ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

xQEYlr xdblqmubpxtv

eu moro em recife e ainda je1 fui nesse local, ale9m disso, tenho aunlgs parentes que moram le1 bem perto e vou le1 pra casa deles na minhas fe9rias de janeiro!!! e vou marcar um encontro pra quando eu tiver le1 ou ate9 mesmo dois le1 nesse mesmo local se puder, ou na prae7a de alimentae7e3o de le1. ^^

Cik sapartu, tad \"bazars\" varētu būt par to, vai dubultās sodīšanas aizliegums krimināltiesībās ir vēlējuma, vai pavēles formā ? Tas ir tas pats, kas strīdēties par to, kā ir pareizi izteikt zādzības aizliegumu- nezodz, vai tev nebūs zagt ! Strīdēties par to, kā būtu pariezi šādu principu rakstīt latīņu valodā, ir bezjēdzīgi, jo tas ir princips. Daudz vairāk mani, piemēram, interesētu, vai dubultās sodīšanas princips krimināltiesībās attiecas arī uz administratīvo un disciplināro sodīšanu, jo absolutizējot šo principu teorētiski pastāv iespēja izvairīties no kriminālatbildības. Vajag tikai \"sarunāt\", ka kāds paziņa uzcep kādu bezjēdzīgu administratīvu vai disciplināru sodu un policijai un prokuratūrai kriminālsodīšanai rokas var izrādīties \"par īsām\", jo viens sods jau ir un otreiz par to pašu tak nedrīkst. Varbūt, atsaucoties uz šo principu, arī vecāki var pasargāt savus bērnus no kriminālsoda tos, piemēram, savlaicīgi noperot :)

Beidziet skaldīt matus! Marš strādāt!

Protams, ka \"directus\". Burts \"k\" klasiskajā latīņu valodā vispār ir ārkārtīgi rets izņēmums un sastopams tikai dažos vārdos (\"kalendae\" – \"mēneša pirmās dienas\", vai rets personvārds \"Kaeso\"). Skaņa /k/ latīņu valodā tiek atveidota ar burtu \"c\" vai, ka tas ir labializēts, ar \"q\" (burtkopā \"qu\", kas lasās /kw/).

Kā tad īsti ir ar to tiešo nodomu latīniski -dolus direktus (autora rakstā) vai dolus directus (U.Krastiņš. Mācība par nozieguma sastāvu, 65.lpp.)

ECT spriedumā CASE OF SERGEY ZOLOTUKHIN v. RUSSIA, runāt par pilnīgu konsekvenci ir grūti, jo sastopami abi jēdzieni, un Tiesa nemēģina novilkt robežas to izpratnē...

Runājot par krimināltiesībām, ir vērts iemest aci Starptautiskās Krimināltiesas statūtos (tiem Latvijā ir likuma spēks) kuru 20.pants skan \"ne bis in idem\". Pieļauju, tam varētu būt \"neliels\" sakars ar krimināltiesībām.

\"jāsaka gan, ka romiešu civiltiesībās, ne krimināltiesībās.\"



Es izteikšu sakarā ar romiešu civiltiesībām un ne bis in idem vienu pieņēmumu: laikam tolaik nepastāvēja iedalījums civiltiesībās un krimināltiesībās, piemēram, furtum (kaut kas līdzīgs zādzībai) bija CT delikts

Jādomā, ka pēdējais jautājums tīri retorisks... Tas taču pilnīgi skaidrs, ka ALD nolēmumi ir veiksmīgi veidotas argumentācijas paraugs.

Bravo!

Arī ieskatījos EST un ECT spriedumos un atradu, ka pat vienā spriedumā divās rindkopās lietoti atšķirīgi apzimējumi :). Piemēram, 2012.gada 14.februāra spriedumā lietā C-17/10:

\"96. Ir jākonstatē, ka tādā situācijā kā pamatlietā, “ne bis in idem” princips neliedz valsts konkurences iestādei piemērot valsts konkurences tiesības.

97. Tiesa konkurences tiesību lietās ir atzinusi, ka “non bis in idem” principa piemērošana ir pakļauta trīskāršam nosacījumam, – ka fakti ir vieni un tie paši, likumpārkāpējs ir viens un tas pats un aizsargātās tiesiskās intereses ir vienas un tās pašas..\"

Vai Jūsu komentāra pēdējais teikums ir pārmetums ALD vai tieši otrādi?

Paldies, zinu. Tā bija ironiska piezīme par \"problēmas\" svarīgumu.

\"Varētu arī uzrakstīt, kura rakstības forma pareiza - ius vai jus.\"

Abas formas ir pilnīgi pareizas.

Senajā Romā nebija atšķirības starp I un J, un starp U un V – bija tikai divi burti I un V, kas attiecīgi apzīmēja gan attiecīgo puslīdzskani /j, w/, gan gaŗo vai īso patskani /i, ī, u, ū/.

Skaidra atšķirība starp burtiem I un J, tāpat kā starp U un V, parādījās salīdzinoši nesen, jaunajos laikos. Sākotnēji tās bija viena un t.p. burta divas formas; atšķirība bija tīri kaligrāfiska un/vai tipogrāfiska. Arī angliski vēl jauno laiku sākumā (16.gs.) rakstīja: Iohn, iudge, utt. Mūsdienās mēs, rakstot latīņu valodā, taču izšķiŗam U un V, tad kādēļ neizšķirt I un J?



***



Man tomēr šķiet, ka atšķirība starp latīņu valodas izteiksmēm (\"non est\" vai \"ne sit\") nav tā aktuālākā un nopietnākā Latvijas krimināllietu iztiesāšanas problēma, kas būtu gaŗi un plaši jāiztirzā. Te ir jāsaka: \"odus izkāšat, bet kamieļus aprijat!\" (Mt. 23:24) :)

Iepriekšminētā grāmata pieejama: http://eui.academia.edu/WillemBastiaanVanBockel/Papers/568850/T e_Ne_Bis_In_Idem_Principle_In_EU_Law_A_Conceptual_and_Jurisprud ntial_Analysis

Varētu arī uzrakstīt, kura rakstības forma pareiza - ius vai jus.

Non (ne) bis in idem principa izcelsme meklēja romiešu tiesībās (jāsaka gan, ka romiešu civiltiesībās, ne krimināltiesībās). Romiešu tiesībās šāda konkrēta frāze acīmredzot nemaz nebija ietverta, literatūrā minētas - “bis de eadem re ne sit actio”, “bis de eadem re agree non licet” (skat: The Ne Bis In Idem Principle In EU Law: A Conceptual and Jurisprudential Analysis by Willem Bastiaan Van Bockel, p.33).

Minētais autors 34.lpp. skaidro arī atšķirīgo ne/non lietojumu, kurš no tiem ir precīzāks un pareizāks. Tātad: „The term „non” is commonly used alongside „ne”. This raises the question which of the two is (more) accurate. In the full expression “bis de eadem re ne sit actio”, of which the expression \"ne bis in idem\" is thought to be an abbreviation, the verb (\"esse\") is in the form of a coniunctivus („sit”). A coniunctivus can not be accompanied by „non” in the same sentence. Ne bis in idem is therefore the accurate expression. According to Dr. H.Vroom\'s authoritative handbook on Latin grammar: „a prohibition can not be expressed by an imperativus I (the simple form used for an order or command construed in the second person...) combined with a negation, but should be construed in the following manner: ne dicamus; noli dicere; nolite dicere; (etc.)).

ECT nolēmumos tiek lietotas abas formas (lai gan galvenokārt – non), EST nolēmumos pamatā tiek lietota forma – „ne”. Ārvalstu autoru darbos pat vienā darbā sastopamas abas formas.

Tā ka šim strīdam ir tikai teorētiska nozīme, būtību tas neietekmē. Unikālā grāmata \"Латинская юридическая фразеология\" arīdzan nav nekāds autentiskais romiešu tiesību avots. Savukārt Senāta Krimināllietu departamenta ārkārtīgi motivētie un pārdomātie nolēmumi ikvienam jau skaidri redzami (salīdzinājumā ar Administratīvo lietu departamentu vismaz).

Abas formas ir pareizas, un nekādas problēmas te vispār nav. Tas ir ļoti vienkārši: kā tas bieži notiek ar latīņu citātiem un aforismiem, abi izteicieni ir saīsināti no gaŗāka teikuma, turklāt abos izteicienos aiz partikulas īstenībā būtu jābūt darbības vārdam \"esse\" (\"būt\") attiecīgajā formā. Pamēģiniet pateikt pilnu teikumu un paskatieties, kas iznāks:

\"Non EST actio bis in idem\" tā ir īstenības izteiksme: \"NAV prasības/apsūdzības divreiz par vienu un to pašu\".

\"Ne SIT actio bis in idem\" tā ir konjunktīva izteiksme, kuŗai šeit ir pavēles izteiksmes nozīme: \"LAI NAV, LAI NEBŪTU prasības/apsūdzības divreiz par vienu un to pašu\".

Tieši tā - latīņu valodas lietošana visās nozarēs, kur tā vēl tiek lietota, ir ar mērķi - nekļūdīgi atpazīt jēdzienu (parādību) neatkarīgi no tā, kādu valodu lieto autors. Vai ir praktiskas problēmas dubultās sodīšanas nepieļaujamības principa izpratnē vietējā latviešu vidē, kas radušās, nepareizi identificējot principu tā latīniskā apzīmējuma dēļ? Princips ir viens un tas pats, un tā izpratne attīstās un tiek vēl arvien precizēta cilvēktiesību kontekstā, tādēļ neatkarīgi no tā, vai tiek uzsvērta principa izcelsma romiešu tiesībās, ir jāseko līdzi principa izpratnei mūsdienās.

Iespējamo dažādību rakstībā Latvijas robežās var novērst, ņemot vērā ārējā normatīvajā aktā (Kriminālprocesa likumā) lietoto principa apzīmējumu latīņu valodā, un tas ir ne bis in idem. Diemžēl tā vai tā nāksies rēķināties, ka dažādos ārvalstu avotos un starptautisko tiesu spriedumos tiek lietoti abi varianti.

1) Īsti neizprotu izceltās \"non/ne\" problēmas būtību. Cik esmu novērojis, daudzi autori lieto \"ne bis in idem\", citi tajā pašā laikā \"non bis in idem\", turklāt abas grupas bez īpašām piezīmēm negrozītā veidā citē otru latīnisko formu no citiem avotiem. Domāju, tas apliecina, ka juristu uztverē abas formas ir ekvivalentas, savstarpēji aizstājamas un nekādus pārpratumus nerada. Ja no normatīvo aktu izstrādes viedokļa prasītos vismaz savstarpēji saistītos likumos lietot vienu formu, tad nevaru piekrist apgalvojumam, ka pastāv \"[..] nepieciešamīb[a], lai vismaz Latvijas tiesu instancēs šis svarīgais tiesību princips būtu apzīmēts vienādi.\" Šaubos, ka senatori, taisot minētos nolēmumus, aizdomājās līdz tam, kurš no departamentiem precīzāk nodēvējis konkrēto principu. Pat dažādos ES tiesas nolēmumos tiek izmantoti abi varianti, tā ka ne tikai Latvijā nav vienotas pieejas šai \"problēmai\".



2) Tāpat arī netapa skaidrs, kādēļ pie viena no mūsdienu cilvēktiesību pamatprincipiem īpaši būtu nepieciešams \"[..] izcelt šī principa vēsturisko izcelsmi un pārņemšanu no romiešu tiesībām\" - vai drīzāk nav tā, ka latīņu valoda lietota tieši šī dažādās tiesību sistēmās izmantotā jēdziena izteiktā starptautiskuma dēļ?