Likumdevējs, izdodot tiesību aktu, vai iestāde, veicot darbības valsts pārvaldes jomā, ierobežojot personas subjektīvo tiesību realizāciju sabiedrības interesēs vai uzliekot personām obligāti veicamus pienākumus, izvērtē samērīgumu starp atsevišķu personu un sabiedrības interesēm, un šis ierobežojums sabiedrības interesēs vai veicamais pienākums visām personām ir paciešams. Tomēr var būt kāda atsevišķa persona, kurai noteiktā obligātā pienākuma pildīšana vai subjektīvo tiesību realizācijas ierobežojuma ievērošana var izsaukt nesamērīgi lielākas ciešanas nekā visai pārējai sabiedrībai vienādos vai salīdzināmos apstākļos. Šā raksta mērķis ir aplūkot personas tiesības uz atlīdzinājumu par zaudējumiem, kas radušies no šādām sevišķām ciešanām sabiedrības interesēs, un atlīdzinājuma piešķiršanas pamatus.
Latvijas Republikas Satversmes1 92. panta trešais teikums paredz: "Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu."
Līdz ar Administratīvā procesa likuma2 stāšanos spēkā tika izvērsts Satversmes 92. panta trešā teikuma regulējums attiecībā uz personas tiesībām saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu par zaudējumiem vai kaitējumu, kas nodarīts ar valsts rīcību administratīvajā procesā.
Tiesības saņemt atlīdzinājumu par nepamatotu valsts iejaukšanos personas tiesībās vai nepamatotu personas tiesisko interešu aizskārumu tika nostiprinātas Administratīvā procesa likuma 92. pantā, kas paredz, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību.
Kā atzinis Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments, tad Administratīvā procesa likuma 92. pants ir vispārēja tiesību norma un neizslēdz atlīdzinājuma piešķiršanu arī par tādu personas tiesību aizskārumu, kas nodarīts ar tiesisku administratīvo aktu vai tiesisku faktisko rīcību, tādos gadījumos, ja personai noteiktais tiesību ierobežojums ir nesamērīgs.3
Kā viena no situācijām, kurā var rasties nesamērīgs personas tiesību ierobežojums, ir, ja persona atrodas situācijā, kuru likumdevējs, izdodot tiesību aktu, nav paredzējis un noregulējis. Proti, tiesību zinātnē ir atzīts, ka tiesību norma ir abstrakta, tā attiecas uz visiem sabiedrības locekļiem un uz abstraktu vairākkārtēju gadījumu skaitu, tā nav domāta atsevišķa indivīda vienreizēja gadījuma regulēšanai.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes