ŽURNĀLS Notikums

Ļoti interesanta un aktuāla tēma. Žēl, ka iepriekš nezināju un nebiju aizgājusi uz šo referātu. Skaidrs, ka tad, ja Latvijā valsts valoda vairs nebūtu tikai latviešu valoda, bet varbūt arī (vai tikai) angļu un krievu valoda, tad tā vairs nebūs šī Latvijas valsts, tātad nacionāla latviešu valsts (ar minoritātēm), bet gan būs cita valsts. Tādēļ primitīva pieeja pieeja te neder. Par Satversmes kodolu mums jārunā gan valsts nacionālās identitātes, gan nākotnes federatīvās Eiropas sakarā. Mums jāmēģina definēt tā saturu. Labi, ka diskusija ir aizsākusies. Par to gan laikam paldies pienākas nevis mūsu juristiem, bet gan Lindermanim :)

Tā visa ir matu skaldīšana. Kā tauta nolems, tā būs, ar kodolu vai bez tā. Punkts!

Ļoti interesants raksts, tomēr ir skaidri redzama starpība starp konstitūcijas kodola izpratni minētajās valstīs un izpratni, kas tiek piedāvāta saistībā ar nesen notikušo referendumu. Ja būtībā jāpiekrīt, ka Satversmes 1., 2. vai cilvēktiesību pantu grozīšanu varētu uzskatīt par \"demokrātiskas valsts pašnāvību\" tad 3. un 4. panta grozījumiem ar valsts eksistenci un tās demokrātisko būtību saistības vispār nav.



Ja pieņemt, ka 2012. gada 10. maija referendumā Latvijas tauta nobalsotu par to, ka Latvijas teritorija sastāv no Latgales, Vidzemes, Kurzemes, Zemgales un Sēlijias, Latvijas karogs ir sarkans ar baltu svītru un zilām heraldiskām lilijām, bet valsts valodas ir latviešu un esperanto, tad 2012. gada 11. maijā mēs pamostos tieši tikpat (un varbūt pat nedaudz vairāk) suverēnā, neatkarīgā un demokrātiskā republikā.



Tātad, ņemot vērā to, ka līdz šim pašam brīdim neviens nav izteicis ideju, ka vajadzētu grozīt Satversmi, nosakot, ka Latvija ir totalitāra impērija, kurā suverēnā vara pieder brahmaņu kastai, nav īsti saprotams, kādpēc visi tik ļoti ņemas ap šo jautājumu.