ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes (Satversme) 68. pantu par Fiskālo līgumu ir jālemj Saeimai. Tā kā Satversmes 68. pants nosaka atšķirīgu procedūru tad, ja starptautiskām institūcijām tiek deleģēta daļa no Latvijas valsts institūciju kompetences, ir jāanalizē Fiskālā līguma saturs, lai noskaidrotu parlamentārās procedūras formu. Vienlaikus Satversme uzliek par pienākumu vērtēt, vai Fiskālais līgums ir "būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā". Līdz ar to Saeima ir aicināta lemt par valsts funkcionēšanu Eiropas Savienībā, proti, par valsts suverenitātes modernajām izpausmēm.

Saskaņā ar Satversmes 68. pantu dalība Eiropas Savienībā ir konstitucionāls jautājums. Tādējādi šajā rakstā autore ieskicēs no Fiskālā līguma izrietošās juridiskās, politiskās un ekonomiskās sekas, kas, noskaidrojot šā līguma ratifikācijas procedūru, ir būtiskas.

Fiskālā līguma saturs

No Satversmes 68. panta izriet, ka, lemjot par starptautiskā līguma ratifikācijas formu, jānoskaidro starptautiskā līguma mērķis un priekšmets. Arī tiesību zinātnē pausts viedoklis, ka starptautisko tiesību normu attiecības ar nacionālo tiesību normām jānoteic nevis formāli, bet pēc to satura³.

Fiskālais līgums paredz, ka ES dalībvalstis, kas parakstījušas attiecīgo līgumu, pieņems noteikumu kopumu, kuru mērķis ir uzlabot budžeta disciplīnu, stiprināt savu ekonomikas politikas koordināciju un uzlabot eirozonas pārvaldību, tādējādi atbalstot ES mērķus panākt ilgtspējīgu izaugsmi, nodarbinātību, konkurētspēju un sociālo kohēziju.⁴

Saskaņā ar Fiskālā līguma 3. pantu līgumslēdzējas puses budžets ir līdzsvarā vai ar pārpalikumu. Minētais pants ietver arī ekonomiskus un finansiālus kritērijus, kuri ļauj konstatēt, vai līgumslēdzējas puses budžets ir uzskatāms par līdzsvarotu. Savukārt Fiskālā līguma 3. panta 2. punkts paredz, ka, "vēlākais, vienu gadu pēc šā līguma stāšanās spēkā stājas spēkā Līgumslēdzēju pušu normas, ar kurām pārņem 1. punktā izklāstītos noteikumus un kuras ir saistošas un pastāvīgas, vēlams, konstitucionālas, vai kuru pilnīga ievērošana un izpilde valsts budžeta procesos tiek kā citādi garantēta". Līgumā uzsvērts, ka vērā tiek ņemtas valstu parlamentu prerogatīvas.

Fiskālā līguma 8. pants paredz: "Eiropas Komisija tiek aicināta laikus sniegt Līgumslēdzējām pusēm ziņojumu par noteikumiem, ko katra no tām ir pieņēmusi atbilstīgi 3. panta 2. punktam. Ja Eiropas Komisija pēc tam, kad tā ir devusi iespēju attiecīgajai Līgumslēdzējai pusei iesniegt savus apsvērumus, savā ziņojumā secina, ka šī Līgumslēdzēja puse nav izpildījusi 3. panta 2. punktu, viena vai vairākas Līgumslēdzējas puses vērsīsies Eiropas Savienības Tiesā. Ja kāda Līgumslēdzēja puse neatkarīgi no Komisijas ziņojuma uzskata, ka cita Līgumslēdzēja puse nav izpildījusi 3. panta 2. punktu, tā arī var vērsties Tiesā. Abos gadījumos Tiesas spriedums ir saistošs lietā iesaistītajām pusēm, kuras veic nepieciešamos pasākumus, lai Tiesas noteiktā termiņā izpildītu spriedumu."

Fiskālais līgums stājas spēkā 2013. gada 1. janvārī ar nosacījumu, ka divpadsmit līgumslēdzējas puses, kuru naudas vienība ir eiro, ir deponējušas savu ratifikācijas instrumentu. Šis līgums ir piemērojams tiktāl, ciktāl tas atbilst līgumiem, kas ir ES darbības pamatā⁵.

Pēc būtības Fiskālais līgums paredz līgumslēdzējas puses atbildību par tajā ietverto fiskālās disciplīnas noteikumu neievērošanu.