Valsts galvas amata pienākumus dažādās Eiropas valstīs pilda konstitucionāls monarhs vai valsts prezidents. Monarha amata pilnvaru termiņš ir Dieva dotais dzīves ilgums, un šis amats tiek pārmantots valdošās dinastijas ietvaros, bet valsts prezidenta amata pilnvaru termiņu nosaka valsts konstitūcija. Latvijā saskaņā ar Satversmes 35. un 39. pantu Valsts prezidentu ievēlē Saeima uz četriem gadiem un viena un tā pati persona nevar būt par Valsts prezidentu ilgāk kā astoņus gadus no vietas.
Eiropas valstu monarhiem un Valsts prezidentam Latvijā ir līdzīga kompetence – reprezentēt valsti starptautiski un valsts varu tās iekšienē. Turklāt, neraugoties uz ierobežoto amata pilnvaru termiņu, Valsts prezidents arī pēc amata pilnvaru termiņa beigām turpina pildīt šo funkciju. Protams, amatā esošam un amatu atstājušam Valsts prezidentam šīs funkcijas saturs, apjoms un nozīme, kā arī izpildes intensitāte atšķiras.
Gan monarha, gan Valsts prezidenta gadījumā konkrētā persona iegūst šī amata simbolisko nozīmi uz visu mūžu. Valsts prezidents pēc amata pilnvaru termiņa beigām zaudē no amata izrietošās tiesības un pienākumus, tomēr saglabā valstiski simbolisku nozīmi. Valsts prezidentus varētu iedalīt aktīvajos (esošajos) un pasīvajos (bijušajos), bet abiem ir valstiska nozīme, jo tie simbolizē valstiskuma tradīciju un valsts varas kontinuitāti. Pēc amata termiņa beigām Čehijā spilgti šo misiju pildīja Vāclavs Havels un Igaunijā – Lenarts Meri. Latvijā šobrīd to veic Vaira Vīķe-Freiberga un Guntis Ulmanis.
Tāpēc, ne tikai lai izrādītu godu amatu atstājušajam Valsts prezidentam, bet arī lai nodrošinātu, ka persona arī pēc Valsts prezidenta amata pienākumu izpildes varētu veiksmīgi veikt reprezentatīvo funkciju, likuma "Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu" 10. pants paredz, ka, atstājot Valsts prezidenta amatu, persona saņem no valsts ikmēneša pensiju 50% apmērā no Valsts prezidenta mēneša atalgojuma, lietošanā vienu valsts dzīvokli un automašīnu, turklāt bijušā prezidenta atbalstam tiek algots sekretārs. Šai personai ir arī tiesības uz valsts nodrošinātu aizsardzību un tā saglabā diplomātisko pasi.
Tieši šīs garantijas, kas pienākas bijušajiem Valsts prezidentiem, sabiedrībā raisījušas asas diskusijas. Tomēr par šādu garantiju nepieciešamību nedrīkstētu šaubīties. Uz šo situāciju varētu attiecināt to, ko, diskutējot par Valsts prezidenta amata nepieciešamību, Satversmes sapulcē teica Jānis Goldmanis: "Lēti pirkdami, mēs dārgi samaksāsim."
Vienlaikus nepieciešams diskutēt par garantiju apmēra samērīgumu un obligātumu. Šobrīd likuma "Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu" formulējums ir kategorisks un paredz, ka šīs garantijas piešķir.
Lai arī, iespējams, šāda kārtība varētu būt izaicinājums nenobriedušai sabiedrībai, tomēr pašam eksprezidentam būtu jādod iespēja izvērtēt un pilnībā vai daļēji atteikties no garantijām, ja tās konkrētajai personai nav nepieciešamas. Līdz ar to pašreizējo tiesisko regulējumu vajadzētu veidot elastīgāku.