētajos gadījumos, tad cilvēku daļai būtu liegtas tiesības uz taisnīgu tiesu un acīmredzot princips jura novit curia vairs nav piemērojams.



Vēlos vērst uzmanību, ka CPL 128.p.2.d.6.pkt. paredz, ka jānorāda likums, uz kura prasība pamatota. Tā kā MK veidlapa nevar grozīt likumu, respektīvi, CPL, jāsecina, ka var norādīt vispārīgi, piemēram, Civillikums vai likums \"Par apdrošināšanas līgumu\".