Pēdējos gados tiesu vara nonākusi pastiprinātā sabiedrības uzmanībā. Līdz tam šis valsts varas atzars atradās likumdevēja un izpildvaras ēnā, pietiekami stabilās pozīcijās. Institucionālās autoritātes iespaidā retais uzdrošinājās to vētīt un kritizēt.
Lūzums notika ekonomiskās krīzes apstākļos, kad valsts varas atzari publiski nonāca savstarpējā konfliktā. Tam bija dažādi iemesli, piemēram, tiesvedības, kas skāra valsts budžetu, tiesnešu algu jautājums, izmaiņas tiesu sistēmā, kritika, kas izrietēja no Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumiem. Pagājušajā nedēļā, 30. maijā, "eļļu ugunī pielēja" arī Eiropas Komisijas rekomendācijas Latvijai par strukturālajām reformām, kurās ieteikts veikt pasākumus, kas uzlabotu tiesu sistēmas pārvaldību un tiesvedības efektivitāti, jo īpaši – samazinot neizskatīto lietu daudzumu un tiesvedības ilgumu.
Šie ir tikai daži iemesli publiskajai diskusijai starp tiesu varas pārstāvjiem, no vienas puses, un likumdevēja un izpildvaras pārstāvjiem, no otras puses. Uz šādu apstākļu fona Saeima šobrīd izskata grozījumu projektus gandrīz visos procesuālajos likumus, lai paātrinātu tiesvedības gaitu.
Tomēr jāatceras, ka tiesas ir tikai centri, kuros koncentrējas strīdi, līdz ar to tie loģiski kļūst par problēmpunktiem. Grozījumi procesuālajos likumos ir nepieciešami, tomēr daļa grozījumu var ierobežot tiesības uz taisnīgu tiesu, salīdzinot ar šī brīža Latvijas standartu (vienlaikus tomēr nepārkāpjot cilvēka pamattiesību minimumu).
Bet likumdevējam bez procesuālo noteikumu efektivizēšanas jādomā arī par iemesliem, kāpēc tik daudz strīdu sasniedz tiesu un vai tiešām visas šī brīža lietas būtu jāskata tiesā. Uz šo problēmu netieši norāda arī Eiropas Komisija, kura vienlaikus ar aicinājumu uzlabot tiesu sistēmas pārvaldību un tiesvedības efektivitāti aicina arī ieviest alternatīvās strīdu novēršanas un risināšanas metodes. Eiropas Komisija atkārtoti aicina izdarīt to, ko Igaunija un Lietuva sen jau izdarījušas, – pieņemt mediācijas tiesisko regulējumu.
Mediācija ir viens no līdzekļiem, lai efektivizētu tiesvedību, tomēr tā ir arī patstāvīga strīdu atrisināšanas metode. Valstij jāveicina mediācija, ne tikai lai uzlabotu tiesu darbu, bet arī – lai rosinātu indivīdus un visu sabiedrību veidot attiecības, pamatojoties uz savstarpējas cieņas un sadarbības principiem. Mediācija modernā demokrātiskā sabiedrībā ir svarīgs tiesību institūts, lai strīdus ne tikai formāli izšķirtu, bet ilgtermiņā veidotu konstruktīvas attiecības starp sabiedrības locekļiem. Mediācija balstās uz demokrātijas ideāliem – dalībnieku savstarpēju respektēšanu un sadarbību.
Grozot procesuālās tiesību normas, likumdevējam jāņem vērā, ka šīm izmaiņām ir saprātīgas robežas, turklāt, tiesām kļūstot efektīvākām, palielināsies privātpersonu vēlme tajās vērsties. Līdz ar to vienīgais ilgtermiņa risinājums patiesībā ir mazināt strīdu pamatcēloņus indivīdu tiesiskajās attiecībās un radīt instrumentus, ar ko tie paši bez tiesas starpniecības var rast risinājumu.
Indivīdi, kuri paši neprot atrisināt problēmas un paļaujas tikai uz valsts institūciju paternitāti, nav brīvi.