Ir izplatīts viedoklis, ka neviena Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk tekstā – Satversme)1 "norma vai tās daļa nevar tikt uzskatīta par lieku".2 Acīmredzamākais pretarguments tam ir Satversmes 9. pants, kas prasa, lai Saeimas deputātu kandidāti būtu vecāki par divdesmit vienu gadu vēlēšanu "pirmā" dienā, lai gan Saeimas vēlēšanas sen notiek tikai vienu dienu; attiecīgie grozījumi 8. un 11. pantā tika izdarīti 1994. gadā3 un 1997. gadā4. Tomēr pašlaik par aktuālu kļuvis jautājums par cita vārda nozīmi un lietojamību. Šis ir vārds "vienīgo" Saeimas deputātu svinīgajā solījumā – "stiprināt [..] latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu", kura teksts ietverts Satversmes 18. pantā. Šis solījums ir jādod, lai Saeimā ievēlēta persona iegūtu Saeimas locekļa pilnvaras.
No kādām idejām drīkstētu likt deputātiem norobežoties
Gan vēlētāju,5 gan politiķu6 aprindās zināmu atsaucību guva ideja izbeigt Saeimas deputāta pilnvaras par deputāta svinīgā solījuma pārkāpšanu, un tas notika tieši vārda "vienīgo" dēļ. Pati par sevi ideja piemērot sankcijas par solījuma laušanu ir korekta,7 tomēr ir apšaubāms, vai konkrētajā gadījumā, kas kalpoja par ieganstu šīs idejas apspriešanai, tiesisks ir pat piemērotais brīdinājums,8 un vēl jo vairāk – pilnvaru anulēšana. Tās iespējamību nevar izslēgt. Jau pēc Satversmes 1. panta darbības atjaunošanas Augstākā padome anulēja mandātus,9 izmantojot pēc apšaubītām deputātu darbībām grozīto10 likuma "Par Latvijas Republikas tautas deputāta statusu" 5. panta redakciju, piecpadsmit opozīcijas deputātiem Augstākajā padomē, lai gan viņi nebija notiesāti ne par kādu noziedzīgu nodarījumu.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) sen noteikusi, ka parlamenta deputātiem nedrīkst prasīt paust zvērestā atbalstu dominējošajai reliģijai.11 Nākas jautāt, vai Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (turpmāk tekstā – Konvencija) Pirmā protokola12 3. pants, atsevišķi vai kopsakarā ar pašas Konvencijas13 10. pantu, pieļauj prasību deputātiem svinīgajā solījumā norobežoties no idejas par likumprojektu, kas ieviestu papildu valsts valodu, un sodīt deputātus par šādu likumprojektu atbalstu (norādāms, ka Satversmes tekstā nav atrodamas norādes par kādu pantu negrozāmību un arī 4. panta sākotnējā redakcijā valsts valoda netika minēta).
Sniegt noraidošu atbildi liek ECT 2010. gada spriedums. Jautājums par to, vai ir pieļaujams noteikt ideoloģiska satura ierobežojumus parlamenta deputātam, ECT tika izskatīts 2010. gadā. Tiesa secināja – "jautājumā par to, kāda lojalitāte pret valsti tiek prasīta no parlamenta deputātiem, Tiesa uzskata, ka tā principiāli iekļauj cieņu pret valsts Konstitūciju, likumiem, institūcijām, neatkarību un teritoriālo integritāti. Tomēr jēdziens "cieņa pret valsti" šajā kontekstā ir ierobežojams ar prasību, lai jebkura vēlme grozīt kādu no šiem aspektiem tiktu pausta saskaņā ar valsts likumiem. Jebkāds cits uzskats vājinātu parlamenta deputātu spēju pārstāvēt savu vēlētāju, it sevišķi mazākumgrupu, uzskatus [..] tas fakts, ka Moldovas parlamenta deputāti, kam ir dubultpilsonība, varētu vēlēties īstenot politisko programmu, kuru daži uzskata par nesavienojamu ar Moldovas valsts pašreizējiem principiem un uzbūvi, nepadara to par nesavienojamu ar demokrātijas noteikumiem. Demokrātijas fundamentālā pazīme ir, ka tai jāatļauj izvirzīt un apspriest dažādas politiskas programmas, pat ja tās apšauba pašreizējo valsts uzbūvi, ja tās neapdraud pašu demokrātiju". Tiesa konstatēja Konvencijas Pirmā protokola 3. panta pārkāpumu.14
Piebilstams, ka šī atziņa izraisa arī jautājumu par to, vai ir pietiekami skaidrs Krimināllikuma15 82. panta formulējums, kas neparedz, ka aicinājumiem "iekļaut Latviju vienotā valstiskā veidojumā ar kādu citu valsti", lai tie būtu sodāmi kriminālprocesa kārtībā, vajadzētu būt saistītiem ar rīcību Satversmē neparedzētā veidā (attiecīgā atruna ir ietverta 83. panta tekstā). Rezultātā likuma burts tiek izmantots publiskajā telpā, lai izteiktu aizdomas par Eiropas Savienības federalizācijas idejas paudēju darbību prettiesiskumu – lai gan, par laimi, valsts iestādes tādu burtisku, bet Konvencijai neatbilstošu interpretāciju neatbalsta.16
Turklāt jāpiemin arī vairākas lietas pret Bulgāriju un Turciju,17 kurās ECT noteica, ka nedrīkst likvidēt partiju vai aizliegt sapulci tādēļ vien, ka partija vai sapulces rīkotāji vēlas panākt fundamentālas pārmaiņas konstitucionālajā iekārtā, ja šīs izmaiņas nav antidemokrātiskas un ja to panākšanai nevēršas un neaicina vērsties pie nedemokrātiskiem līdzekļiem.
Iespējamie iebildumi
Vai varētu uzskatīt, ka ideja par kādas valodas vai, konkrēti, krievu valodas kā valsts valodas ieviešanu papildus latviešu valodai būtu fundamentāli antidemokrātiska un tāpēc pieļautu nekrimināla rakstura represijas pret tās piekritējiem, kā to konstatēja ECT, vērtējot ideju ieviest šariatu Turcijā?18
Šāds apgalvojums nešķiet aizstāvams, ievērojot, ka Latvijā krievvalodīgo īpatsvars (36,1% pēc 2000. gada tautas skaitīšanas datiem)19 ir krietni lielāks nekā zviedru īpatsvars Somijā (5,4% 2010. gadā)20 vai frankofonu un itāļu valodas lietotāju īpatsvars Šveicē (20,4 un 6,5% 2000. gadā),21 kur attiecīgi zviedru,22 franču un itāļu23 valodai ir tāds pats statuss kā vairākuma valodai. Jānorāda, ka minēto valstu demokrātiskumu Latvija nav apšaubījusi, iestājoties Eiropas Padomē, bet Somijas gadījumā (kas sevišķi atgādina Latvijas apstākļus, Somijai esot unitārai valstij un robežojoties ar vairāk apdzīvoto Zviedriju, kurā dominē Somijas otrā izplatītākā valoda un kuras sastāvā Somija agrāk ietilpa) – arī pievienojoties Eiropas Savienībai.
Satversmes tiesa savulaik "Mencenas lietā" secināja, ka "latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas jomas sašaurinājums valsts teritorijā arī uzskatāms par valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu",24 tomēr apšaubāms, ka otras valsts valodas ieviešana līdztekus latviešu valodai nozīmētu latviešu valodas lietošanas jomas sašaurinājumu un, respektīvi, tiesiskā statusa mazināšanu. Pretēja interpretācija, paredzot, piemēram, ka ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem zustu pienākums sniegt pakalpojumus latviski un tādējādi latviešu valodas lietošanas joma tiktu sašaurināta jeb latviešu lingvistiskās tiesības tiktu ierobežotas, nozīmētu jau citas valodas augstāku statusu, salīdzinot ar latviešu valodu, nevis divu valodu vienādu statusu. Arī pati Satversmes tiesa vairākos spriedumos pēc "Mencenas lietas" konstatēja, ka stingrās valodu lietošanas normas neatbilst Satversmei, tādējādi atzīstot, ka minoritāšu valodu nostiprināšanai nebūt nav jānozīmē latviešu valodas lietošanas jomas sašaurinājums.25
| Apšaubāms, ka otras valsts valodas ieviešana līdztekus latviešu valodai nozīmētu latviešu valodas lietošanas jomas sašaurinājumu un tiesiskā statusa mazināšanu. |
Gadījumā, ja minēto Satversmes tiesas atziņu tomēr attiecinātu uz jautājumu par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu, jāatzīst, ka tā varēja šķist pārliecinoša 2001. gadā, bet kopš tā laika latviešu valodas lietošana valstī ir krietni nostiprinājusies.26 2000. gada pavasarī 59% iedzīvotāju, kuriem latviešu valoda nebija dzimtā, norādīja, ka to neprot vai prot tikai zemākajā pakāpē, bet 2008. gada pavasarī tādu bija tikai 43%, un ir pamats apgalvot, ka šī tendence turpināsies, jo vecuma grupā no 15 līdz 34 gadiem šādu atbildi 2008. gadā sniedza vien 27%.27 Kopš minētā Satversmes tiesas sprieduma "Mencenas lietā" pieņemšanas laika rekomendācijas liberalizēt pašreizējo valodu lietošanas tiesisko regulējumu un bažas par tā nelokāmību Latvijai izteica daudzas Eiropas Padomes,28 ANO29 un EDSO30 iestādes. Turklāt jānorāda, ka Satversmes tiesas secinājumus "Mencenas lietā" liek apšaubīt arī tas, ka ANO Cilvēktiesību komiteja līdzīgā lietā pret Latviju nonāca pie pretēja slēdziena, secinot, ka nav pieļaujama latviešu galotņu piespiedu pievienošana nelatviešu izcelsmes uzvārdiem.31
Beidzot, varētu iebilst, ka Satversmes tiesas likuma32 16. pants neļauj Satversmes tiesai, pat ievērojot nepieciešamību interpretēt Satversmi saskaņā ar Konvenciju, atzīt daļu no Satversmes teksta par spēkā neesošu pretrunas ar starptautisko tiesību normu dēļ. Tas ir pareizi, bet cietušajam izredzes uzvarēt ECT nezūd tādēļ, ka pret viņu piemērotās un apstrīdētās prasības ir ietvertas konstitūcijā (pat ja tās tiek pamatotas ar neapšaubāmi īpatnēju vēsturisku situāciju) – tas spilgti tika apstiprināts 2009. gadā, ECT saskatot Konvencijas pārkāpumus Bosnijas un Hercegovinas konstitūcijā.33
Secinājumi
Viens no apskatītajiem apšaubāmajiem vārdiem Satversmē – vārds "pirmā" 9. pantā, – nav bīstams. Savukārt otro – vārdu "vienīgo" 18. pantā – jau izmantoja Konvencijai neatbilstoša brīdinājuma izteikšanai Saeimas deputātam un nopietni tiek apsvērta ideja to izmantot deputāta pilnvaru anulēšanai. Maz ticams, ka tuvākās nākotnes emocionālajā gaisotnē likumdevējs izslēgs no Satversmes 18. panta vārdu "vienīgo" vai Satversmes tekstā atzītu, ka rīcība pretēji solījumam var arī nebūt pamats deputāta pilnvaru izbeigšanai.
| Jēdziens "cieņa pret valsti" šajā kontekstā ir ierobežojams ar prasību, lai jebkura vēlme grozīt kādu no šiem aspektiem tiktu pausta saskaņā ar valsts likumiem. |
Tāpēc, lai mazinātu iespēju turpmāk pārkāpt Konvenciju, atņemot Saeimas deputātiem pilnvaras, būtu jāatgādina, ka saskaņā ar pašas Satversmes 1. pantu34 un 89. pantu35 tā nevar paredzēt šaurāku pamattiesību aizsardzību, nekā paredz Latvijas uzņemtās starptautiskās saistības. Jāuzsver arī, ka pašreizējā Satversmes 18. panta redakcija ar svinīgo solījumu un vārdu "vienīgo" tajā tika pieņemta, Latvijai jau esot Konvencijas dalībvalstij, tāpēc nekad nedrīkstēja tikt interpretēta kā pamats represijām pret vairāku valsts valodu piekritējiem. Sevišķi iedarbīgs šādai skaidrošanai varētu būt Konstitucionālo tiesību komisijas locekļu viedoklis.
1 Latvijas Republikas Satversme. Latvijas Vēstnesis, 01.07.1993., Nr. 43.
2 Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Zin. vad. R. Balodis. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 435. lpp.
3 Grozījums Latvijas Republikas Satversmē. Latvijas Vēstnesis, 12.02.1994., Nr. 19.
4 Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē. Latvijas Vēstnesis, 17.12.1997., Nr. 331/332.
5 Atbildība par Saeimas deputāta zvēresta laušanu. Pieejams: http://manabalss.lv/atbild-ba-par-saeimas-deput-ta-zv-resta-lau-anu/show [skatīts 18.01.2012.].
6 Nacionālā apvienība: ST jādod tiesības lemt par deputāta mandāta atņemšanu. Pieejams: http://www.ir.lv/2011/12/19/nacionala-apvieniba-st-jadod-tiesibas-lemt-par-deputata-mandata-atnemsanu [skatīts 18.01.2012.].
7 2011. gada 6. janvāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Nr. 34932/04 Paksas v. Lithuania, 100.–104. punkts.
8 Par 11. Saeimas deputāta Nikolaja Kabanova deputātu ētikas kodeksa pārkāpumu. Latvijas Vēstnesis, 13.12.2011., Nr. 195.
9 Par parlamentārās izmeklēšanas komisijas slēdziena apstiprināšanu un atsevišķu Latvijas Republikas tautas deputātu mandātu anulēšanu. Latvijas Republikas Augstākās padomes 09.07.1992 lēmums. Diena. Pielikums "AP MP", 17.07.1992., Nr. 37.
10 Par grozījumiem Latvijas Republikas likumā "Par Latvijas Republikas tautas deputāta statusu". Ziņotājs, 20.08.1992., Nr. 32.
11 1999. gada 18. februāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Nr. 24645/94 Buscarini and Others v. San Marino, 36.–41. punkts.
12 Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmais protokols. Latvijas Vēstnesis, 13.06.1997., Nr. 143/144.
13 Turpat.
14 2010. gada 27. aprīļa Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Nr. 7/08 Tănase v. Moldova, 167. punkts.
15 Krimināllikums. Latvijas Vēstnesis, 08.07.1998., Nr. 199/200.
16 DP nevērtēs Pabrika izteikumus par ES federāciju. Pieejams: http://www.apollo.lv/portal/news/articles/258304?ref=news-btn-b1 [skatīts 18.01.2012.].
17 1998. gada 25. maija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Nr. 21237/93 Socialist Party and others v. Turkey, 43.–52. punkts; 1998. gada 30. janvāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Nr. 19392/92 United Communist Party of Turkey and Others v. Turkey, 55.–57. punkts; 2001. gada 2. oktobra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietās Nr. 29221/95 un 29225/95 Stankov and the United Macedonian Organisation Ilinden v. Bulgaria, 96.–112. punkts.
18 2003. gada 13. februāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietās Nr. 41340/98, 41342/98, 41343/98 un 41344/98 Refah Partisi and Others v. Turkey, 117.–128. punkts.
19 Latvijā dzīvo 2 375 000 cilvēku. Centrālā statistikas pārvalde, 07.11.2000. Pieejams: http://miris.eurac.edu/mugs2/do/blob.doc?type=doc&serial=1022597092498 [skatīts 18.01.2012.].
20 Country of birth, citizenship and mother tongue of the population 31.12.2010. Pieejams: http://tilastokeskus.fi/til/vaerak/2010/vaerak_2010_2011-03-18_kuv_002_en.html [skatīts 18.01.2012.].
21 Resident population according to main language. Pieejams: http://www.bfs.admin.ch/bfs/portal/en/index/themen/01/05/blank/key/sprachen.html [skatīts 18.01.2012.].
22 The Constitution of Finland. Section 17. Pieejams: http://www.finlex.fi/fi/laki/kaannokset/1999/en19990731.pdf [skatīts 18.01.2012.].
23 Federal Constitution of the Swiss Confederation. Article 4. Pieejams: http://www.admin.ch/ch/e/rs/101/a4.html [skatīts 18.01.2012.].
24 Satversmes tiesas 2001. gada 21. decembra spriedums lietā Nr. 2001-04-0103. Latvijas Vēstnesis, 22.12.2001., Nr. 187. Secinājumu daļas 3. punkta 2. apakšpunkts.
25 Satversmes tiesas 2003.gada 5. jūnija spriedums lietā Nr. 2003-02-0106. Latvijas Vēstnesis, 06.06.2003., Nr. 85; Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra spriedums lietā Nr. 2005-02-0106, Latvijas Vēstnesis, 16.09.2005., Nr. 148.
26 Statement to the 868th Plenary Meeting of the OSCE Permanent Council by the High Commissioner on National Minorities. Pieejams: http://www.osce.org/hcnm/78915 [skatīts 18.01.2012.].
27 Valoda. Atskaite. 2008. gada marts-aprīlis. Baltijas Sociālo zinātņu institūts. 22.–23. lpp. Pieejams: http://www.bszi.lv/downloads/resources/valoda/valoda2008_lv.pdf [skatīts 18.01.2012.].
28 Trešais ziņojums par Latviju. Eiropas komisija pret rasismu un neiecietību. CRI2008(2). 43., 56., 126. punkts. Pieejams: http://www.coe.int/t/dghl/monitoring/ecri/Country-by-country/Latvia/LVA-CbC-III-2008-2-LVA.pdf [skatīts 18.01.2012.]; Atzinums par Latviju. Konsultatīvā komiteja par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību. 104., 109., 110., 114., 116., 123.,138., 149., 193.–195., 199., 201., 212.–214. punkts. ACFC/OP/I(2008)002 Pieejams: http://www.coe.int/t/dghl/monitoring/minorities/3_FCNMdocs/PDF_1st_OP_Latvia_lv.pdf [skatīts 18.01.2012.]; Parliamentary Assembly resolution 1527(2006) "Rights of national minorities in Latvia". Paras. 17.2., 17.3., 17.11. Pieejams: http://assembly.coe.int/Mainf.asp?link=/Documents/AdoptedText/ta06/ERES1527.htm [skatīts 18.01.2012.]; Memorandum to the Latvian Government by the Commissioner for Human Rights. CommDH(2007)9. Para. 44. Pieejams: https://wcd.coe.int/ViewDoc.jsp?id=1134279&Site=CommDH&BackColorInternet=FEC65B&BackColorIntranet=FEC65B&BackColorLogged=FFC679 [skatīts 18.01.2012.].
29 Report of the Special Rapporteur on contemporary forms of racism, racial discrimination, xenophobia and related intolerance, Doudou Diene. Addendum. Mission to Latvia. A/HRC/7/19/Add. 3 Para. 89. Pieejams: http://daccess-ods.un.org/TMP/2108886.53993607.html [skatīts 18.01.2012.]; Concluding observations of the Committee on Economic, Social and Cultural Rights. E/C.12/LVA/CO/1 Para. 12. Pieejams: http://www.bayefsky.com/pdf/latvia_t4_cescr_38.pdf [skatīts 18.01.2012.]; Concluding observations of the Committee on the Elimination of Racial Discrimination. CERD/C/63/CO/7 Para. 9. Pieejams: http://www.bayefsky.com/html/latvia_t4_cerd.php [skatīts 18.01.2012.]; Concluding observations of the Human Rights Committee. CCPR/CO/79/LVA Para. 19. Pieejams: http://www.bayefsky.com/html/latvia_t4_ccpr.php [skatīts 18.01.2012.].
30 Statement to the 868th Plenary Meeting of the OSCE Permanent Council by the High Commissioner on National Minorities. Pieejams: http://www.osce.org/hcnm/78915 [skatīts 18.01.2012.]; OSCE/ODIHR Limited Election Observation Mission Final report. The Republic of Latvia. Early Parliamentary elections: 17 September 2011 Part XIII, Para. 4. Pieejams: http://www.osce.org/odihr/elections/Latvia/86363 [skatīts 18.01.2012.].
31 2010. gada 28. oktobra ANO Cilvēktiesību komitejas viedoklis lietā Nr. 1621/2007 Raihman v. Latvia. Pieejams: http://www.lhrc.lv/arxiv/Raihman_views.pdf [skatīts 18.01.2012.].
32 Satversmes tiesas likums. Latvijas Vēstnesis, 14.06.1996., Nr. 103.
33 2009. gada 22. decembra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietās Nr. 27996/06 un 34836/06 Sejdić and Finci v. Bosnia and Hercegovina.
34 Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra spriedums lietā Nr. 2005-02-0106 Latvijas Vēstnesis, 16.09.2005., Nr. 148. 10. punkts.
35 Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta spriedums lietā Nr. 2000-03-01. Latvijas Vēstnesis, 01.09.2000., Nr. 307/309. Secinājumu daļas 5. punkts.