Visiem valsts varas konstitūtiem republikāniskā modelī jāsaņem suverēna pilnvarojums, kas var notikt gan tieši, gan netieši. Latvijā tiešu pilnvarojumu saņem parlaments, savukārt netieši – ar parlamenta starpniecību – tiesneši. Šis princips nostiprināts Satversmes 84. pantā, kas nosaka, ka "tiesnešus apstiprina Saeima un viņi ir neatceļami".
Satversmes izstrādes laikā Andrejs Petrevics un Kārlis Dzelzītis aicināja noteikt, ka atbilstoši demokrātijas principam tauta vēlētu daļu no tiesnešiem – miertiesnešus, jo to lēmumi visbiežāk un visvairāk ietekmē visu tautu, savukārt augstāko tiesnešu ievēlēšanu varētu atstāt likumdošanas iestādei – Saeimai. Beigu beigās, atsaucoties uz nepieciešamību nodrošināt neatkarīgu "tiesnesību", ideja par tautas vēlētiem tiesnešiem netika atbalstīta. Satversmē nostiprināja netiešo pilnvarojuma saņemšanas modeli, tomēr tās 84. pantā netika skaidri noteikts parlamenta kompetences apjoms – Saeima ieceļ personu tikai tiesneša kārtā vai arī Saeima to ieceļ katrā atsevišķā tiesnešu amatā. Pirmajā gadījumā parlamenta līdzdalība ir vienreizēja, savukārt otrajā gadījumā tā ir ikreiz, kad tiesnesis maina amatu vertikālā vai horizontālā līmenī.
Cariskās Krievijas un arī Latvijas Republikas pirmajos gados 1914. gada Tiesu iekārtas likums, kas bija spēkā atbilstoši Tautas padomes 1918. gada 6. decembra nolikumam, paredzēja, ka tiesnešus iecēla amatā pēc tieslietu ministra priekšlikuma ar visaugstākās varas lēmumiem un šo kārtību piemēroja arī tiesnešu pārcelšanas gadījumā no viena amata uz otru. Līdz ar to tiesnešu pārcelšana varēja notikt tikai ar tās pašas varas lēmumu, kura viņam uzlikusi agrāka tiesu amata funkciju. Tomēr Satversmes sapulces praksē bija arī gadījumi, kad tā apstiprināja tiesnešus, nenorādot ne amatu, ne arī tiesu iestādes nosaukumu. Skaidrību neraisīja arī 1922. gadā spēkā stājusies Satversmes 84. panta redakcija.
1923. gadā Baldvins Disterlo norādīja, ka "šo svarīgo jautājumu var galīgi izšķirt vienā vai otrā virzienā tikai likumdošanas ceļā, papildinot Tiesu iekārtas likumus ar attiecīgajiem aizrādījumiem, jo pastāvošajās tiesiskajās normās trūkst šai ziņā pietiekoši pieturas punktu".
1993. gadā likumdevējs šos "punktus" salika, likumā "Par tiesu varu" nosakot, ka likumdevējam ir līdzdalība visos gadījumos, kad tiesnesis maina amatu. 2010. gadā šī līdzdalība tika samazināta, likumdevējam atsakoties no piedalīšanās gadījumos, kad tiesnesis maina amatu vertikālā līmenī. Tomēr joprojām nerimstas diskusijas, tajā skaitā Tieslietu padomē, vai Saeimai jālemj par karjeras attīstību arī horizontālā līmenī.
Satversmes izstrādes laikā tika noraidīta doma, ka Saeima apstiprinātu tiesnešus uz noteiktu termiņu. Gan no tā laika, gan mūsdienu perspektīvas šāds lēmums ir pareizs, tomēr, lai arī tiesnesi apstiprina uz mūžu, realitātē amata izpildes laikā ir vairāki brīži, kad pastāv politiskas iejaukšanās risks tiesneša karjerā: brīžos, kad tiesnesis maina amatu.
Ir svarīgi atbildēt, vai Saeimas līdzdalība tiesneša karjeras attīstībā ir samērīga, nepieciešama un vai risks ir mazāks nekā ieguvums. Ja atbilde ir negatīva, tad lēmumi par tiesneša karjeras virzību arī horizontālā līmenī jāuztic starpinstitūcijai – Tieslietu padomei –, bet parlaments lielāku uzmanību varētu pievērst tiesnešu apstiprināšanai amatā.
Tiesnešu karjeras attīstības kārtībai jābūt taisnīgai un atklātai. Turklāt taisnīgam jābūt ne tikai galarezultātam – arī procesam jābūt tādam, kas sabiedrībai ļautu būt pārliecinātai par taisnīguma sasniegšanu.