ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Pilnībā pievienojos kolēģa viedoklim jautājumā par to, vai apsūdzībā pieļaujama tabulu un grafiku iekļaušana – no KPL 405.panta izriet, ka apsūdzībai jābūt formulētai rakstiskā veidā. KPL 405.pantā ir uzskaitīts, kādas ziņas apsūdzībā norādāmas, taču minētais pants sīkāk nepaskaidro, kādā veidā šīs ziņas izklāstāmas konkrētā situācijā. Rakstiski, tas nozīmē “tāds, kura saturs ir pausts, fiksēts ar rakstības līdzekļiem” (sk. tezaurs.lv). Arī tabulā vai grafikā iekļautā informācija ir fiksēta rakstības līdzekļiem. Bez tam tabulu un grafiku iekļaušana apsūdzībā var atvieglot apsūdzības uztveršanu, resp., tas var būt lietderīgi, lai nodrošinātu to, ka apsūdzība pilda informatīvo funkciju. Līdz ar to Senāta secinājums, ka KPL 405.pants nepieļauj tabulu vai grafiku iekļaušanu apsūdzībā, neatbilst nedz likuma burtiskajam tekstam, nedz tā jēgai. Jautājums var būt tikai par to, vai tabulā vai grafikā iekļautās informācijas veids ir saprotams. Ja tas ir saprotams, apsūdzība pilda informatīvo funkciju un apsūdzība atbilst KPL 405.pantam. Tikai tad, ja tabulas vai grafika saturs padara apsūdzību par nesaprotamu, pieļauts ir KPL 405.panta pārkāpums.

kā tad nu nav iespējams, piem., adm. tiesu spriedumos lielos apjomos tiek mainītas tiesību normas, viņi paši gan sauc to laikam par interpretāciju, bet faktiski tā ir jaunrade

Vai jūs tiešām domājat, ka jebjuram mūsu Krim. Senāta nolēmumam ir judikatūras līmenis?

Lielāko daļu no tiem var nosaukt vienīgi par tiesu praksi...

Šeit der atcerēties tiesību teorijas atziņas, atbilstoši kurām, judikatūra ir tiesu prakse, bet tiesu prakse ne vienmēr ir judikatūra.

Lai tiesu prakse paceltos judikatūras līmenī, tai vispirms ir jāatbilst tiesībām un jābūt arī izsvērti argumentētai.

Un vēl, ar tiesu praksi nav iespējams mainīt tiesību normas, jo tiesu varai vienkārši nav šādas kompetences

Runājot par tabulām apsūdzībā, tur vērtējams individuāli. Galvenais, lai normālam cilvēkam būtu saprotams. Nekādus citus kritērijus nav vērts meklēt. Protams, aizraušanās ar, piemēram, 3D infografikām nebūtu ieteicama tendence.





Pievienojos cerībām par motivāciju. Vispār – gribētos sagaidīt tādus laikus, kad metodoloģiski korekti motivēti Senāta nolēmumi paši par sevi būtu ikdienišķs gadījums.

Jautājums par KL 326.1 panta saturu nemaz tik viennozīmīgs nav. Nav pārliecinošu argumentu, kas pamatotu, ka likumdevējs jau sākotnēji ietvēris normā „prettiesiskuma” pazīmi (būtu jāskatās komisijas sēžu protokoli, audioieraksti, lai gan nav pārliecības, ka tur kaut kas atklātos). 2001.gada rakstā V.Liholaja atsaucas uz Konvencijā ietverto pantu, kur šāda frāze tiešām parādās („ir spējīga pret šīs priekšrocības saņemšanu nepiedienīgā ceļā ietekmēt lēmuma pieņemšanu”). Taču piedāvātajā panta redakcijā vārdā „prettiesiskums” nav.



Arī vēlākajā (2007.g.) pētījumā „prettiesiskuma” elements netiek aplūkots. Vien norādīts, ka „aktuāls un līdz šim vēl neatrisināts jautājums ir pieļaujamo lobēšanas formu nodalīšana no kriminālsodāmas tirgošanās ar ietekmi” (sk.: Noziedzīgi nodarījumi valsts institūciju dienestā: likums un prakse, 65.lpp.).



Savukārt KNAB 2008.g. izstrādāja koncepciju \"Lobēšanas tiesiskās reglamentācijas nepieciešamība Latvijā\" (http://www.knab.gov.lv/uploads/free/koncepcijas/lobesanas_konc pcija.pdf). Šeit parādās KL panta skaidrojums, kas lielā mērā sakrīt ar šajā rakstā norādīto Senāta viedokli: „Ievērojami atšķiras Krimināllikumā un Krimināltiesību pretkorupcijas konvencijā minētie ietekmes veidi. Ja Krimināllikumā norādīts uz aizliegumu, izmantojot savu dienesta, profesionālo vai sociālo stāvokli, personiski ietekmēt valsts amatpersonas darbību vai lēmuma pieņemšanu, tad konvencijā norādīts uz aizliegumu ietekmēt valsts amatpersonas darbību nelikumīgā veidā. Tādējādi Krimināllikumā 326.1panta dispozīcija norāda uz daudz plašāku prettiesisku darbību loku, kā arī personu loku, kas šādas darbības veic, nekā Krimināltiesību pretkorupcijas konvencijā ietvertā definīcija.” Tā kā arī lobēšana tiktu uzskatīta par šajā KL pantā ietvertu darbību, tad KNAB piedāvā: „veikt grozījumus, kas precizētu tirgošanās ar ietekmi jēdzienu, norādot uz nelikumīgām ietekmes formām, kas neierobežotu iedzīvotāju tiesības līdzdarboties valsts pārvaldē un iesaistīties likumdošanas procesā.”



2009.gadā ierosinātajos KL grozījumos sākotnēji nemaz nebija domāts papildināt pantu ar „prettiesiski”. Tikai priekšlikumos 2.lasījumam parādās tieslietu ministra piedāvātā redakcija, kas jau satur „prettiesiski ietekmētu”.

Tas vien, ka sākotnējā KL panta redakcija nesakrita ar Konvenciju (KL 326.1 panta stāšanās spēkā laikā pati konvencija vēl nebija pat stājusies spēkā; LR bija jau pievienojusies), lai arī bija domāta Konvencijas prasību ieviešanai, nedod drošticamu pamatu likumdevēja mērķa noskaidrošanai. Konvencija satur tikai minimālās prasības, valsts var ieviest stingrāku regulējumu. Jebkurā gadījumā, tā kā iepriekšējās KL panta redakcijas vārdiskā jēga ir plašāka (nesatur „prettiesiski”), tad būtu nepieciešams veikt teleoloģisko redukciju. Tomēr šīs metodes pielietošanas pamatojums būtu ārkārtīgi komplicēts.



„No Senāta lēmuma izriet, ka šāda valsts amatpersonas darbību vai amatpersonas lēmumu ietekmēšana ar naudas palīdzību var būt arī tiesiska un sodāma ir tikai valsts amatpersonas darbību tīša prettiesiska ietekmēšana.”



Tas gan pārspīlēts. Senāts norāda, ka „kriminalizētas ir vienīgi tādas darbības, kad persona, kurai būtu jāveic ietekmēšana, jau ir apgalvojusi vai apstiprinājusi, vai arī vienlaicīgi ar piedāvājumu apgalvo vai apstiprina personai, kuras interesēs ietekmēšanai būtu jānotiek, ka tā ir spējīga ietekmēt citas personas”. Attaisnošanas iemesls ir vienkāršs – „nav konstatējama Krimināllikuma 326.1 panta sastāva objektīvās puses pazīmes, jo personas uzpirkšana ar mērķi, lai tā sazinātos ar amatpersonām, nav krimināli sodāma rīcība šī panta izpratnē.”



Runājot par tabulām apsūdzībā, tur vērtējams individuāli. Gal

Grūti lasās, bet doma vispār saprotama.